Septembrim vienmēr ir īpaša sajūta.
Pat tad, ja sen vairs nesēžam skolas solā, kaut kur zemapziņā šis mēnesis joprojām asociējas ar sākumu. Ar jaunu kladi, jaunu grafiku, jauniem cilvēkiem un sajūtu, ka priekšā atkal ir kāds ceļš.
Vienam šis septembris patiešām nozīmē pirmo studiju dienu. Citam – atgriešanos universitātē pēc vasaras. Kādam bērns sāk skolu un līdz ar viņu mainās visas ģimenes ikdienas ritms. Kāds sāk jaunu darbu. Cits pēc atvaļinājuma atgriežas tajā pašā nodaļā, pie tiem pašiem kolēģiem un pacientiem.
Bet arī tas var būt sākums.
Varbūt ne vienmēr mums nepieciešams pilnīgi jauns ceļš. Dažreiz turpinām iepriekšējo, tikai paši esam mazliet mainījušies.
Un, manuprāt, tieši tā ir ar mācīšanos.
Mēs to pārāk bieži saistām ar skolu, universitāti, kursiem, eksāmeniem un diplomiem. Taču jo ilgāk strādāju veselības aprūpē, jo vairāk saprotu – mācīšanās pēc diploma saņemšanas nebeidzas.
Dažreiz šķiet, ka tieši tad tā pa īstam sākas.
Varbūt jauns posms nesākas tad, kad mūsu dzīvē mainās viss. Dažreiz tas sākas brīdī, kad uz ierasto spējam paskatīties citādi.
Pirmais septembris katram izskatās citādi
Es ļoti labi atceros sajūtu, kad esi students un priekšā ir tik daudz nezināmā.
Tu mācies terminus, procedūras, anatomiju, medikamentus, algoritmus. Sākumā šķiet – ja es pietiekami daudz iemācīšos, jutīšos droši.
Un tad sākas prakse.
Pēkšņi pretī vairs nav tikai jautājums eksāmena lapā.
Pretī ir cilvēks.
Pacients skatās uz tevi. Kolēģis gaida, ka sapratīsi. Pasniedzējs vēro. Kāds kaut ko pajautā, un tu pēkšņi neatceries to, ko vakar perfekti zināji.
Un ir ļoti viegli sākt sevi salīdzināt.
Viņa jau prot.
Viņš nebaidās.
Viņa daudz ātrāk visu saprot.
Varbūt es neesmu pietiekami laba?
Tieši tāpēc es domāju, ka veselības aprūpes studentiem nepieciešamas ne tikai zināšanas un prakse. Viņiem nepieciešama arī vieta, kur drīkst runāt par to, kā ir kļūt par profesionāli.
Jo mēs nemācāmies tikai ievietot katetru, sagatavot medikamentus vai komunicēt ar pacientu.
Mēs mācāmies izturēt atbildību.
Mācāmies pieņemt kritiku.
Mācāmies kļūdīties.
Mācāmies jautāt.
Mācāmies pateikt: “Es nezinu.”
Un reizēm tas ir daudz grūtāk par jebkuru eksāmenu.
Cilvēki, kurus satiekam ceļā
Man šķiet, ka mēs pārāk maz runājam par cilvēku nozīmi profesionālajā izaugsmē.
Protams, mums ir mācību programmas, kompetences un sasniedzamie rezultāti.
Bet pēc gadiem mēs bieži neatceramies konkrētu lekcijas slaidu.
Mēs atceramies cilvēku.
Kolēģi, kura pirmajā darba nedēļā pateica: “Nāc, es tev parādīšu.”
Pasniedzēju, kurš lika domāt, nevis tikai atkārtot.
Māsu, kura redzēja, ka students baidās, un nepazemoja viņu par to.
Vadītāju, kurš jaunajam darbiniekam deva laiku.
Vai arī pretējo.
Cilvēku, kura viena piezīme lika ilgi šaubīties par sevi.
Arī no tā mēs mācāmies.
Dažreiz pat ļoti daudz.
Tāpēc vide, kurā cilvēks mācās, nav mazāk svarīga par to, ko viņš mācās.
Veselības aprūpē tas ir īpaši būtiski. Šeit jaunpienācējs ienāk vidē, kurā kļūdas var būt nozīmīgas, temps ir augsts un pieredzējušajiem kolēģiem pašiem bieži trūkst laika.
Un tad sākas mūsu pacietības pārbaudījums.
Abās pusēs.
“Es taču tev to jau rādīju.”
Šo teikumu, iespējams, ir dzirdējis ne viens vien jaunais darbinieks.
Un, iespējams, ne viens vien pieredzējis kolēģis to ir pateicis.
Es saprotu abas puses.
Kad tev ir pilna darba slodze, vairāki pacienti, dokumentācija un vēl kāds cilvēks blakus, kuram viss jāizskaidro, pacietības robeža reizēm pienāk ātri.
