Ir brīži, kad drosme neizskatās kā skaļš paziņojums pasaulei. Tā nav triumfāla iešana ar karogu rokās. Drosme reizēm ir ļoti klusa. Tā ir iekšēja saruna ar sevi vēlā vakarā, kad visi jautājumi beidzot iznāk virspusē. Tā ir sajūta krūtīs, kas vienlaikus velk uz priekšu un tur atpakaļ. Un šī mana dzīves epizode bija tieši par to – par vilkmi un bailēm vienā elpā.
Strādājot ilgāku laiku operāciju zālē, kolēģi kļūst par ko vairāk nekā tikai darba biedriem. Intensīvais ritms, stresa situācijas, koncentrēšanās, atbildība – tas viss saliedē. Tur netiek runāts tikai par darbu. Starp operācijām, starp sagatavošanos un instrumentu nodošanu, tiek runāts par dzīvi. Par sadzīvi. Par bērniem, sapņiem, vilšanos, attiecībām. Tu iepazīsti cilvēkus ļoti patiesā līmenī, jo stresa situācijās neviens nespēlē lomas. Tur atklājas īstais raksturs.
Es biju savā vietā. Es zināju savu komandu, savu ritmu, savu atbildību. Bija drošības sajūta, kas rodas tikai tad, kad tu zini – es protu, es varu, es esmu vajadzīga. Un tieši tad, kad viss šķiet stabils, dzīve noliek priekšā kaut ko jaunu.
Man tika piedāvāts amats, kas paver pavisam citus apvāršņus – vadīt komandu, daļu no lielas ārstniecības iestādes. Tā bija struktūra ar savu neatkarīgo kompasu, savām tradīcijām, saviem nerakstītajiem likumiem. Piedāvājums bija nopietns. Un tas bija par vadību.
Es atceros to iekšējo vilkmi. Tā bija spēcīga. Es vienmēr biju jutusies aicināta augt, virzīties, attīstīt ne tikai sevi, bet arī vidi sev apkārt. Doma par iespēju ietekmēt procesus, veidot komandas kultūru, ieviest strukturētību un skaidrību – tas mani uzrunāja ļoti dziļi. Bet līdzās vilkmei nāca bailes. Lielas un pat ļoti skaļas.
Vai man to vajag? Vai es to spēšu? Vai tagad ir īstais brīdis? Vai nav par strauju mainīt darbu? Vai es nepazaudēšu to stabilitāti, ko tik rūpīgi esmu veidojusi? Vai man pietiks spēka?
Tie nebija jautājumi par algu vai amatu. Tie bija jautājumi par identitāti. Par to, kas es esmu un kas es vēlos būt.
Es domāju par to, ka manas iespējas dzīvē vienmēr bija nākušas dabiski. Bez manipulācijām. Bez tiltus dedzinošām situācijām. Es zināju, ka neesmu sadedzinājusi nevienu tiltu ar iepriekšējām darba vietām. Un tas deva mieru. Es zināju – ja kas, es eju ar cieņu.
Ar ticību sev un labajam es piekritu. Es pieņēmu šo piedāvājumu.
Intervija, iepazīšanās ar kolektīvu, pirmie iespaidi – viss šķita aizraujoši un vienlaikus biedējoši. No kolēģes kļūt par vadītāju ir smalka pāreja. Tu vairs neesi tikai komandas daļa. Tu esi atbildīga par virzienu. Par lēmumiem. Par atmosfēru. Par robežām.
Sākums nebija viegls. Un es to saku ļoti godīgi.
Haoss bija lielāks, nekā biju iedomājusies. Procesi bija neskaidri, struktūras – daļēji izveidotas, pārstrukturizācija karājās gaisā kā smags mākonis. Bija jāpieņem lēmumi, kuros nebija skaidras pareizās atbildes. Pirmo reizi es patiesi sastapos ar organizatoriska līmeņa lēmumu pieņemšanu, kur sekas ietekmē nevis vienu pacientu, bet visu komandu.
Te manas zināšanas bija jāliek darbībā. Te vairs nepietika ar profesionalitāti operāciju zālē. Te bija jādomā sistēmiski, jāanalizē cilvēku dinamika, jāspēj noturēt robežas un vienlaikus saglabāt empātiju.
Bija kolēģi, kas atbalstīja. Kas redzēja manu vēlmi sakārtot, strukturēt, attīstīt. Bija arī tādi, kuri bija atturīgi, skeptiski vai vienkārši noguruši no pārmaiņām. Tas viss ir daļa no realitātes. Pārmaiņas reti kurš sagaida ar aplausiem.
