Kad cilvēkam pirmo reizi piedāvā supervīziju, viena no reakcijām varētu būt pavisam vienkārša:
“Bet man taču viss ir kārtībā.”
Es tieku galā ar savu darbu. Man nav nepieciešama psihoterapija. Es neesmu izdegusi. Man nav milzīga konflikta ar kolēģiem. Un vispār – ja man kaut kas sakrājas, es varu parunāt ar draudzeni vai kolēģi.
Kāpēc man vajadzīga supervīzija?
Labs jautājums.
Un, iespējams, tieši šis jautājums parāda vienu no lielākajiem supervīzijas izaicinājumiem – mēs bieži sākam meklēt atbalstu tikai tad, kad kaut kas jau ir noticis.
Kad vairs nevaram.
Kad konflikts jau ir samilzis.
Kad darbs, kuru agrāk mīlējām, sāk kaitināt.
Kad svētdienas vakarā jau negribas domāt par pirmdienu.
Kad arvien biežāk ienāk prātā doma: “Varbūt man vienkārši jāiet prom?”
Bet vai tiešām profesionālai refleksijai jāsākas tikai tad, kad esam nonākuši līdz šim punktam?
“Es taču tieku galā.”
Šis, manuprāt, ir viens no spēcīgākajiem teikumiem veselības aprūpē.
Mēs tiekam galā.
Ar pacientiem.
Ar personāla trūkumu.
Ar saspringtām maiņām.
Ar neparedzētām situācijām.
Ar kolēģu prombūtni.
Ar konfliktiem.
Ar lielāku darba apjomu.
Ar emocionāli smagām situācijām.
Un bieži arī ar lietām, ar kurām mums nemaz nevajadzētu vienkārši “tikt galā”.
Spēja izturēt veselības aprūpē reizēm kļūst gandrīz par profesionālās identitātes daļu.
Labs darbinieks tiek galā.
Pieredzējis darbinieks nesūdzas.
Profesionālis emocijas noliek malā.
Un, ja tu saki, ka kaut kas ir par daudz?
Tad dažreiz rodas sajūta, ka problēma ir tevī.
Bet ir milzīga atšķirība starp:
“Es spēju šo izdarīt”
un
“Man šādā veidā ir labi strādāt.”
Tie nav viens un tas pats.
Un supervīzija nav nepieciešama tikai cilvēkam, kurš vairs netiek galā.
Dažreiz tā ir vajadzīga tieši tam, kurš gadiem ļoti labi tiek galā.
“Es varu parunāt ar kolēģi.”
Protams.
Un mums tas ir vajadzīgs.
Ir kolēģi, kuri pēc smagas maiņas ar vienu teikumu spēj palīdzēt vairāk nekā jebkura grāmata.
“Es saprotu.”
“Man arī tā ir bijis.”
“Tu izdarīji visu, ko varēji.”
Šādas sarunas ir ļoti vērtīgas.
Bet izrunāšanās nav tas pats, kas supervīzija.
Iedomāsimies vienkāršu situāciju.
Tevi regulāri kaitina kāds kolēģis.
Tu aizej pie citas kolēģes un izstāsti situāciju.
Viņa, iespējams, saka:
“Es tevi pilnīgi saprotu. Viņš arī mani kaitina.”
Uz brīdi kļūst vieglāk.
Tu neesi viena.
Bet kas notiek tālāk?
Iespējams, nekas.
Supervīzijā jautājums varētu būt pavisam cits:
Kas tieši šī cilvēka uzvedībā tevī izraisa tik spēcīgu reakciju?
Un pēkšņi saruna vairs nav tikai par viņu.
Tā kļūst arī par tevi.
Par tavām robežām.
Par tavām vērtībām.
Par to, ko tu sagaidi no kolēģiem.
Par to, kā tu pati rīkojies konfliktos.
Varbūt pat par to, kāpēc tu tik ilgi neko neesi pateikusi.
Un tur sākas refleksija.
Nevis – kuram ir taisnība?
