Starptautiskajā māsu dienā īpaši gribas apstāties un pateikt paldies. Par darbu, kas bieži paliek nepamanīts. Par nogurumu, kas tiek nolikts malā, lai palīdzētu citam. Par spēju būt blakus cilvēkam viņa trauslākajos dzīves brīžos. Šo bloga ierakstu vēlos veltīt visām Latvijas māsām — un arī tām māsām, kuras savu profesionālo ceļu turpina ārpus Latvijas robežām, nesot līdzi savas zināšanas, vērtības un pieredzi pasaulē. Tāpat arī jaunajām māsām, kuras tikai tagad sāk savu ceļu veselības aprūpē. Lai jums pietiek spēka, drosmes un cilvēku blakus, kuri palīdz augt.
Šorīt klausoties diskusiju par māsu profesiju, bija sajūta, ka beidzot skaļi tika pateikts tas, ko daudzi domā jau gadiem. Saruna bija dinamiska, dzīva un ļoti patiesa. Tajā satikās nozares pārstāves, kuras nebaidījās pieskarties sarežģītiem jautājumiem. Un tieši tas man šķita pats vērtīgākais — nevis skaisti lozungi, bet reāla saruna par cilvēkiem, darbu un sistēmu.
Ļoti priecājos, ka viena no centrālajām tēmām bija motivācija. Ne tikai par to, kā piesaistīt jaunus speciālistus profesijai, bet arī par to, kā noturēt tās māsas, kuras jau gadiem strādā veselības aprūpē. Jo motivācija nav tikai sauklis vai pateicības raksts sociālajos tīklos. Motivācija sākas ikdienā — darba vidē, attieksmē, komunikācijā, atalgojumā un sajūtā, ka tavs darbs tiek novērtēts.
Ļoti būtiska bija doma par to, ka joprojām netiek pietiekami apkopoti un analizēti dati par māsu reālo darba slodzi. Cik darba vietās vienlaikus strādā viena māsa? Cik stundas tiek pavadītas ārstniecības un aprūpes iestādēs? Cik daudz atbildības un pienākumu tiek nests ikdienā, paralēli cenšoties uzturēt ģimeni, rūpēties par sevi un vienkārši dzīvot? Mēs bieži runājam par cilvēkresursu trūkumu, bet pārāk reti paskatāmies uz cilvēku aiz šiem skaitļiem.
Jo realitātē daudzas māsas strādā vairākās darbavietās. Nevis tāpēc, ka viņām tas būtu hobijs vai vēlme nemitīgi būt darbā, bet tāpēc, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei stabilu dzīvi. Tas nozīmē garas stundas, nogurumu, nepārtrauktu pielāgošanos un bieži arī emocionālu pārslodzi. Un tomēr nākamajā dienā viņas atkal ir darbā — profesionālas, koncentrētas un atbildīgas.
Tieši tāpēc, runājot par pacientu drošību un kvalitatīvu aprūpi, mums vienmēr jāskatās uz visiem iesaistītajiem resursiem kopumā — personālu, pacientu skaitu, darba vidi, laiku, pienākumiem un atbildību. Droša aprūpe neveidojas tikai no labām zināšanām vien. Tā veidojas sistēmā, kur cilvēks spēj strādāt droši, kvalitatīvi un ar pietiekamu atbalstu.
Diskusijā tika skarts arī jautājums par māsu trūkumu nākotnē. Demogrāfiskā situācija Eiropā un Latvijā skar ne tikai sabiedrību kopumā, bet arī veselības aprūpi. Noveco ne tikai pacienti — noveco arī personāls. Un tas nozīmē, ka tuvākajos gados vēl izteiktāk sajutīsim nepieciešamību pēc jaunām, izglītotām un motivētām māsām.
Tāpēc man bija īpašs prieks dzirdēt, ka tika suminātas jaunās māsas un studenti. Arvien vairāk jauniešu izvēlas māsu profesiju, un tas patiesi iedvesmo. Tajā pašā laikā domāju, ka mums daudz vairāk jārunā ar jaunāko paaudzi. Nevis tikai jāstāsta, kā “agrāk bija”, bet jāmācās arī klausīties.
Kādas ir jaunās paaudzes ekspektācijas? Kas viņiem ir svarīgi? Kā viņi redz darba vidi, komunikāciju, attīstību un līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi? Es patiesi uzskatu, ka aptaujas, sarunas, mentorings un regulāra komunikācija ir pamats, lai veidotu kopīgu valodu starp paaudzēm. Nevis cīņu, bet sadarbību.
Un šī tēma mani aizved arī pie ļoti svarīga jautājuma — paaudzēm veselības aprūpē. Mēs visi nākam ar atšķirīgu pieredzi, audzināšanu, vērtībām un darba stilu. Viena paaudze ir augusi stingrākā hierarhijā, cita — daudz atvērtākā un emocionāli brīvākā vidē. Kāds ir pieradis pie klusēšanas un “izturēšanas”, kamēr cits vēlas skaidru komunikāciju, atgriezenisko saiti un emocionālu drošību.
Un tieši šeit bieži rodas konflikti, nesaprašanās un jautājumi par mobingu vai bosingu darba vidē. Par robežām, attieksmi un varu kolektīvā. Vai mēs pietiekami runājam par to? Vai vadītāji ir gatavi ne tikai organizēt darbu, bet arī vadīt cilvēkus? Vai viņiem ir pietiekamas komunikācijas prasmes, emocionālā inteliģence un kompetence, lai noturētu komandu kopā?
