Ir pilsētas, kuras tu izvēlies ar prātu. Un ir pilsētas, kuras tu izvēlies ar sirdi. Hamburga man bija otrā.
Pilsēta ar gandrīz diviem miljoniem iedzīvotāju — tikpat, cik visā Latvijā. Osta, kurā ienāk kuģi no visas pasaules. Elbas upe, kas plūst cauri pilsētai kā dzīvības artērija. Tikai stundas braucienā no Ziemeļjūras. Hamburga ir tiltu pilsēta — pat vairāk nekā Venēcijā. Tā elpo ar vēju, ūdeni un kustību. No vēsturiskās Speicherstadt ķieģeļu noliktavu romantikas līdz modernajai Elbphilharmonie arhitektūrai — tā ir vieta, kur vecais un jaunais sadzīvo vienā ritmā.
Bet šis stāsts nav tikai par pilsētu. Tas ir par izvēli.
Man doma par darbu ārzemēs bija dzīvojusi jau sen. Valodas priekšrocību dēļ zināju — ja kādreiz, tad Vācija. Bērnībā skatījos vācu satelītprogrammas un sapratu vairāk, nekā man pašai šķita iespējams. Skolā vācu valoda padevās viegli, kaut arī tā nebija tik pieprasīta kā citas. Dzīve mēdz saglabāt to, kas kādreiz šķiet nenozīmīgs.
Pēc savas apzinātās pauzes, kad spēki bija atgūti un iekšējais kompass atkal nostājies vietā, es zināju — ir laiks. Laiks spert soli. Mana draudzene jau strādāja praksē, kur aprūpēja pacientus ambulatori un veica dialīzes cilvēkiem ar nieru saslimšanām un mazspēju. Viss notika ātri. Tika atteikts īres dzīvoklis Latvijā. Nopirkta prāmja biļete vienā virzienā. Sakārtota dokumentācija pāris nedēļu laikā. 2019. gada vasara kļuva par robežlīniju starp “pirms” un “pēc”.
Aizbraucot sakārtoju formalitātes, kas nepieciešamas darba uzsākšanai Vācijā, un jau pēc nedēļas sāku strādāt. Jauna valsts. Jauna darba vieta. Jauni kolēģi. Jauni pacienti. Un, jā — jauna valoda ikdienas profesionālajā vidē.
Man bija divas mentores — pieredzējušas māsas, kas vadīja nodaļu. Viņas mani ievadīja darbā ar mieru, precizitāti un cilvēcību. Es biju apjukusi. Tas ir normāli, kad maini valsti un profesionālo vidi vienlaikus. Bet viss bija tik atsaucīgi, tik cilvēcīgi, ka brīžiem šķita — vai tas tiešām ir īsts?
Kolēģi bija pretimnākoši. Pacienti — pacietīgi un atbalstoši. Viņi palīdzēja ar valodu, paskaidroja, uzklausīja. Es nerunāju perfekti. Vācu valoda nav mana dzimtā valoda. Un tomēr es runāju.
“Galvenais nav runāt perfekti. Galvenais ir nebaidīties runāt.”
Es klausījos, uzdevu jautājumus, kļūdījos un turpināju. Centība un neatlaidība dara vairāk nekā perfekta gramatika. Esmu sastapusi cilvēkus, kuri gadiem dzīvo valstī un joprojām nesaprot, ko ārsts skaidro pacientam par ārstēšanas plānu. Veselības aprūpē tas nav mazsvarīgi. Tas ir būtiski.
Darbs medicīnā nekur nav vienkāršs. Ne Latvijā, ne Vācijā. Katrā sistēmā ir savi stūrakmeņi, savas priekšrocības un izaicinājumi. Bet visvērtīgākais ir iespēja dalīties pieredzē. Mācīties citam no cita. Uzlabot procesus. Redzēt, kā lietas tiek organizētas citādi. Un saprast — mēs visi vēlamies vienu un to pašu: kvalitatīvu, cieņpilnu aprūpi.
