Mans laiks Latvijā bija īpašs profesionālais posms, taču šī stāsta sākums patiesībā meklējams Vācijā. Tieši tur piedzīvotā pieredze, cilvēki un attiecības kļuva par pamatu tam, kā es uztvēru atgriešanos dzimtenē. Vācijā satiktie kolēģi un pacienti manā atmiņā paliek ar siltām un patiesām emocijām. Saziņa vienmēr bija cieņpilna, atvērta un ar vēlmi uzturēt kontaktu arī pēc laika. Pat pacienti atcerējās — viņi apjautājās kolēģiem par mani, lūdza nodot sveicienus. Šādas attiecības ir profesionālas vides augstākais novērtējums, jo tās balstās uzticībā un cilvēcībā.
Kad devos uz Latviju, es sev līdzi nesa šo pieredzi — pārliecību, ka profesionālisms un cilvēcība var iet roku rokā. Un tieši ar šo iekšējo bagāžu sākās mans posms bērnu slimnīcā.
Mans laiks Latvijā bija posms, kas profesionāli un personīgi mani veidoja daudz dziļāk, nekā sākumā spēju paredzēt. Tā bija pieredze ar pozitīvām un siltām emocijām — ar cilvēkiem, kurus satiku, ar kuriem strādāju un kopā pavadīju ikdienu. Attiecības ar kolēģiem bija patiesas, atvērtas un cieņpilnas. Saziņa vienmēr bija pozitīva, ar vēlmi satikties, apciemot, saglabāt kontaktu arī ārpus darba. Arī pacienti atcerējās — viņi apjautājās kolēģiem par mani, lūdza nodot sveicienus. Šie mirkļi atgādina, ka medicīna nav tikai tehnika un protokoli, bet arī klātbūtne, empātija un attiecības.
Atgriežoties Latvijā, mana kolēģe, kura pirms vairākiem gadiem bija pavērusi man ceļu operāciju pasaulē, piedāvāja doties uz Bērnu klīniskā universitātes slimnīcu. Pēc intervijas tiku pieņemta darbā, un sākās jauns profesionāls posms, kas izrādījās daudz intensīvāks, dziļāks un nozīmīgāks, nekā biju gaidījusi.
Viena no vērtīgākajām pieredzēm bija mentoringa sistēma. Katram jaunajam darbiniekam pārbaudes laikā tiek piešķirts mentors — cilvēks, kurš palīdz ne tikai tehniski apgūt darbu, bet arī iepazīt slimnīcas sistēmu, organizācijas kultūru, kolēģus, operāciju zāļu specifiku, instrumentu klāstu un neskaitāmas nianses, kas ikdienā nav aprakstāmas vienā instrukcijā. Tā nav tikai apmācība — tā ir profesionāla ievadīšana vidē, kur drošība un precizitāte ir pamatvērtības.
Es vienmēr biju apbrīnojusi māsas, kuras pārvalda visas specialitātes un spēj uzklāt ķirurģisko galdu jebkurai operācijai. Un kādā brīdī sapratu, ka tas sapnis ir piepildījies arī man. Īpašs paldies manai kolēģēm un mentorei — neviens neskopojās ar zināšanām, palīdzība bija dabiska un sirsnīga. Vienā nodaļā sastapās vairākas paaudzes ar kopīgu mērķi — palīdzēt pacientiem. Šī starppaaudžu sadarbība bija viens no lielākajiem spēka avotiem.
Pirmais gads bērnu slimnīcā bija ļoti intensīvs. Specifisku operāciju daudzums bija liels — dažas notika pirmo reizi, citas tik retas, ka atkārtojas reizi desmit gados. Tas prasīja maksimālu koncentrēšanos, nepārtrauktu mācīšanos un spēju ātri pielāgoties. Darbs ar bērniem sākotnēji raisīja šaubas, taču ar laiku tās pārtapa pārliecībā. Ikdienā sastapos ar priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem, maziem pacientiem, pusaudžiem un pilngadību sasniegušiem jauniešiem. Katrs vecumposms pieprasa citu komunikāciju, citu emocionālo noturību un profesionālu elastību.
Pēc laika, kad biju iestrādājusies, ar virsmāsas piekrišanu uzsāku nakts dežūras. Tā bija iespēja iegūt vairāk brīva laika ikdienā, taču nakts stundas atnes pavisam citu realitāti. Uzņemšanas nodaļās un operāciju blokos redzētais liek vēl dziļāk novērtēt dzīvību un veselību. Ir pieredzes un gadījumi, kas paliks konfidenciāli, taču tie veido iekšēju briedumu.
Kā reiz pati sev formulēju: “Viss, ko redzam un piedzīvojam, liek vēl vairāk novērtēt dzīvību, tās vērtību un veselību.” To pilnībā saprot tikai tie, kuri ar to saskārušies.
