Iepriekšējā bloga sērijā rakstīju par septembri kā jauna mācību gada sākumu un par to, ka patiesībā mēs mācāmies visu savu profesionālo dzīvi.
Un laikam jau dzīvei patīk tēmas uzreiz pārbaudīt praksē.
Septembra sākumā arī man pašai bija lieliska iespēja piedalīties profesionālās tālākizglītības pasākumā.
Un pēc tā es vēl vairāk aizdomājos par to, kāda tad īsti ir laba mācīšanās pieaugušam cilvēkam, kurš jau strādā savā profesijā?
Jo būsim godīgi – mēs visi esam bijuši lekcijās, pēc kurām vienīgais, ko ļoti labi atceramies, ir kafijas pauze.
Prezentācija bija.
Slaidu bija daudz.
Informācijas vēl vairāk.
Kāds cītīgi fotografēja ekrānu. Kāds pierakstīja. Kāds jau pie 48. slaida sāka domāt par vakariņām.
Un teorētiski mēs esam mācījušies.
Bet cik daudz no tā pirmdienas rītā aiziet mums līdzi uz darbu?
Šoreiz bija citādi.
Tālākizglītība nav tikai sertifikāts
Man vienmēr ir šķitis, ka veselības aprūpē tālākizglītībai ir īpaša nozīme.
Mēs strādājam jomā, kurā nevar vienreiz iegūt diplomu un pateikt: “Lieliski, tagad nākamos trīsdesmit gadus es visu zinu.”
Mainās tehnoloģijas.
Mainās materiāli.
Mainās rekomendācijas.
Mainās ārstēšanas iespējas.
Mainās arī mūsu pašu profesionālās lomas.
Un, jo ilgāk strādā, jo interesantāka kļūst vēl viena lieta – pieredze dod pārliecību, bet reizēm tā var radīt arī ļoti bīstamu teikumu:
“Mēs vienmēr tā esam darījuši.”
Šis teikums man veselības aprūpē nepatīk.
Ne tāpēc, ka viss vecais automātiski būtu slikts. Nebūt ne. Pieredzējušu kolēģu praktiskās zināšanas reizēm ir nenovērtējamas.
Bet jautājumam vienmēr vajadzētu palikt:
Kāpēc mēs to darām tieši tā?
Un vai šodien tas joprojām ir labākais veids?
Tieši tāpēc man patīk mācīties arī pēc daudziem profesijā pavadītiem gadiem.
Nevis tāpēc, lai pierādītu, ka kaut ko zinu.
Bet tāpēc, ka vienmēr pastāv iespēja uzzināt kaut ko, kas jau nākamajā darba dienā var mainīt manu rīcību.
Laba organizācija nav sīkums
Runājot par pašu tālākizglītības pasākumu, viena no pirmajām lietām, ko novērtēju, bija organizētība.
Varētu šķist – kāds tam sakars ar mācīšanos?
Patiesībā ļoti liels.
Lokācija.
Telpas.
Programma.
Laiks.
Cilvēki, kuri tevi sagaida.
Firmu pārstāvji, pie kuriem vari pieiet un uzdot jautājumu.
Prezentācijas un lekcijas.
Praktiskās darbnīcas.
Skaidra dienas struktūra.
Tas viss rada vidi, kurā tev nav jācīnās ar organizatorisku haosu un tu vari koncentrēties uz to, kāpēc esi atnācis – mācīties.
Un man ļoti patīk profesionāla vide, kurā vienlaikus nav sajūtas, ka jābaidās uzdot “muļķīgu jautājumu”.
Jo, starp citu, veselības aprūpē tieši tā saucamie muļķīgie jautājumi reizēm ir visvērtīgākie.
“Kāpēc?”
“Kas notiks, ja?”
“Kāpēc šo soli darām pirms tā?”
“Bet ko es daru, ja tas nenostrādā?”
Tieši no šiem jautājumiem sākas īsta izpratne.
Informācija visiem, ne tikai tiem, kuri jau visu zina
Viena no lietām, ko šajā pasākumā īpaši novērtēju, bija spēja informāciju pasniegt dažāda līmeņa profesionāļiem.
Tas nav nemaz tik vienkārši.
Vienā telpā var atrasties cilvēks, kurš ar konkrēto tēmu strādā gadiem, un cilvēks, kurš tikai sāk.
Vienam nepieciešamas nianses.
Otram vispirms jāsaprot pamats.
Un labs pasniedzējs spēj runāt tā, lai pieredzējušajam nebūtu garlaicīgi, bet jaunais cilvēks pēc pirmajām desmit minūtēm nejustos tā, it kā nejauši būtu iegājis nepareizajā konferenču zālē.
Manuprāt, tā ir liela prasme.
Jo zināt pašam un prast iemācīt citam ir divas dažādas lietas.
Var būt fantastisks profesionālis ar milzīgām zināšanām, bet, ja pēc stundas klausītājs joprojām nesaprot, ko ar šo informāciju iesākt, kaut kas ceļā no zināšanām līdz praksei ir pazudis.
