Kad pirms trīspadsmit gadiem pirmo reizi iegāju medicīnas koledžā, man šķita, ka zinu, ko vēlos. Es gribēju kļūt par labu medicīnas māsu. Man likās, ka lielākais izaicinājums būs apgūt anatomiju, farmakoloģiju, procedūras un visu to, kas nepieciešams, lai profesionāli rūpētos par pacientiem. Es domāju, ka studēju profesiju.

Mēs bieži domājam, ka sēras ir saistītas tikai ar tuvinieka zaudējumu.

"Es nesaprotu, kā viņa var tik vienkārši aiziet no darba."

Veselības aprūpē lojalitāte vienmēr ir bijusi augstu vērtēta. Mēs lepojamies ar kolēģiem, kuri vienā slimnīcā nostrādājuši divdesmit vai trīsdesmit gadus, un ar cieņu klausāmies viņu stāstos par nodaļas attīstību, pārmaiņām un paaudzēm, kas nākušas un aizgājušas. Šādi cilvēki kļūst par nodaļas vēsturi, par atbalstu jaunajiem kolēģiem un bieži vien arī par stabilitātes simbolu.

Veselības aprūpē darba maiņa nav nekas neparasts. Kāds aiziet uz citu nodaļu, kāds izvēlas citu slimnīcu, kāds nolemj strādāt ambulatori, bet vēl kāds uz laiku vai pavisam aiziet no profesijas. No malas tas bieži izskatās vienkārši – "viņš nomainīja darbu". Taču aiz katra šāda lēmuma slēpjas stāsts.

Pēdējo gadu laikā par izdegšanu tiek runāts arvien vairāk. Par to raksta mediji, runā darba devēji un sociālajos tīklos arvien biežāk cilvēki dalās savā pieredzē. Tomēr, neskatoties uz pieaugošo informācijas daudzumu, daudzi joprojām izdegšanu atpazīst tikai tad, kad tā jau ir kļuvusi par nopietnu problēmu.

Mēs dzīvojam laikā, kad aizņemtība bieži tiek uztverta kā sasniegums. Ja kalendārs ir pilns, telefons nepārtraukti zvana un darba diena beidzas tikai vēlu vakarā, šķiet, ka esam vērtīgi. Taču patiesībā cilvēka vērtību nenosaka tas, cik daudz viņš spēj izdarīt vienā dienā.

Ir pienākusi brīvdiena.