Emociju gamma, kas izskrien cauri dažādu negadījumu klātbūtnē, ir plaša un dziļa. Taču tieši šajos brīžos visvairāk izceļas komandas saliedētība. Kopā būšana, uzticēšanās un profesionālais atbalsts ir tas, kas ļauj turpināt. Pieredze, kas ļāva strādāt patstāvīgi, attiecības ar kolēģiem un pastāvīgā vēlme attīstīties piepildīja manu darba ikdienu.
Ar laiku dzima ideja un arī nepieciešamība kolēģus virzīt uz praksi — uz pareizu, pierādījumos balstītu praksi. Radās kursi par aseptiku un antiseptiku, kas ir katras māsas ikdienas pamatnostādne. Bieži vien māsu attieksme pret tālākizglītību tiek reducēta līdz kredītpunktu iegūšanai — stereotips, kas dažkārt tiek piedēvēts profesijai. Taču mana pieredze rāda pretējo. Māsu profesija ir mūžizglītība. Katru gadu jāapgūst jaunas vadlīnijas, tehnoloģijas un tehnikas, dažkārt pat jāmācās no jauna tas, ko šķietami jau zinām.
Pieredzējuši kolēģi sniedz nenovērtējamu ieguldījumu, un arvien vairāk slimnīcā tiek ieviesta pierādījumos balstīta prakse, iedvesmojoties arī no starptautiskās pieredzes. Varu likt roku uz sirds un teikt: Bērnu klīniskā universitātes slimnīca ir viena no vadošajām un pieredzējušākajām slimnīcām Latvijā un nepārprotami līdere bērnu aprūpē un ārstēšanā. Tā bija skaista pieredze, kas ļāva atcerēties laikus, kad lekcijas studentiem bija ikdiena, un iedrošināja atkal dalīties zināšanās.
Paralēli darbam operāciju blokā un tālākizglītības kursu organizēšanai uzsāku studijas Rīgas Stradiņa universitāte programmā “Supervīzija profesionālajā darbā”. Tas bija mans sapnis un vīzija — instruments, kas apvienotu zināšanas, praksi, empātiju, autentiskumu un profesionālo izaugsmi. Turpinājums šķita loģisks.
Saskaņā ar Latvijas Supervizoru apvienība definīciju: supervīzija ir profesionāla atbalsta process, kurā ar īpaši apmācīta supervizora palīdzību tiek veicināta profesionālā izaugsme, darba kvalitāte un refleksija par profesionālo pieredzi (www.supervizija.lv). Tā ir strukturēta, uz attīstību vērsta saruna par profesionālo lomu, robežām, grūtībām un resursiem.
Pasaulē supervīzija un klīniskā supervīzija jau plaši tiek izmantota veselības aprūpē. Tā kalpo kā instruments izdegšanas profilaksei, profesionālās kvalitātes uzlabošanai un pacientu drošības stiprināšanai. Klīniskā supervīzija ļauj veselības aprūpes speciālistiem analizēt sarežģītas situācijas, stiprināt refleksijas prasmes un attīstīt empātisku, bet profesionāli stabilu attieksmi pret pacientiem. Daudzās valstīs tā ir integrēta apmācību procesā jau studiju laikā.
Nākotnes māsu profesija, manuprāt, būs cieši saistīta ar regulāru supervīziju kā ikdienas sastāvdaļu. Tā nebūs tikai krīzes atbalsts, bet profesionālās kultūras elements — vieta, kur runāt par ētiskām dilemmām, emocionālām slodzēm, komandas dinamiku un personīgo attīstību. Integrēta supervīzija nozīmē drošāku personālu un kvalitatīvāku pacientu aprūpi.
Divi studiju gadi pagāja ātri. Mūsu grupa bija dažāda — katrs no savas profesionālās pasaules. Šī daudzveidība mūs padarīja unikālus. Praktiskie darbi, lekcijas, sesijas un kopā būšanas mirkļi stiprināja profesionālo garu. Mēs apguvām metodes un rīkus, lai spētu atbalstīt klientus, un vienlaikus mācījāmies dziļāk saprast sevi.
Un tomēr dzīve ir kustībā. Dažādu apstākļu un izaicinājumu dēļ izvēle pakāpeniski vērsās par labu ārzemēm. Ceļš veda atpakaļ uz Hamburgu. Aiz muguras bija jāatstāj ģimene, draugi, kolēģi un sadarbības projekti. Tas nebija viegli. Taču es ticu, ka dzīvei un pārmaiņām ir jāsaka jā.
“Dzīvei un pārmaiņām jāsaka jā, jo tikai kustībā mēs augam.”
Nekas nebeidzas — viss turpinās citā formā. Pieredze Latvijā kļuva par pamatu nākamajam līmenim. Ar ticību, ar cerību un ar pārliecību, ka profesionālais ceļš ir nepārtraukta attīstība. Un šis stāsts nav par aiziešanu. Tas ir par izaugsmi.
Add comment
Comments