Es strādāju ilgas stundas. Reizēm pārāk ilgas. Mēģināju saprast, sakārtot, ieviest, uzlabot. Mans perfekcionisms darbojās pilnā apjomā. Es gribēju, lai kolektīvs jūtas labi. Lai procesi strādā. Lai sistēma elpo. Lai mans pienesums ir redzams un jēgpilns.
Bet realitāte nesakrita ar manu sākotnējo ideālu.
Vadība nav romantiska. Tā nav tikai redzējums un iedvesma. Tā ir konfliktsituācijas. Neērtas sarunas. Atbildība bez tūlītēja rezultāta. Tā ir vientulība lēmumos. Tā ir apziņa, ka tu nevari būt laba visiem.
Es degu. Klusi, bet pamatīgi.
Sākumā to var nepamanīt. Tu vēl esi enerģijā, vēl ir adrenalīns, vēl ir cīņas spars. Bet pamazām tu jūti – resurss sarūk. Tu dod vairāk, nekā saņem atpakaļ. Tu mēģini noturēt visu, bet iekšēji kļūsti trauslāka.
Un kādā brīdī es sev ļoti godīgi pajautāju – vai es to vēlos?
Ne vai es to varu. Bet vai es to vēlos.
Atbilde nebija tūlītēja. Jo cīņas spars manī vēl bija. Es neesmu cilvēks, kas viegli padodas. Es varēju turpināt. Es varēju vēl vairāk sasprindzināties, vēl vairāk pierādīt, vēl vairāk kontrolēt.
Bet enerģijas vairs nebija.
Un šī bija ļoti skarba patiesība. Cīņas spars bez enerģijas ir bīstams. Tas noved pie izdegšanas, nevis uzvaras.
Es biju ieguldījusi daudz. Laiku. Emocijas. Resursus. Es tiku novērtēta – ne no visiem, bet no tiem cilvēkiem, kuru viedoklis man patiešām bija svarīgs. Un tas bija nozīmīgi. Bet tas nemainīja faktu, ka iekšēji es jutos tukšāka, nevis piepildītāka.
Un tad es sapratu – šis nav īstais brīdis. Varbūt nākotnē. Varbūt citā kontekstā. Bet ne tagad.
Aiziet bija grūti. Ļoti grūti. Jo aiziešana reizēm šķiet kā sakāve. Kā nepabeigta cīņa. Kā nepierādīts potenciāls. Bet patiesībā tā bija viena no drosmīgākajām lietām, ko esmu izdarījusi.
Es paņēmu pauzi.
Pauze nav bēgšana. Pauze ir apzināta apstāšanās. Tā ir iespēja atjaunot elpu. Sakārtot domas. Atkal sadzirdēt sevi bez ārējā trokšņa.
Es sev atļāvu atjaunoties. Atļāvu būt nogurušai. Atļāvu sev nebūt stiprai katru dienu.
Un šajā klusumā atnāca divas ļoti skaidras atziņas:
Ne katra virsotne ir jāiekaro tikai tāpēc, ka tu vari.
Un dažreiz lielākā drosme nav palikt un pierādīt, bet aiziet un saglabāt sevi.
Šis posms man iemācīja, ka drosme un bailes vienmēr iet kopā. Ja tu jūti bailes, tas nenozīmē, ka nevajag iet. Tas nozīmē, ka tev rūp. Bet, ja tu jūti, ka zaudē sevi, tad tas ir signāls apstāties.
Es neuzskatu šo pieredzi par kļūdu. Tā bija nepieciešama. Tā man parādīja manu spēku. Un arī manas robežas. Tā parādīja, cik daudz es varu izturēt. Un cik svarīgi ir laikus apstāties.
Šodien es uz to skatos ar pateicību. Ar maigumu pret sevi. Ar sapratni, ka dzīvē nav lineāra ceļa. Ir pagriezieni. Ir kāpumi. Ir atkāpšanās. Un tas viss ir normāli.
Jo viss ir iespējams. Ne tādā vieglprātīgā nozīmē, bet dziļā, pieredzētā. Iespējams ir gan pieņemt izaicinājumu, gan mainīt kursu. Iespējams ir gan vadīt, gan atgriezties sev tuvākā ritmā. Iespējams ir gan degt, gan atjaunoties.
Un varbūt tieši tas ir pieaugšanas kodols – spēt izvēlēties ne tikai drosmi iet uz priekšu, bet arī drosmi apstāties.
Es izvēlējos saglabāt sevi. Un zinu – tas bija pareizi.