Manuprāt, vadītājs veselības aprūpē nevar būt tikai labs organizators. Viņam ir jāspēj redzēt cilvēkus. Jāspēj dzirdēt. Jāspēj laikus pamanīt spriedzi, nogurumu un konfliktus. Jo kolektīva atmosfēra tieši ietekmē pacientu aprūpi.
Un šeit es ļoti piekrītu tam, cik svarīgi ir atbalsta mehānismi — mentorings, supervīzijas, stipendijas un izglītības iespējas. Tās nav “papildus ekstras”. Tās ir nepieciešamība. Jo veselības aprūpē mēs ikdienā saskaramies ar augstu emocionālo slodzi, sarežģītām situācijām un lielu atbildību.
Tieši tāpēc es arvien vairāk redzu, cik nozīmīga ir supervīzija. Iespēja apstāties, reflektēt, paskatīties uz situācijām no malas un dalīties pieredzē ar citiem kolēģiem. Tas nav vājums. Tā ir profesionāla izaugsme.
Un man īpaši gribas pieminēt, ka par māsu prestižu un profesionālo identitāti supervīzijā tika runāts jau vairākus gadus atpakaļ. Tas man ir pierādījums tam, ka komunikācija, pieredzes dalīšanās un supervīzija māsu vidū ir nepieciešama. Pat obligāta. Lai mēs spētu ne tikai strādāt, bet arī saprast, analizēt un saglabāt sevi ilgtermiņā.
Māsas profesijā mēs ļoti bieži rūpējamies par citiem, bet aizmirstam par sevi. Un tomēr tieši pašrefleksija, pieņemšana un analīze ir tas, kas palīdz kļūt stiprākiem profesionāli. Mēs sākam katrs pats ar sevi — ar savu komunikāciju, attieksmi un spēju sadarboties.
Ļoti svarīgi bija arī tas, ka diskusijā tika runāts par darba vidi un procesiem. Reizēm mēs koncentrējamies tikai uz personāla skaitu, bet videi ir milzīga nozīme. Telpas, aprīkojums, darba organizācija, savstarpējā attieksme — tas viss veido ikdienas sajūtu darbā.
Un vēl viena doma, kas mani uzrunāja — kopā būšana. Sajūta, ka mēs ejam uz vienu mērķi. Ka galvenais nav individuālās ambīcijas vai cīņa par taisnību katrā situācijā, bet droša un kvalitatīva pacientu aprūpe. Reizēm tas tiek aizmirsts. Reizēm savas vajadzības nostājam pirmajā vietā, pazaudējot kopējo virzienu.
Es patiesi uzskatu, ka veselības aprūpē ļoti svarīga ir samērība. Ritenis nav jāizdomā no jauna. Latvijā izglītotas māsas ir spēcīgas, kompetentas un konkurētspējīgas visā pasaulē. Un to es saku no savas pieredzes.
Strādājot ārpus Latvijas, esmu redzējusi, cik augstā līmenī ir mūsu zināšanas, praktiskās prasmes un spēja pielāgoties. Latvijas māsas spēj strādāt starptautiskā vidē, uzņemties atbildību un profesionāli sadarboties multidisciplinārās komandās. Tāpēc man vienmēr ir prieks dzirdēt, kad par mūsu māsām runā ar cieņu.
Taču vienlaikus es domāju, ka ar autonomijas jautājumu jābūt ļoti uzmanīgiem. Nedrīkst aizmirst, ka līdz ar autonomiju nāk arī atbildība un slodze. Un dažreiz šī slodze tiek mākslīgi uzkrauta uz māsu pleciem, pakāpeniski palielinot pienākumus bez pietiekama atbalsta, resursiem vai skaidras sistēmas.
Tāpēc ir svarīgi ne tikai attīstīt profesiju, bet arī aizsargāt cilvēkus tajā. Runāt par robežām, darba drošību, emocionālo veselību un profesionālo ilgtspēju.
Šodien, Starptautiskajā māsu dienā, man gribas novēlēt vienu ļoti vienkāršu lietu — nezaudēt savu “kāpēc”.
Kāpēc Tu izvēlējies šo profesiju?
Kas bija tas brīdis, kad saprati — es vēlos būt māsa?
Kas ir tas, kas Tev joprojām liek palikt šajā darbā arī grūtajos brīžos?
Varbūt tā bija vēlme palīdzēt. Varbūt cilvēki. Varbūt sajūta, ka vari būt blakus brīdī, kad tas kādam visvairāk nepieciešams.
Un šodien es ļoti aicinu katru māsu apstāties uz mirkli un uzrakstīt trīs lietas, ar kurām Tu lepojies savā profesionālajā dzīvē. Trīs sasniegumus. Trīs situācijas, kurās Tu sev vari pateikt — es izdarīju labi.
Jo mēs pārāk bieži redzam tikai to, ko nepaspējām. To, ko vēl vajadzēja. To, kur pietrūka spēka vai laika. Bet ļoti reti paskatāmies uz to, cik daudz patiesībā esam paveikušas.
Tāpēc šodien gribas pateikt — paldies jums visām. Par darbu. Par izturību. Par profesionalitāti. Par cilvēcību. Par spēju būt blakus.
Lai mums pietiek spēka ne tikai strādāt, bet arī sadarboties, sadzirdēt vienam otru un kopā veidot vidi, kurā droši jūtas gan pacienti, gan paši veselības aprūpes speciālisti.
Un lai mēs nekad neaizmirstam, ka aiz katras formas, amata vai pienākuma ir cilvēks. Cilvēks, kurš katru dienu cenšas darīt labāko, ko spēj.
Add comment
Comments