Veselības aprūpē ļoti reti sastopama vide, kurā visi domā vienādi. Vienā nodaļā, vienā operāciju zālē vai vienā maiņā satiekas cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu pieredzi, raksturu, dzīves uztveri un arī paaudzēm. Un reizēm tieši tas darba vidi padara tik interesantu, bet tajā pašā laikā arī sarežģītu.
Par paaudžu atšķirībām šobrīd runā ļoti daudz. To jūt ne tikai veselības aprūpē, bet gandrīz visās profesijās. Slimnīcās un aprūpes iestādēs šodien kopā strādā cilvēki, kuri profesiju sākuši laikā, kad dokumentācija tika rakstīta ar roku, un cilvēki, kuri darbu vairs nespēj iedomāties bez digitālām sistēmām. Strādā kolēģi, kuri pieraduši klusējot izturēt pārslodzi, un kolēģi, kuri daudz vairāk runā par emocionālo veselību, robežām un cieņpilnu komunikāciju.
Un reizēm šķiet, ka šīs pasaules savā starpā saduras.
Pēdējos gados veselības aprūpē arvien biežāk tiek runāts par māsu trūkumu, personāla novecošanos un jauno speciālistu ienākšanu profesijā. Arī Latvijā tas kļūst ļoti jūtams. Daudzās nodaļās sastopamas vairākas paaudzes vienlaikus — cilvēki ar desmitiem gadu pieredzi un cilvēki, kuri vēl tikai nesen pabeiguši studijas. Un līdz ar to kolektīvā ienāk arī dažādi skatījumi uz darbu, atbildību, komunikāciju un pašu profesiju.
Taču interesanti ir tas, ka gandrīz visi veselības aprūpē vēlas vienu un to pašu — drošu pacientu aprūpi, sakārtotu darba vidi un cieņpilnas attiecības komandā. Atšķiras tikai veids, kā katra paaudze līdz tam nonāk.
Es bieži aizdomājos par cilvēkiem, kuri profesijā nostrādājuši vairāk nekā divdesmit vai trīsdesmit gadus. Par kolēģēm, kuras piedzīvojušas laikus, kad darba apstākļi bija daudz smagāki, kad tehnoloģiju bija mazāk, bet darba apjoms — milzīgs. Viņas ir iemācījušās ātri pieņemt lēmumus, pielāgoties, izturēt un turpināt strādāt pat ļoti sarežģītos apstākļos. Un šī pieredze ir nenovērtējama.
Ir situācijas, kur tieši pieredzējušā kolēģa miers kļūst par stabilāko punktu visai komandai. Kamēr citi satraucas, viņš jau zina, ko darīt. Kamēr jaunākie vēl analizē situāciju, pieredze jau ļauj paredzēt nākamos soļus. To nevar iemācīties vienā kursā vai izlasīt grāmatā. Tā ir dzīves laikā uzkrāta profesionālā intuīcija.
Taču vienlaikus veselības aprūpē ienāk arī jaunākās paaudzes ar pavisam citu skatījumu uz darba vidi. Viņi daudz vairāk runā par emocionālo labsajūtu, par izdegšanu, par robežām un cieņu kolektīvā. Viņi biežāk uzdod jautājumus un vēlas saprast ne tikai to, kas jādara, bet arī kāpēc tas tiek darīts tieši tā.
Un dažreiz tieši šajā brīdī rodas nesaprašanās.
Kādam šķiet, ka jaunie ir pārāk jūtīgi. Kādam citam — ka vecākās paaudzes ir pārāk asas vai nepieejamas. Vieni uzskata, ka profesionālisms nozīmē spēju klusējot izturēt jebko, bet citi uzskata, ka profesionālisms ietver arī spēju runāt par grūtībām un savstarpējo attieksmi.
Taču, manuprāt, ļoti bieži zem šīm domstarpībām patiesībā slēpjas nogurums, bailes un vēlme tikt sadzirdētam.
Jaunais speciālists bieži ienāk darbā ar lielu nedrošību. Viņš baidās kļūdīties, baidās uzdot jautājumus un dažreiz jūtas tā, it kā visu vajadzētu zināt jau no pirmās dienas. Savukārt pieredzējušais kolēģis reizēm jūtas nenovērtēts, jo viņa zināšanas un ieguldījums tiek uztverts kā pašsaprotams.
Un tad starp paaudzēm rodas distance.
Taču man šķiet, ka tieši veselības aprūpē mēs visvairāk redzam, cik ļoti cilvēkiem vienam otru vajag. Neviena paaudze nevar pilnībā aizvietot otru. Pieredze bez attīstības var kļūt pārāk stīva, bet jaunība bez pieredzes bieži ir nedroša. Tikai kopā tās rada vidi, kur iespējama izaugsme.
Es ļoti bieži atceros cilvēkus, kuri profesijā kļuva par sava veida “darba mammām”. Tās bija kolēģes, kuras ne tikai paskaidroja tehniskas lietas, bet arī radīja sajūtu, ka drīksti mācīties. Ka drīksti nezināt. Ka kļūdas nav pasaules gals, ja vien cilvēks ir gatavs augt un uzņemties atbildību.
Dažreiz pietiek ar vienu mierīgu teikumu — “nekas, mēs visi kādreiz sākām” — lai cilvēks sajustos drošāk.
Un, manuprāt, tieši šādi cilvēki profesijā paliek atmiņā visilgāk. Ne vienmēr tie, kuri bija visskaļākie vai stingrākie, bet tie, kuri prata saglabāt cilvēcību arī stresa pilnā vidē.
Jo veselības aprūpe pati par sevi jau ir emocionāli smags darbs. Tajā ir atbildība, steiga, pacientu sāpes, nogurums, nakts maiņas un ļoti daudz situāciju, kurās cilvēks atdod milzīgu daļu savas enerģijas. Tieši tāpēc kolektīvam vajadzētu būt vietai, kur cilvēks nejūtas viens.
Protams, neviena komanda nebūs ideāla. Būs domstarpības, atšķirīgi viedokļi un dažādi raksturi. Taču cieņpilna komunikācija nekad nezaudē savu vērtību. Arī tad, kad viedokļi nesakrīt.
Man šķiet, ka veselības aprūpē šobrīd īpaši svarīga kļūst spēja nesalīdzināt paaudzes, bet mēģināt vienam otru saprast. Vecākajām paaudzēm dažreiz nepieciešams vairāk uzticēties tam, ka jaunie speciālisti spēj ienest pozitīvas pārmaiņas. Savukārt jaunākajām paaudzēm svarīgi novērtēt pieredzi, kuru nav iespējams aizvietot ar tehnoloģijām vai teoriju.
Jo īstenībā katrai paaudzei ir kaut kas ļoti vērtīgs.
Kāda nes mieru un stabilitāti.
Kāda — drosmi runāt par pārmaiņām.
Kāda — spēju pielāgoties.
Kāda — cilvēcīgu attieksmi un vēlmi atbalstīt citus.
Un varbūt profesionāla komanda sākas tieši tur, kur cilvēki pārstāj cīnīties par to, kurai paaudzei taisnība, un sāk mācīties viens no otra.
Tieši tad rodas vide, kur cilvēks var ne tikai strādāt, bet arī augt.
“Cieņa komandā sākas brīdī, kad cilvēks nejūtas mazāks par savu nezināšanu.”
“Stiprākās komandas neveido cilvēki, kuri ir vienādi. Tās veido cilvēki, kuri iemācās sadarboties atšķirībās.”
Add comment
Comments