Ir cilvēki, kuru klātbūtni mēs saprotam tikai tad, kad paši kļūstam pieauguši. Tikai tad sākam pa īstam ieraudzīt to nogurumu, kas tika paslēpts aiz smaida. To spēku, kas bieži bija klusāks par vārdiem. To mīlestību, kura neprasīja pateicību, bet vienkārši bija klātesoša — ikdienā, rūpēs, pacietībā un nepārtrauktā vēlēšanās palīdzēt.
Mātes diena nav tikai ziedi, apsveikumi vai skaistas fotogrāfijas. Tā ir diena, kas atgādina par cilvēkiem, kuri ļoti bieži ir ģimenes emocionālais centrs. Par mammām, vecmāmiņām un vecvecmāmiņām, kuras dzīves laikā ir nesušas daudz vairāk, nekā mēs spējam pamanīt.
Un veselības aprūpē šo sieviešu ir īpaši daudz.
Māsas. Ārstes. Sanitāres. Vecmātes. Aprūpētājas. Sievietes, kuras pēc nakts maiņas dodas mājās pie saviem bērniem. Sievietes, kuras darbā mierina pacientus, bet mājās turpina būt drošības sajūta savai ģimenei. Sievietes, kuras gadiem ilgi mācījušās būt stipras pat tad, kad pašām pietrūcis spēka.
Veselības aprūpē ļoti bieži mēs redzam ne tikai profesiju, bet arī mātišķumu. To nevar iemācīt universitātē. Tā ir spēja būt klātesošam. Pamanīt. Nomierināt. Iedrošināt. Sagaidīt cilvēku ar cieņu arī viņa smagākajā dienā.
Dažreiz pacienti neatcerēsies konkrētu procedūru vai medikamenta nosaukumu. Bet viņi atcerēsies cilvēku, kurš bija blakus ar mierīgu balsi. Cilvēku, kurš apsedza segu. Kurš paskaidroja vēlreiz. Kurš nepaskrēja garām.
Un ļoti bieži tās ir sievietes, kurās dzīvo šī mammas sajūta.
Domājot par veselības aprūpi, es ļoti bieži aizdomājos arī par “darba mammām”. Par kolēģēm, kuras nav mūsu mammas bioloģiski, bet kuras profesijā kļūst par milzīgu atbalstu. Tās ir kolēģes, kuras iemāca ne tikai tehniskas lietas, bet arī attieksmi. Kā runāt ar pacientu. Kā saglabāt mieru stresa situācijā. Kā pieņemt kļūdas un turpināt augt.
Katram no mums droši vien ir bijis kāds cilvēks darbā, kurš savā ziņā kļuva par profesionālo mammu. Cilvēks, pie kura varēja pieiet ar jautājumu bez bailēm tikt pazemotam. Cilvēks, kurš pateica: “Nekas, mēs visi kādreiz mācījāmies.”
Šie cilvēki paliek atmiņā uz ilgu laiku.
Jo veselības aprūpē zināšanas ir svarīgas. Bet vēl svarīgāks bieži ir veids, kā tās tiek nodotas tālāk.
Pasaulē veselības aprūpe šobrīd piedzīvo ļoti lielas pārmaiņas. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, medmāsas un vecmātes veido lielāko veselības aprūpes profesionāļu grupu pasaulē. Vienlaikus daudzās valstīs joprojām trūkst māsu, un esošais personāls noveco. Arī Latvijā jau vairākus gadus tiek runāts par māsu trūkumu, pārslodzi un jauno speciālistu piesaisti profesijai.
Slimnīcās un aprūpes iestādēs šobrīd strādā vairākas paaudzes vienlaikus. Un tas ir ļoti interesants, reizēm sarežģīts, bet ārkārtīgi vērtīgs process.
Veselības aprūpē šobrīd sastopam Baby Boomers paaudzi, X paaudzi, Millennials jeb Y paaudzi un arvien vairāk arī Z paaudzi.
Katra no tām darbā ienāk ar citu dzīves pieredzi, citu skatījumu uz autoritāti, komunikāciju, tehnoloģijām un darba vidi.