Bet – kas šajā situācijā notiek ar mani un ko es varu darīt citādi?
“Es negribu stāstīt svešam cilvēkam par savām problēmām.”
Arī šo es saprotu.
Īpaši profesijās, kurās kompetence ir ļoti nozīmīga.
Mēs gribam izskatīties profesionāli.
Droši.
Zinoši.
Spējīgi pieņemt lēmumus.
Un dažreiz pateikt:
“Es nezinu, ko darīt.”
ir daudz grūtāk nekā atrast vēl vienu veidu, kā situāciju izturēt.
Bet supervīzijā nav nepieciešams pierādīt savu kompetenci.
Tur drīkst būt arī jautājumi.
Šaubas.
Neziņa.
Dusmas.
Vilšanās.
Pat domas, kuras darbā skaļi, iespējams, nekad nepateiktu.
“Man šis pacients nepatīk.”
“Es vairs nevaru klausīties šajā kolēģī.”
“Es jūtos nenovērtēta.”
“Man šķiet, ka esmu izvēlējusies nepareizo profesiju.”
“Es gribu aiziet, bet baidos.”
Vai vienkārši:
“Es nezinu, kas ar mani pēdējā laikā notiek.”
Profesionālajā vidē mums ne vienmēr ir droša vieta šādiem teikumiem.
Bet tas nenozīmē, ka šo domu nav.
“Supervīzija ir tiem, kuriem ir problēmas.”
Šis, manuprāt, ir viens no interesantākajiem aizspriedumiem.
Jo mēs tā nedomājam par citām profesionālās attīstības formām.
Ja māsa apmeklē kursus, mēs nesakām:
“Acīmredzot viņa neko nezina.”
Ja ārsts dodas uz konferenci, neviens nesaka:
“Acīmredzot viņš netiek galā ar savu darbu.”
Mēs saprotam, ka profesionālim ir jāmācās.
Jāattīstās.
Jāatjauno zināšanas.
Bet, tiklīdz runa ir par profesionālo refleksiju, attieksme reizēm mainās.
It kā paskatīšanās uz sevi nozīmētu atzīt savu vājumu.
Man šķiet – tieši pretēji.
Spēja sev pajautāt:
“Kāpēc es šajā situācijā rīkojos tieši tā?”
ir profesionāla prasme.
Tāpat kā spēja sev atzīt:
“Šeit man nepieciešama cita perspektīva.”
“Supervizors taču nezina manu darbu.”
Un viņam nav obligāti jāzina tavs darbs labāk par tevi.
Supervizors nav cilvēks, kurš atnāks un pateiks medicīnas māsai, kā veikt procedūru.
Viņš nav vadītājs.
Nav eksaminētājs.
Un nav cilvēks, kura uzdevums ir novērtēt, vai esi labs vai slikts profesionālis.
Supervizora uzdevums nav dzīvot tavu profesionālo dzīvi tavā vietā.
Viņš palīdz tev uz to paskatīties.
Dažreiz mēs atrodamies tik dziļi situācijas iekšpusē, ka redzam tikai divas iespējas:
palikt vai aiziet.
klusēt vai konfliktēt.
izturēt vai padoties.
Bet varbūt ir arī trešā iespēja.
Un ceturtā.
Vienkārši no vietas, kurā šobrīd stāvi, tu tās neredzi.
“Mums tam nav laika.”
Šis veselības aprūpē, iespējams, ir visreālākais arguments.
Mums tiešām nav laika.
Dažreiz nav laika mierīgi paēst.
Nav laika aiziet uz tualeti tad, kad gribas.
Nav laika pabeigt vienu darbu, jo jau jāķeras pie nākamā.
Kur vēl atrast laiku sēdēt un runāt?
Tomēr šeit man rodas neērts jautājums.
Cik daudz laika mēs patērējam tam, ko nekad neesam atrisinājuši?
Cik stundas domājam par vienu konfliktu?
Cik reizes mājās pārstāstām vienu un to pašu situāciju?
Cik mēnešus dusmojamies uz vienu kolēģi?
