Ir pienākusi brīvdiena.

Par dažām tēmām runāt nav viegli.Ne tāpēc, ka tās būtu pārāk sarežģītas, bet tāpēc, ka tās skar ļoti trauslu robežu starp dzīvību, zaudējumu, cerību un cilvēka spēju pieņemt lēmumus par lietām, kuras šķiet tik tālas līdz brīdim, kad tās pēkšņi kļūst ļoti personiskas. Orgānu ziedošanas jautājums ir viena no šīm tēmām.Par to sabiedrībā joprojām runā maz. Bieži vien tikai brīžos, kad medijos izskan kāds īpašs stāsts, kad kāds publiski dalās savā pieredzē vai kad šis jautājums negaidīti ienāk kādas ģimenes dzīvē. Taču patiesībā tā ir saruna, kurai vajadzētu notikt daudz agrāk — mierā, ikdienišķā sarunā, bez steigas, bez krīzes klātbūtnes un bez tās smaguma, ko sev līdzi nes neatgriezenisks zaudējums.Savā profesionālajā ceļā man ir bijusi iespēja šo procesu redzēt no abām pusēm. Un tieši šī pieredze ir devusi ļoti īpašu skatījumu uz to, cik daudz cilvēcības, atbildības un arī klusuma sevī nes šī tēma.Kādā savā profesionālās dzīves posmā strādāju Latvijas Transplantācijas centrā. Tā bija vide, kas mani ļoti veidoja.Tā nebija liela nodaļa ar nepārtrauktu cilvēku plūsmu, kur ikdienas steigā kolēģi reizēm viens otram paskrien garām. Tā bija cieša, profesionāli ļoti spēcīga komanda, kur katram bija sava precīza loma un sava atbildības zona. Mēs strādājām ļoti koordinēti, ar dziļu savstarpēju uzticēšanos.Tā bija viena no tām retajām darba vidēm, kur ļoti spilgti sajūti, cik daudz nozīmē komanda.Katrs cilvēks zināja savu vietu procesā. Katrs apzinājās, cik nozīmīga ir viņa daļa kopējā darbā. Šādā vidē nav vietas paviršībai vai neuzmanībai. Tur viss balstās precizitātē, profesionalitātē un savstarpējā paļāvībā.Taču līdzās šai profesionālajai precizitātei bija arī ļoti daudz cilvēcības.Komanda bija cieša gandrīz kā ģimene.Mēs ne tikai strādājām kopā. Mēs pārdzīvojām kopā.Ir profesijas, kurās cilvēks var iemācīties saglabāt distanci. Taču ir arī tādas darba vietas, kur pilnībā abstrahēties nav iespējams. Strādājot transplantācijas procesā, tu nevari neredzēt, ka aiz katra medicīniskā algoritma ir cilvēka dzīvesstāsts.Brīdī, kad ienāk ziņa par potenciālu orgānu ziedotāju, tā nekad nav tikai medicīniska informācija.Aiz šīs ziņas ir kāda dzīve. Kāds cilvēks. Kāds notikums, kas viņu atvedis līdz robežai, kur medicīna vairs nevar palīdzēt. Ir ģimene, kas tajā brīdī sastapusies ar neaptveramu zaudējumu. Ir klusums, kas iestājas telpā, kad kļūst skaidrs — viss, ko bija iespējams izdarīt, jau ir izdarīts.Tie ir brīži, kurus nevar uztvert mehāniski.Un tieši tāpēc šis darbs iemāca ļoti īpašu līdzsvaru starp profesionalitāti un cilvēcību.Sabiedrībā joprojām pastāv daudz mītu un nepareizu priekšstatu par orgānu ziedošanas procesu. Dažkārt dzirdami pieņēmumi, kas balstīti bailēs vai nezināšanā. Dažkārt cilvēku iztēle rada scenārijus, kuriem nav nekā kopīga ar realitāti.Taču realitāte ir ļoti skaidra.Šis process sākas tikai tad, kad viss jau ir beidzies.Tikai tad, kad neatgriezenisks smadzeņu funkciju zudums ir pilnībā, vairākkārtīgi un neatkarīgi apstiprināts atbilstoši ļoti stingriem medicīniskiem un juridiskiem kritērijiem.Tas nav pieņēmums.Tas nav viena speciālista lēmums.Tas ir ārkārtīgi precīzs, daudzpakāpju, stingri reglamentēts process, kurā katrs solis tiek pārbaudīts un dokumentēts.Kad šis posms ir noslēdzies, sākas nākamais — rūpīga izvērtēšana, analīzes, savietojamības noteikšana, recipientu atlase.Tas ir ļoti atbildīgs process, kurā nav vietas improvizācijai.Taču arī tad ir kāda daļa, kuru nevar ietekmēt neviena ārstniecības persona.Ģimenes lēmums.Tas, iespējams, ir emocionāli vissmagākais punkts visā šajā stāstā.Iedomāties ģimeni, kas tikko saņēmusi neatgriezenisku ziņu, un zināt, ka šajā brīdī viņiem jāpieņem lēmums, kurš var ietekmēt vairāku citu cilvēku dzīvi, ir ļoti smagi.Tieši šajos brīžos visskaidrāk kļūst redzams, cik svarīgi ir, lai šī saruna būtu notikusi agrāk.Nevis krīzes laikā.Nevis brīdī, kad sāpes un šoks pārņem visu telpu.Bet mierā.Ģimenes sarunās.Dzīves ikdienā.

