Ir brīži dzīvē, kad mēs vairs neesam sākuma punktā, bet vēl arī ne galamērķī. Tu jau zini, kas esi. Tu jau zini, ko proti. Bet jūti, ka iekšēji kaut kas vēl aug. It kā zem ādas būtu kluss nemiers — ne neapmierinātība, bet kustība. Kā pumpurs, kas vēl nav atvēries, bet jau zina, ka ziedēs.
Pēc darba Latvijas Transplantācijas centrā es jutos spēcīgāka. Pieredze mani bija veidojusi. Es biju iemācījusies koncentrāciju, precizitāti, atbildību, cieņu pret procesu un cilvēku. Tur nebija vietas paviršībai. Tur katra kustība bija svarīga. Katrs lēmums — ar svaru. Bet vienlaikus jutu — mans profesionālais stāsts vēl tikai turpinās.
Un tā es nonācu privātā veselības aprūpes iestādē.
Tā bija cita dinamika. Cits temps. Cita atbildības amplitūda. Ja transplantācijā viss bija kā smalki noskaņots pulkstenis, tad šeit tas bija kā intensīvs simfoniskais orķestris, kur katrs instruments spēlē skaļi, precīzi un bez pauzēm. Dažāda spektra operācijas. Augstas prasības. Ātrs ritms. Daudz pienākumu uz operāciju māsas pleciem. Atbildība tur nebija teorētiska — tā bija ikdienas realitāte, kas elpoja tev līdzās.
Tur es ļoti skaidri sapratu, ka profesionālisms nav tikai prasme pareizi padot instrumentu vai sagatavot operācijas lauku. Profesionālisms ir attieksme. Tā ir iekšējā stāja, ar kādu tu ienāc operāciju zālē. Tā ir lojalitāte komandai. Tā ir spēja saglabāt cieņu pat tad, kad nogurums klusi klauvē pie pleca un kafija vairs īsti nepalīdz.
Un vēl kaut kas.
Spēcīgs plecs ir svarīgs.
Ne tikai pacientam. Ne tikai ārstam. Bet arī māsai.
Ir svarīgi just, ka vietā, kur tu esi, tevi redz. Tevi novērtē. Tev uzticas. Jo pat visstiprākajai sievietei vajag atbalstu. Nevis tāpēc, ka viņa nevar pati — bet tāpēc, ka mēs esam cilvēki. Un cilvēks plaukst tur, kur viņu ne tikai izmanto, bet arī novērtē.
Tieši šajā laikā es ļoti daudz iemācījos par cilvēkiem. Par vērtībām. Par lojalitāti. Par to, kā atpazīt patiesu profesionalitāti un arī — kā atpazīt, kad tā ir tikai fasāde. Jo ne viss, kas izskatās spoži, ir dziļš. Un ne viss, kas ir kluss, ir vājš.
Pieaugšana nav tikai jaunu diplomu iegūšana. Tā ir spēja skaidrāk redzēt cilvēkus. Un arī sevi.
Es sapratu, ka mana identitāte kā operāciju māsai ir nostiprinājusies. Es vairs nešaubījos par savu vietu. Es zināju, ko protu. Zināju, ko vēlos. Un zināju arī to, ko nepieņemšu. Tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta — nevis kļūt skaļākai, bet kļūt skaidrākai.
Un tad dzīve atkal maigi pasmaidīja.
Man tika piedāvāta iespēja kļūt par mācībspēku koledžā.
Godīgi? Es uz mirkli apstājos.
Jo viena lieta ir darīt. Cita — mācīt. Viena lieta ir būt profesionālei savā laukumā. Cita — nostāties auditorijas priekšā un uzņemties atbildību par to, kā jaunie cilvēki ieraudzīs šo profesiju.
Bet manī vienmēr ir bijusi vēlme dalīties. Atgriezt atpakaļ to, ko pati esmu saņēmusi. Iedot jaunajiem censoņiem ne tikai zināšanas, bet arī sajūtu, ka viņi var. Ka viņi spēj. Ka medicīna nav tikai algoritmi un protokoli, bet arī sirds.
