Ir interesanti, kā dažreiz viens vienkāršs teikums var palikt prātā ilgāk nekā vesela diena. Pēdējā laikā es arvien biežāk dzirdu vienu un to pašu komplimentu: “Tu vienmēr esi tik jauka.” No malas tas izklausās viegli, gandrīz pašsaprotami, bet man pašai tas lika apstāties un padomāt dziļāk. Ko īsti nozīmē būt jaukai? Vai tā ir rakstura īpašība, kas vienkārši piemīt, vai tomēr kaut kas, ko mēs apzināti veidojam savā ikdienā? Strādājot veselības aprūpē, esmu redzējusi ļoti dažādas attieksmes. Ir kolēģi, pie kuriem pacienti iet ar mieru un uzticēšanos, un ir tādi, pie kuriem jūtama spriedze vēl pirms saruna ir sākusies. Ir speciālisti, kuru klātbūtnē telpa kļūst droša, un ir tādi, kuru tonis, vārdi vai skatieni liek cilvēkiem sarauties. Un tas vienmēr ir licis man sev jautāt – kas ir tas, kas rada šo atšķirību? Diemžēl esmu saskārusies arī ar pretējo pusi. Ar neapmierinātību, ar rupjību, ar nepacietību. Ar attieksmi, kas ne tikai neatbalsta, bet pat iedveš bailes. Un tas ir īpaši jūtams vidē, kur cilvēki jau tā ir ievainojami – pacienti, kuri nāk ar savām sāpēm, neziņu, trauksmi. Šādā brīdī katrs vārds, katrs tonis kļūst daudz nozīmīgāks. Nesen man pašai bija pieredze kā pacientam, kas šo sajūtu padarīja ļoti personīgu. Situācija pati par sevi nebija sarežģīta, bet ārsta palīdze mani uzrunāja ar pārmetumu un dusmām par to, ka neesmu visu informāciju nodevusi administratorei. Tajā brīdī es ne tikai sadzirdēju vārdus, bet sajutu attieksmi. Un man sevī radās jautājums – vai tiešām es esmu pelnījusi uzņemt sevī šīs negatīvās emocijas? Vai tas, ka kādam ir slikta diena, nozīmē, ka man ir jākļūst par vietu, kur tās izlikt? Šis jautājums man šķiet ļoti būtisks. Jo mēs visi esam cilvēki. Mēs nogurstam, mēs piedzīvojam stresu, mēs sastopamies ar sarežģītām situācijām. Arī es neesmu izņēmums. Esmu bijusi brīžos, kad diena neiet, kad pacients ir ass, kad vārdi sāp. Taču es varu godīgi pateikt – darbs nav tā vieta, kur izgāzt savas emocijas uz citiem. Ne uz pacientiem, ne uz kolēģiem. Tieši šeit sākas izvēle. Ne vienmēr viegla, ne vienmēr automātiska, bet ļoti skaidra. Kā es reaģēšu? Vai es pavilkšos līdzi šai spriedzei, vai spēšu saglabāt savu centru? Man pašai laika gaitā ir izveidojies ļoti vienkāršs, bet efektīvs princips – nepavilkties. Neieiet šajā emociju virpulī, kas bieži vien ir tik spēcīgs un lipīgs. Tas nozīmē apstāties, kaut uz dažām sekundēm, ieelpot un izelpot. Ja nepieciešams – aizvērt acis, atgriezties pie sevis un atgādināt sev, kas es esmu un kā es vēlos būt šajā situācijā. Šī nav izvairīšanās. Tā ir apzināta reakcija. Tā ir robeža starp to, kas pieder otram, un to, ko es izvēlos pieņemt sevī. Bieži tiek teikts, ka cilvēki, kuri izturas asi vai negatīvi, paši nes sevī kaut ko smagu. Varbūt viņi ir noguruši, varbūt jūtas nenovērtēti, varbūt viņiem pietrūkst atbalsta vai vienkārša cilvēciska siltuma. Tas, protams, neattaisno uzvedību, bet tas palīdz to saprast. Un šī sapratne dažkārt ļauj mums nereaģēt ar pretreakciju, bet saglabāt mieru. Es arvien vairāk ticu tam, ka labais vairo labo. Tas nenozīmē, ka vienmēr saņemsim to pašu pretī uzreiz. Bet tas nozīmē, ka mēs paši veidojam vidi, kurā dzīvojam un strādājam. Katrs labs vārds, katrs mierīgs tonis, katra pacietīga reakcija ir kā neliels ieguldījums kopējā atmosfērā. Veselības aprūpē tas ir īpaši svarīgi. Jo šī vide nav tikai profesionāla – tā ir dziļi cilvēciska. Pacienti atceras ne tikai to, kas tika izdarīts, bet to, kā viņi jutās. Kolēģi atceras ne tikai situācijas, bet sajūtas, kas tajās valdīja. Būt jaukam nenozīmē būt vājam vai piekāpīgam. Tas nenozīmē ignorēt problēmas vai neizteikt savu viedokli. Tas nozīmē izvēlēties cieņu, pat tad, kad ir grūti. Tas nozīmē runāt skaidri, bet bez aizvainojuma. Tas nozīmē saglabāt cilvēcību, pat ja apkārtējā vide to uz brīdi zaudē. Un varbūt tieši tas ir profesionālisms augstākajā līmenī – spēja būt kompetentam un vienlaikus cilvēcīgam. Spēja darīt savu darbu precīzi un vienlaikus ar siltumu.