Veselības aprūpes sistēma šobrīd atrodas ļoti īpašā punktā. No vienas puses, mēs dzīvojam laikā, kad medicīna attīstās straujāk nekā jebkad agrāk. Tehnoloģijas kļūst precīzākas, ārstēšanas iespējas plašākas, digitalizācija ienāk gandrīz katrā darba procesā. No otras puses, veselības aprūpe visā pasaulē sastopas ar vienu no būtiskākajiem izaicinājumiem pēdējo desmitgažu laikā — cilvēkresursu trūkumu. Un, iespējams, tieši māsu profesijā tas kļūst redzams visskaidrāk.

Veselības aprūpē ļoti reti sastopama vide, kurā visi domā vienādi. Vienā nodaļā, vienā operāciju zālē vai vienā maiņā satiekas cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu pieredzi, raksturu, dzīves uztveri un arī paaudzēm. Un reizēm tieši tas darba vidi padara tik interesantu, bet tajā pašā laikā arī sarežģītu.

Starptautiskajā māsu dienā īpaši gribas apstāties un pateikt paldies. Par darbu, kas bieži paliek nepamanīts. Par nogurumu, kas tiek nolikts malā, lai palīdzētu citam. Par spēju būt blakus cilvēkam viņa trauslākajos dzīves brīžos. Šo bloga ierakstu vēlos veltīt visām Latvijas māsām — un arī tām māsām, kuras savu profesionālo ceļu turpina ārpus Latvijas robežām, nesot līdzi savas zināšanas, vērtības un pieredzi pasaulē. Tāpat arī jaunajām māsām, kuras tikai tagad sāk savu ceļu veselības aprūpē. Lai jums pietiek spēka, drosmes un cilvēku blakus, kuri palīdz augt.

Ir cilvēki, kuru klātbūtni mēs saprotam tikai tad, kad paši kļūstam pieauguši. Tikai tad sākam pa īstam ieraudzīt to nogurumu, kas tika paslēpts aiz smaida. To spēku, kas bieži bija klusāks par vārdiem. To mīlestību, kura neprasīja pateicību, bet vienkārši bija klātesoša — ikdienā, rūpēs, pacietībā un nepārtrauktā vēlēšanās palīdzēt.