Šeit bija citādi.
Bija sajūta, ka informācija netiek demonstrēta.
Tā tiek nodota.
Pasaki man ne tikai “kā”. Pasaki man “kāpēc”
Un te nonāku pie tā, kas man šajā mācību procesā šķita pats vērtīgākais.
Praktiskajā daļā netika vienkārši parādīts:
dari pirmo soli, tad otro, pēc tam trešo.
Tika skaidrots, kāpēc katrs no šiem soļiem ir nepieciešams.
Kas konkrētajā brīdī notiek?
Kā mana darbība ietekmē tālāko procesu?
Kas var notikt, ja kādu soli izlaižu?
Kāpēc secībai ir nozīme?
Kādas var būt sekas?
Un man šķiet, ka tieši šeit notiek pāreja no mehāniskas darbības uz profesionālu domāšanu.
Jo procedūru var iemācīties no galvas.
Bet pacients nav procedūras apraksts.
Pacients mēdz izdomāt, ka šodien viss notiks mazliet citādi.
Un, protams, tieši tad, kad tu vismazāk to gaidi.
Ja esmu tikai iegaumējusi soļus, nestandarta situācija mani var apstādināt.
Bet, ja es saprotu principu, es varu sākt domāt.
Un profesionālim veselības aprūpē ir jāspēj domāt.
Ne tikai izpildīt.
Par komplikācijām arī ir jārunā
Man ļoti patika, ka netika radīta ideālā pasaule, kurā viss vienmēr izdodas.
Jo praksē tā nenotiek.
Var rasties komplikācijas.
Kaut kas var nenotikt tā, kā plānots.
Pacienta reakcija var būt citāda.
Situācija var pēkšņi mainīties.
Un šeit man šķiet ārkārtīgi svarīgi, ka mācībās mēs neapstājamies pie:
“Šāda komplikācija var rasties.”
Labi.
Tā radās.
Ko tagad?
Tieši šis “ko tagad?” man ir viens no svarīgākajiem jautājumiem profesionālajā izglītībā.
Jo sarežģījumu sarakstu var izlasīt arī grāmatā.
Praktiskajā darbnīcā es gribu saprast, ko es darīšu brīdī, kad problēma patiešām būs manā priekšā.
Kā to atpazīt?
Kas ir pirmais solis?
Ko daru tālāk?
Kad nepieciešama palīdzība?
Ko nedrīkstu darīt?
Kādas sekas var būt manai izvēlei?
Iziet situācijai cauri soli pa solim drošā mācību vidē ir pavisam cita pieredze nekā pirmo reizi mēģināt to saprast brīdī, kad tavā priekšā jau ir reāls pacients.
Drošā vietā drīkst arī kļūdīties
Praktiskajām mācībām ir vēl viena priekšrocība.
Tu drīksti mēģināt.
Drīksti pajautāt.
Drīksti nesaprast ar pirmo reizi.
Drīksti atkārtot.
Un dažreiz drīksti arī izdarīt nepareizi, lai uzreiz redzētu, kāpēc tas ir nepareizi.
Tā ir milzīga vērtība.
Jo pacientam nav jābūt vietai, kur mēs pirmo reizi atklājam, ka teorētiski kaut ko zinājām, bet praktiski īsti nezinām, ko darīt.
Jo vairāk situāciju esam spējuši izdomāt, pārrunāt, izmēģināt un analizēt mācību vidē, jo vairāk resursu mums ir reālā situācijā.
Tas nenozīmē, ka nekad nebūsim pārsteigti.
Veselības aprūpe parūpēsies, lai tā nenotiktu.
Bet mums būs vairāk instrumentu.
Un tas dod profesionālu drošību.
Pieredzējušajiem arī jāmācās
Man ļoti nepatīk doma, ka tālākizglītība vairāk nepieciešama jaunajiem.
Patiesībā, jo ilgāk strādāju medicīnā, jo vairāk saprotu, cik daudz vēl nezinu.
Un, manuprāt, tā ir laba sajūta.
Tā uztur profesionālo ziņkāri.
Jaunpienācējs mācībās var pirmo reizi ieraudzīt pareizu darbības principu.
Pieredzējis profesionālis tajā pašā nodarbībā var pēkšņi saprast:
“Interesanti. Es to daru pareizi, bet nekad neesmu aizdomājusies, kāpēc.”
Vai:
“Es šo esmu darījusi citādi. Kāpēc?”
Un te sākas ļoti vērtīga profesionāla diskusija.
Nevis sacensība par to, kurš zina vairāk.
Bet zināšanu apmaiņa.
Man šķiet, tieši šāda vide veselības aprūpē mums ir vajadzīga vairāk.
Vide, kur pieredze netiek noniecināta, bet arī jaunām zināšanām nav jācīnās ar teikumu: “Mēs vienmēr esam darījuši šādi.”
Mācīties nenozīmē krāt sertifikātus
Protams, tālākizglītības beigās sertifikāts ir patīkams.
Vēl viens dokuments.
Vēl viens ieraksts profesionālajā mapē.