Bet cilvēks, kurš mācās, var vienu un to pašu redzēt vairākas reizes un tikai piektajā reizē patiešām saprast.
Ne tāpēc, ka viņš neklausās.
Tāpēc, ka sākumā viss ir jauns.
Pieredzējušam profesionālim darbība, kuru viņš veic automātiski, šķiet pašsaprotama. Jaunpienācējam tajā pašā laikā galvā notiek desmit procesi.
Vai es daru pareizi?
Vai neaizmirsu kādu soli?
Vai viņa uz mani skatās tāpēc, ka kļūdījos?
Vai drīkstu pajautāt vēlreiz?
Un te sākas ne tikai profesionālā, bet arī cilvēciskā mācīšanās.
Vienam jāmācās darīt.
Otram – mācīt.
Arī tam, kurš māca, vēl ir ko mācīties
Pieredze ir milzīga vērtība.
Bet pieredze pati par sevi vēl nepadara cilvēku par labu mentoru, pasniedzēju vai vadītāju.
Mācīt arī ir jāmācās.
Kā dot atgriezenisko saiti tā, lai cilvēks kaut ko no tās paņemtu?
Kā norādīt uz kļūdu, nepazemojot?
Kā saprast, kad palīdzēt un kad ļaut pašam mēģināt?
Kā būt pacietīgam dienā, kad pašam pacietības gandrīz vairs nav?
Un ko darīt ar savām dusmām, ja cilvēks atkal nav izdarījis to, par ko vakar runājām?
Tie ir profesionāli jautājumi.
Un te supervīzija var kļūt ļoti interesanta arī cilvēkam, kurš pats māca citus.
Nevis tāpēc, ka viņš nemāk mācīt.
Bet tāpēc, ka arī viņam ir nepieciešama iespēja paskatīties uz sevi savā lomā.
Students supervīzijā?
Kāpēc ne?
Man šķiet, ka tieši studiju laikā supervīzijai var būt ļoti liela vērtība.
Iedomāsimies māsas studenti pēc pirmās sarežģītās prakses.
Viņa nav piedzīvojusi neko tādu, kam nepieciešama “ārkārtas palīdzība”. Bet viņai ir daudz jautājumu.
Prakses vietā viņa baidījās uzdot jautājumus.
Viena māsa bija ļoti atbalstoša, cita – asa.
Viņa redzēja situāciju ar pacientu, kas vēl vairākas dienas palika prātā.
Viņa kļūdījās un tagad baidās kļūdīties vēlreiz.
Vai arī pirmo reizi sastapās ar nāvi.
Kur šīs sajūtas paliek?
Protams, var aprunāties ar kursabiedru. Ar pasniedzēju. Ar ģimeni.
Bet supervīzijā var sākties cita saruna.
Kas šajā situācijā bija visgrūtākais?
Ko tu no tās uzzināji par sevi?
Kas tev nepieciešams, lai nākamreiz justos drošāk?
Ko tu sagaidi no mentora?
Kā tu pati vari lūgt palīdzību?
Un pēkšņi sarežģīta pieredze vairs nav tikai kaut kas nepatīkams, ko gribas ātrāk aizmirst.
Tā kļūst par mācību materiālu.
Tikai šoreiz – par sevi.
Arī pieredzējušais profesionālis joprojām ir skolēns
Pēc desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadiem profesijā mums, protams, ir ļoti daudz zināšanu.
Bet tad dzīve iedod citu mācību vielu.
Jaunu komandu.
Jaunu vadītāju.
Jaunu tehnoloģiju.
Kolēģi, ar kuru nespējam atrast kopīgu valodu.
Pāreju uz citu nodaļu.
Atbildību par citiem.
Studentu, kuru ir grūti apmācīt.
Pacientu, kura stāsts mūs personīgi aizskar.
Vai vienkārši jautājumu:
Vai es vēl gribu turpināt tieši šādi?
Mācīšanās maina formu.
Mēs vairs nemācāmies tikai profesiju.
Mēs mācāmies sevi profesijā.
Pieredze nenozīmē, ka mums vairs nav ko mācīties. Tā nozīmē, ka jautājumi, kurus sev uzdodam, kļūst citādi.
Un tad ir vadītājs
Par vadītājiem bieži domājam kā par cilvēkiem, kuriem jāzina.
Jāpieņem lēmumi.
Jāorganizē.
Jāatbild.
Jāatrisina konflikts.
Jāatrod cilvēks maiņai.
Jāuzklausa darbinieks.
Jāizskaidro lēmums, kurš nevienam nepatīk.
Bet arī vadītājs mācās.
Turklāt bieži ļoti vientuļā pozīcijā.