Ir tik viegli pierast pie tā, ka komunikācija veselības aprūpē ir vienkārši daļa no darba. Kaut kas, kas “notiek pa vidu” starp procedūrām, dokumentēšanu un lēmumu pieņemšanu. Taču ar laiku, un īpaši caur pieredzi, kļūst skaidrs – komunikācija nav starp lietām. Tā ir pati darba būtība. Tā ir tas neredzamais slānis, kas savieno visu pārējo.   Ir sarunas, kuras atceras nevis tāpēc, ka tajās tika pateikts kaut kas īpašs, bet tāpēc, kā cilvēks jutās. Un veselības aprūpē šī sajūta bieži vien paliek ilgāk nekā medicīniskā informācija. Es arvien biežāk pie sevis atgriežos pie domas, ka profesionālā komunikācija nav tikai prasme, ko var iemācīties. Tā ir attieksme, kas veidojas. Tā ir izvēle – katrā situācijā. Un reizēm šī izvēle notiek ļoti ātri, gandrīz nemanāmi. Bet tieši šajos mirkļos veidojas tas, kā mēs strādājam un kā mūs uztver citi. Pacientcentrēta pieeja bieži tiek minēta kā pirmais princips, un tas nav nejauši. Taču praksē tā nav vienkārša. Ir dienas, kad pacientu ir daudz, uzdevumu vēl vairāk, un laiks šķiet nepietiekams. Šādos brīžos ir ļoti viegli pāriet uz “darba režīmu” – koncentrēties uz uzdevumiem, nevis cilvēku. Un tas ir saprotami. Bet tieši šeit sākas mazās izvēles. Atceros situāciju, kur paciente bija gatava procedūrai. Viss bija sagatavots, laiks spieda, kolēģi gaidīja. Es paskaidroju, kas notiks, kā vienmēr – skaidri, strukturēti. Viņa pamāja ar galvu. It kā viss bija kārtībā. Bet, kad es jau grasījos sākt, viņa ļoti klusi pajautāja: “Vai tas sāpēs?” Tajā brīdī kļuva skaidrs – viņa nebija sadzirdējusi būtisko. Nevis to, ko es teicu, bet to, kas viņai bija svarīgi. Pacientcentrēta pieeja nozīmē pamanīt šo vienu jautājumu, šo vienu pauzi. Tas ir brīdis, kur komunikācija kļūst par attiecībām. Skaidrība un precizitāte bieži vien šķiet tehnisks aspekts, bet realitātē tas ir ļoti cilvēcīgs. Mēs visi esam piedzīvojuši situācijas, kur informācija nav bijusi līdz galam skaidra, un tas rada nedrošību. Veselības aprūpē šī nedrošība var būt ļoti konkrēta. Kādā maiņā kolēģe nodeva pacientu ar vārdiem: “Viņam viss ir stabils, tikai nedaudz jāvēro.” Šī “nedaudz” interpretācija katram var būt citāda. Pēc pāris stundām izrādījās, ka situācija bija nopietnāka, nekā sākumā šķita. Neviens nebija kļūdījies apzināti. Bet komunikācija bija pārāk vispārīga. Skaidrība nenozīmē runāt daudz. Tā nozīmē pateikt tieši to, kas ir svarīgs. Un arī uzdrošināties pajautāt, ja kaut kas nav skaidrs. Jo dažkārt profesionālajā vidē šķiet, ka “vajadzētu jau saprast”. Bet patiesībā droša komunikācija sākas tur, kur drīkst nezināt un uzdot jautājumus. Drošība un atbildība komunikācijā ir cieši saistītas ar vidi, kādā mēs strādājam. Ir komandas, kur cilvēki baidās pateikt, ja kaut kas nav izdarīts līdz galam vai ja ir notikusi kļūda. Un ir komandas, kur tas tiek uztverts kā daļa no darba – kā iespēja saprast un uzlabot. Atceros situāciju, kur tika gandrīz sajaukti medikamenti. Pēdējā brīdī tas tika pamanīts. Formāli nekas nenotika. Bet saruna, kas sekoja, bija ļoti vērtīga. Neviens netika vainots. Tika analizēts process – kas noveda pie šīs situācijas, kur bija nepilnības. Tā bija komunikācija, kas stiprina drošību, nevis grauj uzticēšanos. Profesionālās robežas ir tēma, kas bieži kļūst aktuāla tikai tad, kad tās jau ir pārkāptas. Veselības aprūpē mēs esam ļoti tuvu cilvēkiem – fiziski, emocionāli. Un dažkārt ir grūti atrast balansu starp empātiju un distanci. Bija kolēģe, kura vienmēr ļoti iesaistījās pacientu stāstos. Viņa klausījās, atbalstīja, bija ļoti klātesoša. Bet ar laiku kļuva redzams, ka tas viņu iztukšo. Viņa sāka nest šīs situācijas līdzi uz mājām. Un tas ietekmēja viņas pašsajūtu. Profesionālās robežas