Cik ilgi atliekam sarunu ar vadītāju?
Cik daudz enerģijas patērējam, domājot par aiziešanu no darba, pat īsti nesaprotot, no kā vēlamies aiziet?
Arī tas maksā laiku.
Tikai šo laiku mēs neskaitām.
Bet vai supervīzija vispār kaut ko atrisina?
Manuprāt, šeit ir svarīgi būt godīgiem.
Supervīzija nav burvju nūjiņa.
Tā nepalielinās darbinieku skaitu nodaļā.
Tā neizmainīs nepatīkamu vadītāju vienas stundas laikā.
Tā neatcels nakts maiņas.
Tā nepadarīs sarežģītu kolēģi pēkšņi vieglu.
Un tā neatrisinās visas veselības aprūpes sistēmas problēmas.
Bet tā var palīdzēt saprast:
Kas šajā situācijā ir mans?
Ko es varu ietekmēt?
Ko nevaru?
Kur beidzas mana atbildība?
Kur es pats atkārtoju vienu un to pašu modeli?
Ko es patiesībā vēlos?
Un dažreiz pats svarīgākais:
Ko es esmu gatavs mainīt?
Varbūt problēma nav supervīzijā
Varbūt viens no iemesliem, kāpēc supervīzija joprojām daudziem šķiet kaut kas svešs, ir pavisam vienkāršs.
Mēs esam daudz vairāk pieraduši darīt nekā reflektēt.
Medicīnā tas ir īpaši izteikti.
Ir problēma – atrodi risinājumu.
Ir simptoms – meklē cēloni.
Ir neatliekama situācija – rīkojies.
Bet profesionālajā dzīvē ne visam ir algoritms.
Ko darīt, ja es mīlu savu profesiju, bet vairs nemīlu savu darbavietu?
Ko darīt, ja esmu labs darbinieks, bet visu laiku jūtos nepietiekams?
Ko darīt, ja vēlos pateikt “nē”, bet katru reizi atkal saku “jā”?
Ko darīt, ja problēma nav vienā cilvēkā, bet visā komandas dinamikā?
Te dažreiz nav vienas pareizās atbildes.
Ir nepieciešams apstāties.
Paskatīties.
Uzdot jautājumus.
Un izturēt arī to brīdi, kad atbildes vēl nav.
Varbūt supervīzija nav vajadzīga tad, kad viss jau ir slikti
Es gribētu, lai mēs pamazām mainām priekšstatu par supervīziju.
No:
“Man ir problēma, tāpēc man vajadzīga supervīzija.”
uz:
“Es esmu profesionālis, tāpēc man ir svarīgi reflektēt par savu darbu.”
Jo supervīzijas tēma nav tikai izdegšana.
Tā var būt karjeras izvēle.
Konflikts.
Robežas.
Vadītāja loma.
Jauna darba vieta.
Komandas attiecības.
Atbildība.
Grūtības pateikt “nē”.
Bailes kaut ko mainīt.
Sajūta, ka profesionāli esi iestrēdzis.
Vai gluži pretēji – vēlme augt.
Un reizēm uz supervīziju var atnākt pat ar jautājumu:
“Man viss ir diezgan labi. Bet kas tālāk?”
Arī tas ir pietiekams iemesls.
Tāpēc, iespējams, jautājums nav:
“Vai man ir pietiekami lielas problēmas, lai ietu uz supervīziju?”
Daudz interesantāks jautājums būtu:
“Vai manā profesionālajā dzīvē šobrīd ir kaut kas, ko es gribētu labāk saprast?”
Ja atbilde ir jā, sarunai jau ir sākums.
“Supervīzija nav pierādījums tam, ka tu netiec galā. Tā var būt pazīme, ka vairs negribi tikai tikt galā.”
“Mēs daudz ieguldām, lai kļūtu labāki savā profesijā. Dažreiz ir vērts ieguldīt arī tajā, lai saprastu, kā mums pašiem šajā profesijā klājas.”
Add comment
Comments