Jo, kļūstot par vadītāju, attiecības ar komandu mainās. Cilvēks, kurš vakar bija kolēģis, šodien pieņem lēmumus par citiem.
Kā palikt cilvēcīgam un vienlaikus noturēt robežas?
Kā neuzņemties visas komandas emocijas?
Kā saprast, vai esmu pārāk stingrs vai tieši otrādi – izvairos no neērtām sarunām?
Arī šeit supervīzija nav vieta, kur kāds iedos gatavu vadītāja instrukciju.
Tā ir vieta, kur vadītājs uz brīdi drīkst nebūt tas, kuram ir visas atbildes.
Slodze arī māca. Jautājums – ko?
Ir periodi, kad dzīve mūs pārbauda.
Darbā daudz cilvēku slimo.
Mācības sakrīt ar darbu.
Mājās ir pienākumi.
Termiņi tuvojas.
Pacietība kļūst īsāka.
Un mēs sākam reaģēt citādi.
Tas, kas mierīgākā periodā mūs netraucētu, pēkšņi kaitina.
Kļūstam asāki pret kolēģiem.
Grūtāk pieņemam kritiku.
Mazāk gribas palīdzēt.
Vairāk gribas, lai mūs vienkārši liek mierā.
Arī tas kaut ko par mums māca.
Ne obligāti to, ka esam kļuvuši sliktāki cilvēki vai profesionāļi.
Varbūt tas parāda mūsu robežas.
Varbūt slodzi.
Varbūt to, ka pārāk ilgi neesam sev pajautājuši, kā mums klājas.
Supervīzijā arī šādu situāciju var apskatīt nevis ar jautājumu: “Kas ar mani nav kārtībā?”
Bet:
“Ko šī situācija man parāda?”
Man šī atšķirība šķiet ļoti nozīmīga.
Mēs mācāmies cits no cita
Students no māsas.
Māsa no studenta.
Jaunais kolēģis no pieredzējušā.
Pieredzējušais reizēm no jaunā, kurš uzdod jautājumu: “Bet kāpēc mēs to darām tieši tā?”
Darbinieks no vadītāja.
Un labs vadītājs – arī no savas komandas.
Pacienti mums māca lietas, kuras nav nevienā mācību grāmatā.
Kolēģi reizēm parāda mūsu stiprās puses.
Un reizēm ļoti precīzi nospiež uz mūsu vājajām vietām.
Arī konflikti māca.
Arī neveiksmes.
Arī brīži, kuros mūsu pacietība beidzas.
Jautājums ir – vai mēs tikai tiem tiekam cauri, vai arī pēc tam spējam uz tiem paskatīties?
Tieši šeit es redzu supervīzijas vietu profesionālajā dzīvē.
Tā neizņem sarežģītos posmus no mūsu ceļa.
Tā palīdz no tiem kaut ko paņemt līdzi.
Septembris ir tikai simbols
Jauns mācību gads ir skaists atskaites punkts.
Jaunas klades, jauni plāni, jaunas auditorijas un jauni cilvēki.
Bet profesionālajā dzīvē 1. septembris patiesībā var būt jebkurā datumā.
Dienā, kad sākam jaunu darbu.
Kad pirmo reizi kļūstam par mentoru.
Kad mums uztic studentu.
Kad kļūstam par vadītāju.
Kad pēc ilga laika saprotam, ka kaut ko gribam darīt citādi.
Vai dienā, kad pirmo reizi aizejam uz supervīziju un sev pajautājam:
Ko es šobrīd mācos no sava darba – un ko mans darbs māca man par mani pašu?
Jo mācīšanās nebeidzas līdz ar diplomu.
Un tā nenotiek tikai auditorijā.
Tā notiek nodaļā, operāciju zālē, praksē, kabinetā, vadītāja sarunā, konfliktā ar kolēģi un reizēm pat klusumā pēc ļoti grūtas darba dienas.
Mēs nevaram izvēlēties visas situācijas, kuras kļūs par mūsu skolotājiem.
Bet mēs varam izvēlēties, ko no tām iemācīsimies.
Tāpēc jaunā mācību gada sākumā es gribu novēlēt ne tikai studentiem, bet mums visiem – jaunajiem un pieredzējušajiem profesionāļiem, māsām, ārstiem, citiem veselības aprūpes speciālistiem, pasniedzējiem, mentoriem un vadītājiem – nezaudēt spēju būt ziņkārīgiem.
Jautāt.
Klausīties.
Atbalstīt cilvēku, kurš vēl tikai sāk.
Un arī pēc daudziem profesijā pavadītiem gadiem spēt pateikt:
“Šo es vēl nezinu. Bet es varu mācīties.”
Lai mums visiem veiksmīgs jaunais mācību gads – neatkarīgi no tā, vai šajā septembrī sākam pilnīgi jaunu ceļu vai vienkārši turpinām savējo.
Add comment
Comments