Šorīt, kad noskan modinātājs, patiesībā sākas kas vairāk nekā vienkārši jauna diena. Tas ir brīdis, kurā veidojas mūsu attieksme – klusa, neredzama, bet tik ļoti jūtama visā, ko darām tālāk. Varbūt mēs par to ne vienmēr aizdomājamies, bet tieši šajā pirmajā mirklī mēs izvēlamies, kā iesim cauri dienai, kā skatīsimies uz cilvēkiem un kā būsim attiecībās ar sevi un citiem.

Lieldienas man nekad nav bijušas tikai par svētkiem. Ar gadiem tās ir kļuvušas par tādu kā apstāšanās punktu, kurā cilvēks ne tikai paskatās apkārt, bet arī paskatās sevī. Varbūt tieši tāpēc šogad es tās izjūtu citādi, mierīgāk un vienlaikus dziļāk.

Iepriekšējā stāstā es apstājos pie robežas — pie tās smalkās līnijas, kur beidzas vēlme pierādīt sevi un sākas nepieciešamība aizsargāt sevi. Šī robeža nav redzama. Tā nav uzrakstīta protokolos vai vadlīnijās. Tā neveidojas vienā dienā. Tā dzimst pieredzē — tajos brīžos, kad esi noguris, kad kļūdies, kad uzņemies pārāk daudz, kad klusē, lai tikai izskatītos pietiekami labs.

Ir pieredzes, kuras nevar iemācīties grāmatās. Tās nevar pilnībā izskaidrot lekcijās, un tās nevar līdz galam nodot pat vislabākie skolotāji. Tās rodas tikai vienā vietā — pašā dzīvē, pašā darbā, brīdī, kad tu patiešām dari.

Ir stāsti, kurus mēs rakstām ar prieku. Un ir stāsti, kurus rakstām tad, kad dzīve mums ir iemācījusi ko būtisku par sevi, par cilvēkiem un par robežām.

Dzīve bieži vien veido lokus. Dažreiz mēs dodamies prom, lai iemācītos ko jaunu, sastaptu citus cilvēkus, izprastu sevi un savu profesiju citā gaismā. Un tad pienāk brīdis, kad šis loks aizveras — mēs atgriežamies tur, kur reiz jau esam bijuši, taču paši esam kļuvuši citādi.

Mans laiks Latvijā bija īpašs profesionālais posms, taču šī stāsta sākums patiesībā meklējams Vācijā. Tieši tur piedzīvotā pieredze, cilvēki un attiecības kļuva par pamatu tam, kā es uztvēru atgriešanos dzimtenē. Vācijā satiktie kolēģi un pacienti manā atmiņā paliek ar siltām un patiesām emocijām. Saziņa vienmēr bija cieņpilna, atvērta un ar vēlmi uzturēt kontaktu arī pēc laika. Pat pacienti atcerējās — viņi apjautājās kolēģiem par mani, lūdza nodot sveicienus. Šādas attiecības ir profesionālas vides augstākais novērtējums, jo tās balstās uzticībā un cilvēcībā.

Ir pilsētas, kuras tu izvēlies ar prātu. Un ir pilsētas, kuras tu izvēlies ar sirdi. Hamburga man bija otrā.

Ir dienas, kad ienāc operāciju zālē un jūti — šī vieta ir pavisam cita galaktika. Citi tempi, cita enerģija, cita kārtība, kas valdījusi gadiem. Operāciju zāle nav tikai telpa ar instrumentiem un lampām; tā ir dzīva sistēma, kur katrs žests, katrs skatienu mijiedarbības mirklis ir nozīmīgs. Komanda saprot viens otru no pus vārda, jo šeit ikviens ir apguvis gan precizitāti, gan ātru reakciju, gan spēju saglabāt mieru spriedzes brīžos.

Ir brīži, kad drosme neizskatās kā skaļš paziņojums pasaulei. Tā nav triumfāla iešana ar karogu rokās. Drosme reizēm ir ļoti klusa. Tā ir iekšēja saruna ar sevi vēlā vakarā, kad visi jautājumi beidzot iznāk virspusē. Tā ir sajūta krūtīs, kas vienlaikus velk uz priekšu un tur atpakaļ. Un šī mana dzīves epizode bija tieši par to – par vilkmi un bailēm vienā elpā.

Ir brīži dzīvē, kad mēs vairs neesam sākuma punktā, bet vēl arī ne galamērķī. Tu jau zini, kas esi. Tu jau zini, ko proti. Bet jūti, ka iekšēji kaut kas vēl aug. It kā zem ādas būtu kluss nemiers — ne neapmierinātība, bet kustība. Kā pumpurs, kas vēl nav atvēries, bet jau zina, ka ziedēs.

Ir tāds klusais brīdis pēc koledžas beigšanas, kad šķiet – nu viss, tagad dzīve sāksies “pa īstam”. Man bija plāns. Skaidrs, loģisks, sakārtots.