Vecākās paaudzes bieži uzaugušas laikā, kur disciplīna un izturība bija pašsaprotama. Daudzi no viņiem strādājuši laikā, kad dokumentācija bija rakstāma ar roku, aprīkojums bija ierobežotāks, bet darba slodze — milzīga. Viņi iemācījās “izturēt”.
Savukārt jaunākās paaudzes ienāk profesijā ar lielāku uzsvaru uz mentālo veselību, robežām, darba un privātās dzīves līdzsvaru. Viņi biežāk uzdod jautājumus, vēlas saprast “kāpēc”, nevis tikai izpildīt.
Un te reizēm sākas sadursmes.
“Jaunie negrib strādāt.”
“Vecākie nepieņem pārmaiņas.”
“Jaunie visu laiku telefonos.”
“Vecākie neļauj attīstīties.”
Šādas frāzes dzirdētas gandrīz katrā kolektīvā.
Bet patiesībā ļoti bieži zem tā visa slēpjas nevis slinkums vai spītība, bet dažādas dzīves pieredzes.
Paaudzes veidojušas atšķirīgas pasaules. Vieni auguši laikā, kad stabils darbs bija galvenā vērtība. Citi laikā, kad cilvēks tiek mudināts runāt par emocijām un robežām. Vieni mācīti klusēt un darīt. Citi — diskutēt un analizēt.
Un veselības aprūpē tas viss satiekas vienā maiņā.
Tieši tāpēc šodien īpaši gribas pateikt paldies cilvēkiem, kuri spēj būt tilts starp paaudzēm. Cilvēkiem, kuri nesalīdzina, bet mēģina saprast. Kuri nevis pazemo par nezināšanu, bet māca. Kuri spēj pateikt: “Parādi man, kā tu to dari.” Un pēc tam arī paši iemācīties ko jaunu.
Jo arī jaunākajām paaudzēm ir ļoti daudz, ko dot veselības aprūpei.
Viņi bieži ienes drosmi runāt par izdegšanu. Par emocionālo pārslodzi. Par nepieciešamību pēc cieņpilnas komunikācijas. Par darba vidi, kur bailes nav motivācijas metode.
Un arī tas ir svarīgi.
Man šķiet, ka veselības aprūpei šobrīd visvairāk nepieciešama nevis cīņa starp paaudzēm, bet sadarbība starp pieredzi un jaunām idejām.
Jo pieredze bez attīstības var kļūt stīva. Bet jaunība bez pieredzes — nedroša.
Tikai kopā tās spēj radīt vidi, kur cilvēki aug.
Un tieši šeit atkal gribas atgriezties pie māmiņām. Pie sievietēm, kuras iemāca, ka spēks ne vienmēr ir skaļš. Ka rūpes nav vājums. Ka pacietība ir vērtība. Ka dažreiz pietiek ar vienu mierīgu teikumu, lai cilvēks justos drošāk.
Varbūt tieši tāpēc veselības aprūpē tik ļoti nepieciešams cilvēcīgums.
Ne tikai profesionālisms.
Ne tikai precizitāte.
Bet arī cilvēcīgums.
Jo slimnīcās mēs visi agrāk vai vēlāk nonākam ļoti ievainojamā stāvoklī. Un tajos brīžos visvairāk atceramies attieksmi.
Šodien gribas pateikt paldies visām mammām. Arī darba mammām. Arī sievietēm, kuras nav mammas bioloģiski, bet kuras savā dzīvē nesušas rūpes par citiem. Par cilvēkiem, kuri mācījuši ar sirdi, ne tikai ar vārdiem.
Paldies par pacietību.
Par spēju nepamest.
Par spēju būt blakus.
Par mīlestību, kas bieži paliek nepateikta vārdos, bet jūtama darbos.
Un varbūt tieši tas ir viens no lielākajiem spēkiem pasaulē.
“Pieredze iemāca profesiju, bet cilvēcīgums iemāca palikt cilvēkam arī visgrūtākajos brīžos.”
“Paaudzes nav radītas, lai sacenstos. Tās ir radītas, lai viena no otras mācītos.”
Add comment
Comments