Es piekritu.
Un paralēli uzsāku studijas maģistrantūrā veselības zinātnē.
Jā. Atkal uz maksimumu.
Saglabāt darbu. Saglabāt algu. Uzturēt sertifikātu, strādājot ārstniecības iestādē uz nelielu slodzi. Un studēt citā līmenī — plānošana, vadība, kvalitātes sistēmas, likumdošana, stratēģiskā domāšana. Ja iepriekš biju mācījusies darīt, tad tagad mācījos redzēt plašāk — sistēmu, struktūru, organizāciju.
Jo man bija skaidrs — es reiz vēlos vadīt kolektīvu. Vēlos būt organizācijā, kur ne tikai strādāju, bet arī attīstu. Kur varu ietekmēt procesus. Kur varu veidot vidi, kur cilvēki jūtas droši un profesionāli aug.
Tas nebija spontāns lēmums. Tas bija loģisks turpinājums manam iekšējam kompasam.
Protams, no malas tas varēja izklausīties biedējoši. “Vai tev vispār ir laiks?” “Kā tu to visu apvienosi?” “Vai nav par daudz?”
Un jā — bija dienas, kad kalendārs izskatījās kā Tetris spēle augstākajā līmenī. Lekcijas, sagatavošanās, darbs ārstniecības iestādē, referāti, grupu darbi, prezentācijas. Un kaut kur pa vidu — dzīve.
Bet atslēga bija cilvēki.
Man bija fantastiskas darba vietas. Kolēģi, kas ticēja man un manam mērķim. Vadība, kas deva iespēju. Cilvēki, kas iesaistījās plānošanā, pielāgojās, atbalstīja. Tā nav pašsaprotama dāvana — tā ir privilēģija.
Un tad bija kāda kolēģes atziņa, kas man kļuva par enkuru.
Viņa teica: “Šī situācija neilgs mūžīgi. Tā pāries.”
Un tā tas arī ir.
Viss ir pārejošs.
Ar šo domu ir vieglāk dzīvot. Vieglāk turēties pie mērķa. Vieglāk nepārvērsties par upuri, kurš sūdzas par grūtībām. Jo sūdzēšanās, ticiet man, neko nemaina. Tā tikai pagarina nogurumu.
Mērķtiecīgums ir kluss. Tas nav skaļš motivācijas plakāts pie sienas. Tas ir lēmums katru dienu piecelties un darīt.
Protams, nav jau tā, ka viss gāja kā pēc grāmatas. Es biju tāda pati studente kā visi. Ar termiņiem, kas reizēm elpoja pakausī. Ar darbiem, kas – jāatzīst – dažreiz tapa pēdējā brīdī. Ar naktīm, kad kafija bija uzticamākais sabiedrotais.
Bet atšķirība bija attieksmē.
Es negāju uz studijām tikai pēc “papīra”. Es negāju ar pārliecību, ka man vajadzīgs tikai diploms. Es gāju ar interesi. Ar vēlmi saprast. Ar gatavību klausīties un uzsūkt zināšanas.
Prakse ir dzīve, kas uztur dzīvu.
Strādājot ārstniecības iestādē pat uz nelielu slodzi, es saglabāju kontaktu ar realitāti. Ar pacientu. Ar komandu. Ar situācijām, kuras nevar izlasīt grāmatā. Tas uzturēja mani asu. Dzīvu. Patiesu.
Maģistrantūra man atvēra citu dimensiju. Tur mēs runājām par sistēmām, kvalitāti, vadību, stratēģiju. Par to, kā domāt ne tikai kā izpildītājam, bet kā vadītājam. Kā analizēt procesus. Kā pieņemt lēmumus, kas ietekmē daudzus.
Mēs bijām deviņas.