nenozīmē būt aukstam vai distancētam. Tās nozīmē saprast, kur beidzas otra cilvēka pieredze un sākas mūsējā. Un šī robeža palīdz saglabāt spēju būt klātesošam arī ilgtermiņā. Neverbālā komunikācija bieži vien ir tas, ko mēs paši nepamanām, bet citi ļoti labi sajūt. Pacients var nepateikt, ka jūt spriedzi, bet viņš to izjūt. Kolēģis var nepateikt, ka jūtas nesadzirdēts, bet viņa reakcija to parāda. Ir situācijas, kur mēs runājam pareizi, bet steidzamies. Un šī steiga ir jūtama. Un ir situācijas, kur mēs uz brīdi apstājamies, paskatāmies cilvēkam acīs, un tas maina visu sarunas kvalitāti. Komunikācija komandā ir kā elpošana – to nepamana, kamēr tā darbojas, bet ļoti jūt, kad kaut kas trūkst. Komandās, kur komunikācija ir atklāta, darbs plūst citādi. Cilvēki jautā, precizē, dalās. Savukārt, ja komandā ir spriedze, komunikācija kļūst fragmentēta. Informācija tiek nodota nepilnīgi, vai arī netiek nodota vispār. Un tas ietekmē ne tikai attiecības, bet arī pacientu aprūpi. Emocionālā inteliģence bieži vien parādās tieši sarežģītās situācijās. Kad kāds ir noguris, saspringts, varbūt neapmierināts. Šādos brīžos komunikācija var ļoti ātri kļūt asa. Atceros situāciju, kur kolēģis asi reaģēja uz jautājumu. Pirmā reakcija bija aizsardzība. Bet, apstājoties uz brīdi, kļuva redzams – viņš vienkārši bija pārguris. Un saruna mainījās, kad mainījās attieksme. Tas nenozīmē pieņemt visu. Bet tas nozīmē mēģināt saprast, kas ir aiz reakcijas. Stresa un krīzes situācijās komunikācija kļūst ļoti konkrēta. Nav laika gariem skaidrojumiem. Bet tajā pašā laikā katrs vārds ir svarīgs. Struktūra, skaidrība, lomu sadale – tas viss palīdz komandai darboties vienoti. Šādās situācijās ļoti jūtams, cik svarīgi ir tas, kā mēs komunicējam ikdienā. Jo krīzē mēs darām to, pie kā esam pieraduši. Multikulturālā vidē komunikācija kļūst vēl interesantāka. Dažkārt mēs domājam, ka nesapratne ir valodas dēļ. Bet bieži vien tā ir par uztveri. Par to, kā mēs interpretējam teikto, klusumu, reakcijas. Ir bijušas situācijas, kur pacients neuzdod jautājumus, un sākumā šķiet, ka viss ir skaidrs. Bet vēlāk kļūst redzams, ka viņš vienkārši nav pieradis jautāt. Un tad komunikācija kļūst par procesu, kur mēs ne tikai sniedzam informāciju, bet arī radām drošību to pieņemt. Pašrefleksija ir tas, kas savieno visu iepriekš minēto. Tā ir iespēja paskatīties uz sevi no malas. Nevis ar kritiku, bet ar interesi. Kas šodien izdevās? Kur es jutos nedroši? Ko es varētu darīt citādi? Bieži vien šīs atbildes nāk nevis uzreiz, bet sarunās ar kolēģiem. Un šīs sarunas kļūst par neformālu supervīziju, kas palīdz saprast un augt. Un visam šim cauri iet vēl viens ļoti būtisks slānis – ētika. Tā nav tikai teorija vai noteikumi. Tā ir klātesoša katrā situācijā. Tajā, kā mēs runājam, kā mēs klausāmies, kā mēs pieņemam lēmumus. Ir situācijas, kur pareizā atbilde nav acīmredzama. Un tieši tad ētika kļūst par kompasu. Par iekšēju sajūtu, kas palīdz orientēties. Un, iespējams, tieši šī ir tēma, kas pelna atsevišķu, dziļāku sarunu. Jo ētika nav tikai par to, kas ir pareizi vai nepareizi. Tā ir par to, kā mēs paliekam cilvēki savā profesijā. Profesionālā komunikācija veselības aprūpē nav kaut kas, ko var pilnībā apgūt. Tā attīstās. Tā mainās līdz ar mums. Ar pieredzi, ar cilvēkiem, ar situācijām. Un, iespējams, pats svarīgākais ir tas, ka komunikācija veido vidi. Vidi, kurā mēs strādājam, kurā jūtamies, kurā attīstāmies. Un šī vide sākas ar katru no mums. Divas atziņas, ko paņemt līdzi: komunikācija nav tikai tas, ko mēs sakām, bet tas, kā mēs liekam otram cilvēkam justies, un profesionālā vide neveidojas pati no sevis – tā rodas no mūsu ikdienas attieksmes, izvēlēm un sarunām

