Kad iestājos koledžā, es zināju – es būšu medicīnas māsa. Tā nebija nejauša izvēle vai kompromiss. Tā bija iekšēja pārliecība, kas nāca ar dziļu sajūtu, ka esmu savā vietā. Manī bija spēcīgas “saknes” šai profesijai – cieņa pret cilvēka dzīvību, interese par medicīnu un patiesa vēlme būt noderīgai.
Jau pirmajās lekcijās sapratu, ka mani aizrauj cilvēka anatomija un fizioloģija. Ķermenis man šķita kā liela, sarežģīta, bet vienlaikus perfekti sakārtota puzle. Katrs muskulis, katrs nervs, katra sistēma – viss bija savstarpēji saistīts. Jo vairāk mācījos, jo skaidrāk redzēju kopainu. Tas bija brīdis, kad mistērija kļuva saprotama, un puzles gabaliņi sakrita vietā.
“Cilvēka ķermenis nav tikai struktūra – tas ir stāsts, kurā katram elementam ir sava jēga.”
Mācības man padevās, bet tas nenozīmē, ka tās bija vieglas. Atbildība bija jūtama jau no pirmā kursa. Mēs mācījāmies profesijai, kur precizitāte un uzmanība ir būtiska. Tas veidoja disciplīnu un cieņu pret darbu.
Pirmās prakses bija īpašas. Es jutos pagodināta, ka varēju mācīties praktiski – pat visvienkāršākās pamata lietas. Sākot no higiēnas aprūpes līdz vitālo rādītāju novērtēšanai. No pašiem pamatiem. Tieši šajos šķietami vienkāršajos uzdevumos es sapratu, ka medicīnā nav sīkumu. Katrs mazākais darbs ietekmē pacienta pašsajūtu un drošību.
Slimnīca kļuva arī par vietu, kur sāku mācīties krievu valodu. Pacientu bija daudz krievvalodīgo, un es vēlējos ar viņiem sazināties tā, lai viņi justos saprasti. Šeit es vēlos uzsvērt – tā nebija politiska izvēle vai kāds īpaši izcelts valodas jautājums. Tā bija vērtība. Valoda kā instruments saziņai, cieņai un empātijai.
Man bija brīnišķīga pasniedzēja, kuru ļoti novērtēju. Viņa teica: “Mums ir jārunā pacienta valodā – lai kāda tā būtu, kaut vai ar žestiem.” Šie vārdi man palikuši atmiņā. Tie atgādina, ka komunikācijas mērķis nav perfekta gramatika, bet sapratne.
Arī manas kursabiedrenes un draudzenes palīdzēja man apgūt jaunus vārdus un pareizu izrunu. Mēs mācījāmies kopā, smējāmies par kļūdām un atbalstījām viena otru. Šī pieredze mani bagātināja – profesionāli un cilvēcīgi.
Ar laiku prakses kļuva nopietnākas. Parādījās aprūpes plāni, klīniskā domāšana un lielāka atbildība. Vairs nepietika tikai ar pareizu darbību izpildi – bija jāsaprot, kāpēc konkrētā darbība tiek veikta un kā tā ietekmē pacientu.
Trešais kurss atnāca ar īpašu intensitāti. Kvalifikācijas darbs bija nopietns pārbaudījums. Liela atbildība, liela apņēmība un, protams, arī “jaunā profesionāļa sindroms” – sajūta, ka visam jābūt perfekti un ka es izglābšu pasauli.
Šodien es par to varu pasmaidīt. Toreiz tas bija ļoti nopietni. Es sev uzliku augstus standartus un vēlējos būt vislabākā iespējamā versija. Es ticu, ka šī degsme bija vajadzīga. Tā mani virzīja uz priekšu.
“Ideālisms nav naivums. Tas ir sākuma spēks, kas vēlāk pārtop pieredzē.”
Šajā posmā es vēlos pateikt īpašu paldies koledžas pasniedzējām. Viņas bija ne tikai skolotājas, bet arī mentores. Par atbalstu, par konstruktīvu kritiku, par iedrošinājumu un pozitīvo ietekmi. Par to, ka viņas redzēja manī potenciālu un palīdzēja to attīstīt. Vēlāk man bija iespēja saukt koledžu par savām mājām un pasniedzējas – par kolēģēm. Tas ir īpašs ceļš, kurā skolnieks kļūst par profesionāli līdzās saviem skolotājiem.
Koledžas gadi man bija sākums. Pamats. Vieta, kur es sapratu, ka medicīna nav tikai profesija – tā ir aicinājums. Tur es iemācījos, ka attīstība sākas ar ziņkāri, turpinās ar disciplīnu un nostiprinās caur pieredzi.
Un, lai arī šodien es redzu pasauli citādi nekā trešajā kursā, es joprojām ticu, ka mēs kopā varam mainīt situāciju veselības aprūpē. Neviens no mums neizglābs pasauli viens pats, bet kopā mēs varam radīt drošāku, cilvēcīgāku un atbalstošāku vidi.
Koledža bija vieta, kur viss sākās. Un par to es esmu dziļi pateicīga.