Bet īstā vērtība, manuprāt, parādās nākamajā darba dienā.
Kad tu stāvi pie pacienta un pēkšņi atceries:
“Par šo mēs runājām.”
Un tu kaut ko izdari citādi.
Pamani ātrāk.
Pajautā.
Pārbaudi.
Nesteidzies.
Vai tieši pretēji – saproti, ka šajā situācijā jārīkojas nekavējoties.
Tajā brīdī mācības ir sasniegušas savu mērķi.
Zināšanas ir izgājušas no konferenču telpas un nonākušas līdz pacientam.
Un veselības aprūpē, manuprāt, tas ir galvenais kvalitātes kritērijs.
Zināšanas dod arī drosmi jautāt
Pēc labām mācībām ne vienmēr atgriežamies darbā tikai ar vairākām atbildēm.
Dažreiz atgriežamies ar labākiem jautājumiem.
Kāpēc mēs savā nodaļā darām tieši tā?
Vai mūsu prakse atbilst tam, ko tikko mācījos?
Vai mums ir skaidrs rīcības plāns komplikāciju gadījumā?
Vai visi komandā to zina?
Ko mēs varētu uzlabot?
Un te reizēm sākas sarežģītākā daļa – jaunas zināšanas ienest esošajā vidē.
Jo ne katrs jautājums tiek sagaidīts ar sajūsmu.
Dažreiz pretī atkal ir vecais draugs:
“Mēs vienmēr tā esam darījuši.”
Bet profesionālā attīstība prasa arī drosmi diskutēt.
Nevis ar pārākuma sajūtu: “Es biju kursos, tagad es zinu labāk.”
Bet ar interesi:
“Es uzzināju kaut ko interesantu. Varbūt paskatāmies, kā mēs darām?”
Tā ir pavisam cita saruna.
Mācīšanās turpinās arī pēc mācībām
Un te es redzu vēl vienu saikni ar supervīziju.
Tālākizglītībā mēs varam iegūt jaunas profesionālās zināšanas un praktiskās prasmes.
Supervīzijā varam paskatīties uz to, kā mēs šīs zināšanas ienesam savā profesionālajā dzīvē.
Kas notiek, ja redzu, ka praksē kaut kas neatbilst tam, ko esmu mācījusies?
Vai spēju par to runāt?
Kas man traucē?
Kā reaģēju, ja pieredzējušāks kolēģis manu ideju noraida?
Kā pati reaģēju, kad jaunāks kolēģis apšauba veidu, kā esmu strādājusi gadiem?
Arī tā ir mācīšanās.
Tikai vairs ne par procedūru.
Par sevi kā profesionāli.
Es gribu saglabāt šo ziņkāri
Pēc šādām mācību dienām man vienmēr ir viena ļoti laba sajūta.
Gribas kaut ko darīt.
Nevis vienkārši nolikt materiālus plauktā.
Gribas pārskatīt.
Izmēģināt.
Pārrunāt ar kolēģiem.
Pielietot.
Un man šķiet, ka tieši šo sajūtu ir vērts sargāt.
Jo profesionālajā dzīvē ir ļoti viegli nonākt rutīnā.
Mēs zinām savu darbu.
Darām to katru dienu.
Kustības kļūst automātiskas.
Un tas ir normāli – pieredzei tādai ir jābūt.
Bet kaut kur starp pieredzi un rutīnu mums ir jāsaglabā jautājums:
“Vai es joprojām varu kaut ko darīt labāk?”
Ne tāpēc, ka līdz šim esmu darījusi slikti.
Bet tāpēc, ka es varu augt.
Un, manuprāt, tā ir viena no skaistākajām lietām mūsu profesijā.
Nav svarīgi, vai esi students, jaunais darbinieks vai profesionālis ar daudzu gadu pieredzi.
Vienmēr būs vēl kaut kas, ko nezinām.
Kaut kas, ko varam ieraudzīt citādi.
Kaut kas, ko varam iemācīties no kolēģa.
Un reizēm arī kaut kas, ko jaunais kolēģis var iemācīt mums.
Tāpēc šo septembri es gribu turpināt ar to pašu domu, ar kuru sāku – mācīšanās nebeidzas ar skolu.
Tā nebeidzas ar diplomu.
Un, cerams, nebeidzas arī brīdī, kad sākam sevi saukt par pieredzējušiem profesionāļiem.
Jo galu galā mūsu zināšanu galvenais mērķis nav sertifikāts, prezentācija vai skaists ieraksts CV.
To galvenais mērķis ir cilvēks, kurš kādu dienu būs mūsu pacients.
Un, ja no tālākizglītības es atgriežos darbā ar kaut vienu jaunu zināšanu, vienu precīzāku darbību, vienu labāku jautājumu vai spēju drošāk rīkoties sarežģītā situācijā, tad šī diena jau ir bijusi tā vērta.
Jo zināšanas veselības aprūpē kļūst patiesi vērtīgas tikai tad, kad tās no lekciju zāles aiziet kopā ar mums līdz pacientam.
Add comment
Comments