Ir tikšanās, kuras ieplānojam kalendārā, un ir tādas, kuras atnāk īstajā laikā. Brīvdienās man bija iespēja satikties ar divām kolēģēm – vienu, ar kuru kopā esmu strādājusi Latvijā, un otru, kuras profesionālais ceļš arī veidojies starp dažādām sistēmām un pieredzēm. Tā nebija darba sapulce, nebija konkrēta mērķa vai struktūras. Un tomēr – sarunas, kas izvērtās, bija dziļas, fokusētas un ļoti profesionāli piesātinātas.

Ir interesanti, kā dažreiz viens vienkāršs teikums var palikt prātā ilgāk nekā vesela diena. Pēdējā laikā es arvien biežāk dzirdu vienu un to pašu komplimentu: “Tu vienmēr esi tik jauka.” No malas tas izklausās viegli, gandrīz pašsaprotami, bet man pašai tas lika apstāties un padomāt dziļāk. Ko īsti nozīmē būt jaukai? Vai tā ir rakstura īpašība, kas vienkārši piemīt, vai tomēr kaut kas, ko mēs apzināti veidojam savā ikdienā? Strādājot veselības aprūpē, esmu redzējusi ļoti dažādas attieksmes. Ir kolēģi, pie kuriem pacienti iet ar mieru un uzticēšanos, un ir tādi, pie kuriem jūtama spriedze vēl pirms saruna ir sākusies. Ir speciālisti, kuru klātbūtnē telpa kļūst droša, un ir tādi, kuru tonis, vārdi vai skatieni liek cilvēkiem sarauties. Un tas vienmēr ir licis man sev jautāt – kas ir tas, kas rada šo atšķirību? Diemžēl esmu saskārusies arī ar pretējo pusi. Ar neapmierinātību, ar rupjību, ar nepacietību. Ar attieksmi, kas ne tikai neatbalsta, bet pat iedveš bailes. Un tas ir īpaši jūtams vidē, kur cilvēki jau tā ir ievainojami – pacienti, kuri nāk ar savām sāpēm, neziņu, trauksmi. Šādā brīdī katrs vārds, katrs tonis kļūst daudz nozīmīgāks. Nesen man pašai bija pieredze kā pacientam, kas šo sajūtu padarīja ļoti personīgu. Situācija pati par sevi nebija sarežģīta, bet ārsta palīdze mani uzrunāja ar pārmetumu un dusmām par to, ka neesmu visu informāciju nodevusi administratorei. Tajā brīdī es ne tikai sadzirdēju vārdus, bet sajutu attieksmi. Un man sevī radās jautājums – vai tiešām es esmu pelnījusi uzņemt sevī šīs negatīvās emocijas? Vai tas, ka kādam ir slikta diena, nozīmē, ka man ir jākļūst par vietu, kur tās izlikt? Šis jautājums man šķiet ļoti būtisks. Jo mēs visi esam cilvēki. Mēs nogurstam, mēs piedzīvojam stresu, mēs sastopamies ar sarežģītām situācijām. Arī es neesmu izņēmums. Esmu bijusi brīžos, kad diena neiet, kad pacients ir ass, kad vārdi sāp. Taču es varu godīgi pateikt – darbs nav tā vieta, kur izgāzt savas emocijas uz citiem. Ne uz pacientiem, ne uz kolēģiem. Tieši šeit sākas izvēle. Ne vienmēr viegla, ne vienmēr automātiska, bet ļoti skaidra. Kā es reaģēšu? Vai es pavilkšos līdzi šai spriedzei, vai spēšu saglabāt savu centru? Man pašai laika gaitā ir izveidojies ļoti vienkāršs, bet efektīvs princips – nepavilkties. Neieiet šajā emociju virpulī, kas bieži vien ir tik spēcīgs un lipīgs. Tas nozīmē apstāties, kaut uz dažām sekundēm, ieelpot un izelpot. Ja nepieciešams – aizvērt acis, atgriezties pie sevis un atgādināt sev, kas es esmu un kā es vēlos būt šajā situācijā. Šī nav izvairīšanās. Tā ir apzināta reakcija. Tā ir robeža starp to, kas pieder otram, un to, ko es izvēlos pieņemt sevī. Bieži tiek teikts, ka cilvēki, kuri izturas asi vai negatīvi, paši nes sevī kaut ko smagu. Varbūt viņi ir noguruši, varbūt jūtas nenovērtēti, varbūt viņiem pietrūkst atbalsta vai vienkārša cilvēciska siltuma. Tas, protams, neattaisno uzvedību, bet tas palīdz to saprast. Un šī sapratne dažkārt ļauj mums nereaģēt ar pretreakciju, bet saglabāt mieru. Es arvien vairāk ticu tam, ka labais vairo labo. Tas nenozīmē, ka vienmēr saņemsim to pašu pretī uzreiz. Bet tas nozīmē, ka mēs paši veidojam vidi, kurā dzīvojam un strādājam. Katrs labs vārds, katrs mierīgs tonis, katra pacietīga reakcija ir kā neliels ieguldījums kopējā atmosfērā. Veselības aprūpē tas ir īpaši svarīgi. Jo šī vide nav tikai profesionāla – tā ir dziļi cilvēciska. Pacienti atceras ne tikai to, kas tika izdarīts, bet to, kā viņi jutās. Kolēģi atceras ne tikai situācijas, bet sajūtas, kas tajās valdīja. Būt jaukam nenozīmē būt vājam vai piekāpīgam. Tas nenozīmē ignorēt problēmas vai neizteikt savu viedokli. Tas nozīmē izvēlēties cieņu, pat tad, kad ir grūti. Tas nozīmē runāt skaidri, bet bez aizvainojuma. Tas nozīmē saglabāt cilvēcību, pat ja apkārtējā vide to uz brīdi zaudē. Un varbūt tieši tas ir profesionālisms augstākajā līmenī – spēja būt kompetentam un vienlaikus cilvēcīgam. Spēja darīt savu darbu precīzi un vienlaikus ar siltumu.