Šorīt, kad noskan modinātājs, patiesībā sākas kas vairāk nekā vienkārši jauna diena. Tas ir brīdis, kurā veidojas mūsu attieksme – klusa, neredzama, bet tik ļoti jūtama visā, ko darām tālāk. Varbūt mēs par to ne vienmēr aizdomājamies, bet tieši šajā pirmajā mirklī mēs izvēlamies, kā iesim cauri dienai, kā skatīsimies uz cilvēkiem un kā būsim attiecībās ar sevi un citiem.

Lieldienas man nekad nav bijušas tikai par svētkiem. Ar gadiem tās ir kļuvušas par tādu kā apstāšanās punktu, kurā cilvēks ne tikai paskatās apkārt, bet arī paskatās sevī. Varbūt tieši tāpēc šogad es tās izjūtu citādi, mierīgāk un vienlaikus dziļāk.

Iepriekšējā stāstā es apstājos pie robežas — pie tās smalkās līnijas, kur beidzas vēlme pierādīt sevi un sākas nepieciešamība aizsargāt sevi. Šī robeža nav redzama. Tā nav uzrakstīta protokolos vai vadlīnijās. Tā neveidojas vienā dienā. Tā dzimst pieredzē — tajos brīžos, kad esi noguris, kad kļūdies, kad uzņemies pārāk daudz, kad klusē, lai tikai izskatītos pietiekami labs.

Ir pieredzes, kuras nevar iemācīties grāmatās. Tās nevar pilnībā izskaidrot lekcijās, un tās nevar līdz galam nodot pat vislabākie skolotāji. Tās rodas tikai vienā vietā — pašā dzīvē, pašā darbā, brīdī, kad tu patiešām dari.

Ir stāsti, kurus mēs rakstām ar prieku. Un ir stāsti, kurus rakstām tad, kad dzīve mums ir iemācījusi ko būtisku par sevi, par cilvēkiem un par robežām.

Dzīve bieži vien veido lokus. Dažreiz mēs dodamies prom, lai iemācītos ko jaunu, sastaptu citus cilvēkus, izprastu sevi un savu profesiju citā gaismā. Un tad pienāk brīdis, kad šis loks aizveras — mēs atgriežamies tur, kur reiz jau esam bijuši, taču paši esam kļuvuši citādi.

Mans laiks Latvijā bija īpašs profesionālais posms, taču šī stāsta sākums patiesībā meklējams Vācijā. Tieši tur piedzīvotā pieredze, cilvēki un attiecības kļuva par pamatu tam, kā es uztvēru atgriešanos dzimtenē. Vācijā satiktie kolēģi un pacienti manā atmiņā paliek ar siltām un patiesām emocijām. Saziņa vienmēr bija cieņpilna, atvērta un ar vēlmi uzturēt kontaktu arī pēc laika. Pat pacienti atcerējās — viņi apjautājās kolēģiem par mani, lūdza nodot sveicienus. Šādas attiecības ir profesionālas vides augstākais novērtējums, jo tās balstās uzticībā un cilvēcībā.

Ir pilsētas, kuras tu izvēlies ar prātu. Un ir pilsētas, kuras tu izvēlies ar sirdi. Hamburga man bija otrā.

Ir dienas, kad ienāc operāciju zālē un jūti — šī vieta ir pavisam cita galaktika. Citi tempi, cita enerģija, cita kārtība, kas valdījusi gadiem. Operāciju zāle nav tikai telpa ar instrumentiem un lampām; tā ir dzīva sistēma, kur katrs žests, katrs skatienu mijiedarbības mirklis ir nozīmīgs. Komanda saprot viens otru no pus vārda, jo šeit ikviens ir apguvis gan precizitāti, gan ātru reakciju, gan spēju saglabāt mieru spriedzes brīžos.

Ir brīži, kad drosme neizskatās kā skaļš paziņojums pasaulei. Tā nav triumfāla iešana ar karogu rokās. Drosme reizēm ir ļoti klusa. Tā ir iekšēja saruna ar sevi vēlā vakarā, kad visi jautājumi beidzot iznāk virspusē. Tā ir sajūta krūtīs, kas vienlaikus velk uz priekšu un tur atpakaļ. Un šī mana dzīves epizode bija tieši par to – par vilkmi un bailēm vienā elpā.

Ir brīži dzīvē, kad mēs vairs neesam sākuma punktā, bet vēl arī ne galamērķī. Tu jau zini, kas esi. Tu jau zini, ko proti. Bet jūti, ka iekšēji kaut kas vēl aug. It kā zem ādas būtu kluss nemiers — ne neapmierinātība, bet kustība. Kā pumpurs, kas vēl nav atvēries, bet jau zina, ka ziedēs.