Ja man studiju gados kāds būtu teicis, ka kādu dienu es rakstīšu blogu, lai atbalstītu un iedvesmotu veselības aprūpes speciālistus, es droši vien būtu pasmaidījusi un atbildējusi, ka mana vieta ir operāciju zālē. Mans profesionālais ceļš vienmēr ir bijis balstīts praksē – precizitātē, disciplīnā un atbildībā. Esmu strādājusi gan operāciju zālē, gan dialīzes nodaļā, kā arī mācījusi studentus, un katrs no šiem posmiem mani ir veidojis citādi.
Operāciju zāle man iemācīja cieņu pret komandu un procesu. Tur nav vietas paviršībai, un katrs vārds, katra kustība, katrs lēmums ir nozīmīgs. Dialīzēs es iemācījos ko citu – pacietību un spēju būt klātesošai ilgtermiņā. Tā nav tikai procedūra; tas ir regulārs, atkārtots kontakts ar cilvēku, kurš uztic tev savu veselību. Savukārt darbs ar studentiem man lika apzināties, cik svarīgi ir ne tikai nodot zināšanas, bet arī veidot drošības sajūtu un profesionālo pārliecību.
Jau ļoti agri savā profesionālajā dzīvē es zināju, ka kādu dienu došos praksē uz ārzemēm. Mani vienmēr ir vadījusi interese par plašāku pieredzi un vēlme pārbaudīt sevi citā vidē. Valodu zināšanas kļuva par atslēgu šim sapnim, un tās mani aizveda uz Vāciju. Tas bija apzināts, bet drosmīgs solis – atstāt ierasto vidi un sākt dzīvi no jauna.
Sākums nebija vienkāršs. Jauna valsts, cita darba kultūra, atšķirīga veselības aprūpes sistēma. Man nācās pielāgoties ne tikai profesionāli, bet arī personīgi. Šajā posmā es īpaši apzinājos, cik nozīmīgi ir cilvēki līdzās. Mana draudzene, kura man ir kā māsa, palīdzēja man iekārtoties, atrast darbu un noticēt, ka es to spēšu. Arī kolēģi sniedza atbalstu – gan profesionālos jautājumos, gan visvienkāršākajās sadzīves situācijās. Bez šī cilvēcīgā atbalsta mans jaunais sākums būtu bijis daudz smagāks.
“Pat vislielākā drosme kļūst iespējama, ja blakus ir cilvēki, kuri tic tev vairāk, nekā tu tajā brīdī spēj noticēt sev.”
Darbs bija intensīvs un prasīgs. Nogurums un izsīkums bija jūtami, tomēr mani noturēja neatlaidība, empātija un patiesa mīlestība pret profesiju. Es zināju, kāpēc esmu izvēlējusies medicīnu, un šī apziņa palīdzēja pārvarēt grūtības.
Atgriešanās Latvijā iezīmēja nākamo nozīmīgo posmu manā dzīvē. Man bija iespēja strādāt vienīgajā Bērnu slimnīcā, kur profesionālā izcilība savienojas ar īpašu sirsnību un komandas garu. Šī pieredze man bija ļoti vērtīga – es attīstījos kā operāciju māsa, apguvu jaunas prasmes un vēl vairāk nostiprināju savu profesionālo identitāti. Īpašu nozīmi manā dzīvē ieguva iespēja kļūt par māsu izglītotāju. Atbalstīt jaunos kolēģus, palīdzēt viņiem pārvarēt pirmās bailes un šaubas – tas man nozīmēja daudz vairāk nekā tikai darba pienākumu izpildi.
Tomēr mans ceļš atkal veda uz Vāciju. Šoreiz lēmums bija vēl apzinātāks, bet arī straujāks. Pasaule bija mainījusies, un iedzīvoties jaunā vidē kļuva sarežģītāk. Sākt no jauna otro reizi ir citādi – tu jau zini, cik daudz tas prasīs. Tu apzinies gan savas stiprās puses, gan ievainojamību. Bija bailes, bija šaubas, bet bija arī skaidra pārliecība, ka attīstība notiek ārpus komforta zonas.
Par laimi, arī šoreiz man līdzās ir kolektīvs – cilvēki, kuri atbalsta, rūpējas un palīdz. Šis atbalsts man vēlreiz apliecināja, cik svarīga veselības aprūpē ir komanda un savstarpējā uzticēšanās.
“Mēs varam būt profesionāli spēcīgi, bet tikai kopā mēs kļūstam patiesi noturīgi.”
Tieši šīs pieredzes – darbs operāciju zālē un dialīzēs, mācīšana, dzīve un darbs divās valstīs, sākumi no jauna – mani ir atvedušas līdz šim blogam. Es arvien skaidrāk saprotu, ka mana misija ir ne tikai rūpēties par pacientiem, bet arī atbalstīt tos, kuri rūpējas par citiem.
Es vēlos iedvesmot veselības aprūpes un medicīnas personālu turpināt attīstīties, saglabāt empātiju un nezaudēt ticību sev pat noguruma brīžos. Jo profesionālā izaugsme nav tikai jaunu prasmju apguve – tā ir arī iekšēja stabilitāte, spēja komunicēt un drosme lūgt atbalstu.
Šis blogs ir mana telpa sarunai. Tā ir vieta refleksijai, pieredzes apmaiņai un iedrošinājumam. Ja mans stāsts spēj kādam dot spēku spert nākamo soli savā profesionālajā ceļā, tad tas ir lielākais apliecinājums tam, ka viss piedzīvotais ir bijis tā vērts.