Par dažām tēmām runāt nav viegli.Ne tāpēc, ka tās būtu pārāk sarežģītas, bet tāpēc, ka tās skar ļoti trauslu robežu starp dzīvību, zaudējumu, cerību un cilvēka spēju pieņemt lēmumus par lietām, kuras šķiet tik tālas līdz brīdim, kad tās pēkšņi kļūst ļoti personiskas. Orgānu ziedošanas jautājums ir viena no šīm tēmām.Par to sabiedrībā joprojām runā maz. Bieži vien tikai brīžos, kad medijos izskan kāds īpašs stāsts, kad kāds publiski dalās savā pieredzē vai kad šis jautājums negaidīti ienāk kādas ģimenes dzīvē. Taču patiesībā tā ir saruna, kurai vajadzētu notikt daudz agrāk — mierā, ikdienišķā sarunā, bez steigas, bez krīzes klātbūtnes un bez tās smaguma, ko sev līdzi nes neatgriezenisks zaudējums.Savā profesionālajā ceļā man ir bijusi iespēja šo procesu redzēt no abām pusēm. Un tieši šī pieredze ir devusi ļoti īpašu skatījumu uz to, cik daudz cilvēcības, atbildības un arī klusuma sevī nes šī tēma.Kādā savā profesionālās dzīves posmā strādāju Latvijas Transplantācijas centrā. Tā bija vide, kas mani ļoti veidoja.Tā nebija liela nodaļa ar nepārtrauktu cilvēku plūsmu, kur ikdienas steigā kolēģi reizēm viens otram paskrien garām. Tā bija cieša, profesionāli ļoti spēcīga komanda, kur katram bija sava precīza loma un sava atbildības zona. Mēs strādājām ļoti koordinēti, ar dziļu savstarpēju uzticēšanos.Tā bija viena no tām retajām darba vidēm, kur ļoti spilgti sajūti, cik daudz nozīmē komanda.Katrs cilvēks zināja savu vietu procesā. Katrs apzinājās, cik nozīmīga ir viņa daļa kopējā darbā. Šādā vidē nav vietas paviršībai vai neuzmanībai. Tur viss balstās precizitātē, profesionalitātē un savstarpējā paļāvībā.Taču līdzās šai profesionālajai precizitātei bija arī ļoti daudz cilvēcības.Komanda bija cieša gandrīz kā ģimene.Mēs ne tikai strādājām kopā. Mēs pārdzīvojām kopā.Ir profesijas, kurās cilvēks var iemācīties saglabāt distanci. Taču ir arī tādas darba vietas, kur pilnībā abstrahēties nav iespējams. Strādājot transplantācijas procesā, tu nevari neredzēt, ka aiz katra medicīniskā algoritma ir cilvēka dzīvesstāsts.Brīdī, kad ienāk ziņa par potenciālu orgānu ziedotāju, tā nekad nav tikai medicīniska informācija.Aiz šīs ziņas ir kāda dzīve. Kāds cilvēks. Kāds notikums, kas viņu atvedis līdz robežai, kur medicīna vairs nevar palīdzēt. Ir ģimene, kas tajā brīdī sastapusies ar neaptveramu zaudējumu. Ir klusums, kas iestājas telpā, kad kļūst skaidrs — viss, ko bija iespējams izdarīt, jau ir izdarīts.Tie ir brīži, kurus nevar uztvert mehāniski.Un tieši tāpēc šis darbs iemāca ļoti īpašu līdzsvaru starp profesionalitāti un cilvēcību.Sabiedrībā joprojām pastāv daudz mītu un nepareizu priekšstatu par orgānu ziedošanas procesu. Dažkārt dzirdami pieņēmumi, kas balstīti bailēs vai nezināšanā. Dažkārt cilvēku iztēle rada scenārijus, kuriem nav nekā kopīga ar realitāti.Taču realitāte ir ļoti skaidra.Šis process sākas tikai tad, kad viss jau ir beidzies.Tikai tad, kad neatgriezenisks smadzeņu funkciju zudums ir pilnībā, vairākkārtīgi un neatkarīgi apstiprināts atbilstoši ļoti stingriem medicīniskiem un juridiskiem kritērijiem.Tas nav pieņēmums.Tas nav viena speciālista lēmums.Tas ir ārkārtīgi precīzs, daudzpakāpju, stingri reglamentēts process, kurā katrs solis tiek pārbaudīts un dokumentēts.Kad šis posms ir noslēdzies, sākas nākamais — rūpīga izvērtēšana, analīzes, savietojamības noteikšana, recipientu atlase.Tas ir ļoti atbildīgs process, kurā nav vietas improvizācijai.Taču arī tad ir kāda daļa, kuru nevar ietekmēt neviena ārstniecības persona.Ģimenes lēmums.Tas, iespējams, ir emocionāli vissmagākais punkts visā šajā stāstā.Iedomāties ģimeni, kas tikko saņēmusi neatgriezenisku ziņu, un zināt, ka šajā brīdī viņiem jāpieņem lēmums, kurš var ietekmēt vairāku citu cilvēku dzīvi, ir ļoti smagi.Tieši šajos brīžos visskaidrāk kļūst redzams, cik svarīgi ir, lai šī saruna būtu notikusi agrāk.Nevis krīzes laikā.Nevis brīdī, kad sāpes un šoks pārņem visu telpu.Bet mierā.Ģimenes sarunās.Dzīves ikdienā.

Veselības aprūpes sistēma šobrīd atrodas ļoti īpašā punktā. No vienas puses, mēs dzīvojam laikā, kad medicīna attīstās straujāk nekā jebkad agrāk. Tehnoloģijas kļūst precīzākas, ārstēšanas iespējas plašākas, digitalizācija ienāk gandrīz katrā darba procesā. No otras puses, veselības aprūpe visā pasaulē sastopas ar vienu no būtiskākajiem izaicinājumiem pēdējo desmitgažu laikā — cilvēkresursu trūkumu. Un, iespējams, tieši māsu profesijā tas kļūst redzams visskaidrāk.

Veselības aprūpē ļoti reti sastopama vide, kurā visi domā vienādi. Vienā nodaļā, vienā operāciju zālē vai vienā maiņā satiekas cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu pieredzi, raksturu, dzīves uztveri un arī paaudzēm. Un reizēm tieši tas darba vidi padara tik interesantu, bet tajā pašā laikā arī sarežģītu.

Starptautiskajā māsu dienā īpaši gribas apstāties un pateikt paldies. Par darbu, kas bieži paliek nepamanīts. Par nogurumu, kas tiek nolikts malā, lai palīdzētu citam. Par spēju būt blakus cilvēkam viņa trauslākajos dzīves brīžos. Šo bloga ierakstu vēlos veltīt visām Latvijas māsām — un arī tām māsām, kuras savu profesionālo ceļu turpina ārpus Latvijas robežām, nesot līdzi savas zināšanas, vērtības un pieredzi pasaulē. Tāpat arī jaunajām māsām, kuras tikai tagad sāk savu ceļu veselības aprūpē. Lai jums pietiek spēka, drosmes un cilvēku blakus, kuri palīdz augt.