Mans ceļš līdz rakstīšanai un misijai atbalstīt jaunos speciālistus
Ilgu laiku es domāju, ka mans darbs runā pats par sevi – operāciju zālē, universitātes auditorijā, sarunās ar kolēģiem un studentiem. Kā sertificēta operāciju māsa ar pieredzi neiroķirurģijā, transplantācijā, abdominālajā, plastiskajā un mikroķirurģijā, kā arī darbā bērnu slimnīcā, esmu redzējusi medicīnu “no galvas līdz kājām”. Esmu strādājusi gan privātajās, gan valsts slimnīcās, paralēli iegūstot bakalaura un maģistra grādu un uzkrājot pieredzi akadēmiskajā vidē, pasniedzot topošajiem veselības aprūpes speciālistiem.
Tomēr profesionālā vide man ir iemācījusi vēl ko ļoti būtisku – komunikācijas nozīmi. Veselības aprūpē komunikācija ir pamats drošībai, uzticībai un komandas darbam. Taču tieši tā bieži kļūst arī par šķērsli. Ikdienā mēs strādājam paaugstināta stresa apstākļos – laika trūkums, sarežģīti klīniskie gadījumi, emocionāla spriedze. Šādos brīžos visbiežāk rodas komunikācijas trūkumi vai pat tās neesamība. Informācija netiek nodota pilnvērtīgi, rodas pārpratumi, un cieš gan komanda, gan pacients. Es arvien skaidrāk sapratu, ka profesionālā kompetence bez apzinātas, cieņpilnas komunikācijas nav pietiekama.
Saskaroties ar pirmajām izdegšanas pazīmēm jau pēc studiju pabeigšanas, es sev uzdevu jautājumu – kā es varu palīdzēt veselības aprūpes speciālistiem ne tikai profesionāli augt, bet arī saglabāt sevi? Man bija sajūta, ka vēlos atbalstīt kolēģus dziļākā līmenī, palīdzēt viņiem strukturēt domas, atrast robežas, atgūt motivāciju. Toreiz es vēl nezināju, kā to sauc. Taču šis sapnis bija sen lolots. Vēlāk es atklāju supervīzijas studijas – un sapratu, ka tas ir tieši tas instruments, kuru biju intuitīvi meklējusi jau gadiem.
Supervīzija man kļuva par atbildi uz jautājumu, kā apvienot pieredzi medicīnā ar strukturētu, profesionālu atbalstu citiem. Tā ļauj koordinēt procesus, veicināt refleksiju un palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt savus patiesos mērķus. Medicīnas vide ir prasīga – personāla trūkums, augsta darba intensitāte, nepārtraukta atbildība. Tādēļ atbalsts nav greznība. Tas ir nepieciešamība.
Rakstīt es sāku, jo sapratu – es vēlos sasniegt vairāk nekā tikai savu nodaļu vai auditoriju. Es vēlos uzrunāt arī tos jaunos speciālistus, kuri klusībā šaubās par sevi. Tos, kuri domā, vai spēs izturēt. Tos, kuriem pietrūkst iedrošinājuma.
“Mana pieredze ir veidojusies no katras darba vietas, katras operācijas, katras sarunas un katras kļūdas. Paldies maniem kolēģiem, mentoriem un ikvienai personai, kas bijusi daļa no šī ceļa – jūs esat veidojuši mani par speciālisti un cilvēku, kāda esmu šodien.”
Mana misija ir izglītot un atbalstīt pēc iespējas vairāk jaunos speciālistus, dot viņiem iedvesmu turpināt darbu medicīnā un veselības aprūpē ar pārliecību un iekšēju stabilitāti. Es ticu, ka profesionālā izcilība sākas ar pašapziņu, skaidrām vērtībām un spēju komunicēt.
Ar šo blogu es vēlos radīt telpu atklātām pārdomām, pieredzes stāstiem un praktiskam atbalstam. Ja kaut viens jaunais kolēģis, izlasot šos vārdus, sajutīs, ka nav viens – tad mans mērķis būs piepildīts.