Dialīze bija cita pasaule nekā operāciju bloks. Ja operāciju zāle ir intensīva, koncentrēta un īslaicīgi spriedzes pilna vide, tad dialīze ir ilgtermiņa attiecības. Pacienti nāk regulāri. Tu iepazīsti viņu stāstus, ģimenes, bailes un cerības. Tu redzi viņus nogurušus, bet arī pateicīgus. Tā ir aprūpe, kurā tehniskās prasmes savienojas ar ilgstošu cilvēcīgu klātbūtni.
Ar pareizajiem mentoriem un kolēģiem viss kļūst iespējams. Komanda ir atslēga. Ja komandā ir uzticēšanās, skaidra komunikācija un savstarpēja cieņa, darbs kļūst panesams pat grūtākajās dienās. Es jutos droši. Jutos novērtēta. Jutos vietā.
Uzsākot jaunu posmu dzīvē, kuru vada sirds, rodas sajūta, ka viss notiek pareizi. Azarts. Adrenalīns. Vieglums. Viss gāja kā pa sviestu. Es augu profesionāli un personīgi. Iemācījos vairāk nekā biju plānojusi. Ne tikai par medicīnu, bet par sevi.
“Dažreiz drosme nav skaļš lēmums. Tā ir klusa biļete vienā virzienā.”
Hamburga kļuva par manu mājvietu. Pastaigas gar Elbu. Rīti ar ostas vēju. Pilsēta, kas vienmēr kustībā, bet reizē spējīga piedāvāt mieru. Es iemīlēju tās ritmu. Tās plašumu. Tās starptautisko elpu.
Un tad pasaule apstājās.
Covid laiks ienesa nedrošību, pārslodzi un nogurumu visā veselības aprūpes sistēmā. Slimošanas, izolācija, izsīkums. Emocionāli un fiziski. Mēs visi devām vairāk, nekā bijām domājuši, ka spējam dot. Un kaut kur starp pienākumu, atbildību un izturību sāka zust spēki.
Es sapratu, ka mana iekšējā baterija tuvojas robežai. Ne tāpēc, ka es nebūtu mīlējusi savu darbu. Bet tāpēc, ka cilvēks nav neizsmeļams resurss. Un atkal pienāca brīdis ieklausīties sevī.
Radās vēlme atgriezties mājās.
Ne aiz bēgšanas. Ne aiz vilšanās. Bet aiz vajadzības sakņoties. Atgūt līdzsvaru. Būt tuvāk ģimenei. Būt tur, kur sirds jūtas mierīgāka.
Hamburga man deva drosmi. Vācija man deva profesionālu pārliecību. Darbs ārpus Latvijas man iemācīja, ka robežas bieži vien pastāv tikai mūsu galvā. Bet mājas man atgādināja, kur ir mans pamats.
Šis posms bija skaists. Tas bija izaicinošs. Tas bija bagātinošs. Un tas mani mainīja.
Es ticu, ka katram profesionālim reiz pienāk brīdis, kad jāuzdod sev jautājums — kur es augu visvairāk? Kur es jūtos dzīva? Kur es varu dot un saņemt līdzsvarā?
Darbs veselības aprūpē vienmēr būs prasīgs. Bet tas ir arī privilēģija. Būt klātesošam cilvēka ievainojamākajos brīžos. Būt tilts starp bailēm un cerību. Būt daļai no sistēmas, kas uztur dzīvību.
Hamburgas stāsts manā dzīvē ir kā jūras vējš — spēcīgs, dzidrs un neaizmirstams. Un, kad atceros to vasaru 2019. gadā, kad ar biļeti vienā virzienā devos pretī nezināmajam, es smaidu.
Jo es zinu — es toreiz izvēlējos drosmi. Un drosme vienmēr ved uz izaugsmi.
Pat ja ceļš beigās atved atpakaļ mājās. 🤍