Deviņas sievietes no dažādām Latvijas pilsētām. Ar dažādu pieredzi. Dažādām profesijām. Dažādiem dzīves stāstiem. Bet ar vienu kopīgu pavedienu — vēlmi augt.
Mēs kļuvām par komandu.
Divu gadu laikā bija viss. Smiekli auditorijā. Kopīga spriedze pirms prezentācijām. Grupas darbi, kas sākās ar “mums vēl daudz laika” un beidzās ar “kāpēc mēs to neatlikām agrāk”. Atbalsts brīžos, kad kādai bija grūtāk. Iedrošinājums. Sievišķīgs spēks.
Un tur es vēlreiz sapratu — sievietes, kas atbalsta sievietes, ir milzīgs spēks.
Runājot par lektora lomu — tā man bija īpaša.
Es biju lepna. Un vienlaikus pazemīga.
Jo es zināju — tas nav par mani. Tas ir par studentiem. Par viņu ceļu. Par to, kādu iespaidu es atstāšu viņu profesionālās identitātes sākumā.
Es nekad nežēloju sevi. Ja vajadzēja sagatavoties ilgāk — es gatavojos. Ja vajadzēja pārskatīt materiālu vēlreiz — es to darīju. Ja vajadzēja mainīt pieeju, lai studenti saprastu — es mainīju.
Es sev biju apsolījusi: ja es mācu, tad ar pilnu atdevi.
Un par to es saņēmu atsaucību. Kolēģu atbalstu. Studentu novērtējumu. Bet svarīgāk par visu — sajūtu, ka esmu savā vietā.
Reiz es sev pierakstīju: es nevēlos būt tikai profesionāle ar diplomiem, es vēlos būt cilvēks, kuru atceras ar sajūtu.
Un vēl kāda doma, kas man bieži atgriežas: pieaugšana nav par to, cik augstu tu kāp, bet cik dziļi tu saproti sevi.
Šis posms man iemācīja līdzsvaru.
Starp ambīcijām un pazemību. Starp spēku un ievainojamību. Starp darbu un sirdi. Starp perfekcionismu un pieņemšanu, ka reizēm arī “pietiekami labi” ir labi.
Es iemācījos, ka identitāte veidojas nevis vienā lielā lēcienā, bet daudzos mazos soļos. Ikdienas izvēlēs. Ikdienas attieksmē. Ikdienas godīgumā pret sevi.
Un jā — es joprojām esmu tā, kura izvēlas maksimumu. Bet šodien es arī zinu, ka maksimums nenozīmē izdegt. Tas nozīmē augt apzināti. Ar cieņu pret savu enerģiju. Ar spēju pateikt “šodien pietiek”.
Privātā iestāde mani iemācīja profesionalitāti citā līmenī. Transplantācijas centrs iemācīja atbildību. Maģistrantūra iemācīja domāt sistēmiski. Lektora loma iemācīja runāt no sirds.
Un visā šajā stāstā ir viena konstanta — vēlme attīstīties.
Varbūt tas arī ir mans patiesais aicinājums. Ne tikai operāciju zāle. Ne tikai auditorija. Bet nepārtraukta kustība uz priekšu. Ar cieņu pret pacientu. Ar cieņu pret profesiju. Un ar cieņu pret sevi.
Jo beigās viss atgriežas pie tā — vai tu jūties saskaņā ar savu iekšējo kompasu?
Es jūtos.
Un, ja šodien kāda no jums lasa šo un domā — vai man pietiks spēka? Vai es varu? Vai ir vērts? — es gribu pateikt pavisam vienkārši:
Ir vērts.
Ne tāpēc, ka būs viegli. Bet tāpēc, ka tu kļūsi dziļāka. Stiprāka. Skaidrāka.
Un kādu dienu tu atskatīsies un sapratīsi — tas nebija tikai par maģistra grādu. Tas bija par sievieti, par profesionāli, par cilvēku, kura izvēlējās augt.
Un tas vienmēr ir skaists ceļš.