Šorīt, kad noskan modinātājs, patiesībā sākas kas vairāk nekā vienkārši jauna diena. Tas ir brīdis, kurā veidojas mūsu attieksme – klusa, neredzama, bet tik ļoti jūtama visā, ko darām tālāk. Varbūt mēs par to ne vienmēr aizdomājamies, bet tieši šajā pirmajā mirklī mēs izvēlamies, kā iesim cauri dienai, kā skatīsimies uz cilvēkiem un kā būsim attiecībās ar sevi un citiem.

Lieldienas man nekad nav bijušas tikai par svētkiem. Ar gadiem tās ir kļuvušas par tādu kā apstāšanās punktu, kurā cilvēks ne tikai paskatās apkārt, bet arī paskatās sevī. Varbūt tieši tāpēc šogad es tās izjūtu citādi, mierīgāk un vienlaikus dziļāk.

Iepriekšējā stāstā es apstājos pie robežas — pie tās smalkās līnijas, kur beidzas vēlme pierādīt sevi un sākas nepieciešamība aizsargāt sevi. Šī robeža nav redzama. Tā nav uzrakstīta protokolos vai vadlīnijās. Tā neveidojas vienā dienā. Tā dzimst pieredzē — tajos brīžos, kad esi noguris, kad kļūdies, kad uzņemies pārāk daudz, kad klusē, lai tikai izskatītos pietiekami labs.