Šodien savu dienu sāku ar pateicību.
Ne ar skaļu, sociālajiem tīkliem domātu pateicību, kur blakus obligāti jābūt perfektai kafijas krūzei un saullēktam. Vienkārši ar domu – cik daudz es patiesībā varu.
Es varu piecelties. Aiziet līdz virtuvei. Uztaisīt kafiju. Izdomāt, ko šodien ēdīšu un dzeršu. Varu spontāni iziet no mājas, mainīt savus plānus, doties uz darbu, kustēties, domāt, mācīties un plānot savu dienu.
Fiziski, psiholoģiski un fizioloģiski mēs ikdienā spējam tik daudz, ko lielākoties pat nepamanām.
Līdz brīdim, kad kaut kas, kas vienmēr šķitis pašsaprotams, tāds vairs nav.
Un tad man ienāca prātā pavisam vienkāršs jautājums:
Kā būtu, ja…?
Ne visas mācību stundas notiek auditorijā
Pēdējās bloga sērijās daudz rakstu par mācīšanos.
Par jauna mācību gada sākumu. Par tālākizglītību. Par praktiskajām nodarbībām un to, cik svarīgi veselības aprūpē ir ne tikai zināt, kā kaut ko darīt, bet arī saprast, kāpēc mēs to darām.
Taču pēdējās nedēļas darbā man atgādināja vēl kaut ko.
Ne visas mācību stundas notiek auditorijā.
Dažreiz tās notiek pavisam parastā darba dienā.
Un reizēm mūsu lielākie skolotāji ir cilvēki, kurus saucam par pacientiem.
Strādājot dialīzē, ikdienai ir savs ritms.
Pacients atnāk. Mēs sagatavojam ārstēšanu, veicam nepieciešamās pārbaudes, pieslēdzam dialīzei, novērojam, reaģējam, dokumentējam un pēc vairākām stundām ārstēšanu pabeidzam.
Un tad nākamais.
Mums tā ir darba diena.
Bet pacientam?
Trīs reizes nedēļā.
Atkal un atkal.
Nedēļu pēc nedēļas. Mēnesi pēc mēneša. Gadu pēc gada.
Un es aizdomājos – vai mēs, medicīnas profesionāļi, reizēm nepierodam pie tā, pie kā pacients nekad nav izvēlējies pierast?
“Viņš taču jau zina…”
Ilgstošā aprūpē ir interesants paradokss.
Jo ilgāk pazīstam pacientu, jo vairāk šķiet, ka viss jau ir zināms.
Viņš zina procedūru. Zina, kas notiks. Zina, cik ilgi tas aizņems. Savukārt mēs zinām viņa ārstēšanas īpatnības, paradumus un reizēm jau pēc sejas izteiksmes nojaušam, kā viņam šodien iet.
Un tad nemanot ienāk rutīna.
Rutīna pati par sevi nav slikta. Medicīnā tā ir nepieciešama. Tā dod struktūru, drošību un pieredzi.
Bet ir vērts sev ik pa laikam pajautāt:
Vai tas, ka cilvēks šo procedūru ir piedzīvojis simtiem reižu, nozīmē, ka simtu pirmajā reizē viņam tā vairs neko nenozīmē?
Varbūt šodien viņš ir noguris.
Varbūt slikti gulējis.
Varbūt uztraucas par analīžu rezultātiem.
Varbūt mājās kaut kas noticis.
Vai varbūt viņam šodien vienkārši negribas būt pacientam.
Un tomēr viņš ir atnācis.
Jo ārstēšanu ne vienmēr var pārcelt uz nākamo nedēļu tikai tāpēc, ka šodien nav īstā diena.
Kā būtu, ja…?
Man šķiet, ka veselības aprūpē šo jautājumu vajadzētu sev uzdot biežāk.
Ne tādēļ, lai teiktu pacientam:
“Es zinu, kā jūs jūtaties.”
Jo patiesībā mēs nezinām.
Ja neesam dzīvojuši otra cilvēka dzīvi un gājuši cauri tam, kam iet cauri viņš, mēs nevaram pilnībā zināt, kā tas ir.
Un varbūt arī nevajag izlikties, ka zinām.
Bet mēs varam uz brīdi apstāties un padomāt.
Kā būtu, ja mana nedēļa būtu jāplāno ap ārstēšanu?
Kā būtu, ja trīs reizes nedēļā vairākas stundas manas dienas piederētu medicīniskai procedūrai?
Kā būtu, ja regulāri būtu nepieciešamas punkcijas, mērījumi, kontroles un izmeklējumi?
Kā būtu, ja mans ķermenis vairs nespētu izdarīt to, ko agrāk darīja pats?
Kā būtu, ja man būtu jādomā par lietām, par kurām lielākā daļa cilvēku savā ikdienā nekad neaizdomājas?
Es nezinu, kā es justos.
Bet tieši tāpēc ir vērts šo jautājumu uzdot.
Nevis lai ieņemtu pacienta vietu.
Bet lai uz mirkli pamēģinātu paskatīties no citas perspektīvas.
Mazās lietas nemaz nav tik mazas
Medicīnā mums patīk lielas lietas.
Diagnozes. Terapijas. Tehnoloģijas. Komplikācijas. Analīžu rezultāti.
Bet pēdējā laikā arvien vairāk domāju par mazajām lietām.
Par to, kā mēs sasveicināmies.
Vai paskaidrojam, ko darīsim.
Vai tiešām uzklausām atbildi, kad pajautājam: “Kā jums šodien iet?”
Vai arī šis jautājums jau ir kļuvis par profesionālu “labdien”, uz kuru atbildi nemaz īsti negaidām?
Par to, kā pieskaramies pacientam.
Kādā tonī runājam.
Vai sarunājamies ar pacientu vai tikai par pacientu.
Vai informējam, ja kaut kas aizkavējas.
Vai pamanām, ka cilvēks šodien ir klusāks nekā parasti.
Vai arī vienkārši turpinām savu darba ritmu.
Mums tā var būt piektā vai desmitā procedūra šajā dienā.
Pacientam tā ir daļa no viņa dzīves.
Un pēkšņi viena minūte uzmanības vairs nešķiet tik maza.
Empātija nenozīmē dzīvot otra cilvēka dzīvi
Jo ilgāk strādāju ar cilvēkiem, jo vairāk domāju arī par to, ko patiesībā nozīmē empātija.
Manuprāt, empātija nav spēja pārņemt otra cilvēka emocijas.
Mēs nevaram katra pacienta sāpes, bailes un dzīvesstāstu nest sev līdzi uz mājām. Tad ilgtermiņā strādāt veselības aprūpē būtu ļoti grūti.
Empātija var būt daudz praktiskāka.
Tā var būt spēja uz mirkli apstāties un sev pajautāt:
“Kā šī situācija varētu izskatīties no otras puses?”
Varbūt pacients nav vienkārši “grūts”.
Varbūt viņš ir nobijies.
Varbūt nav “nepacietīgs”.
Varbūt viņš vienkārši ir noguris no tā, ka viņa dzīvi gadiem nosaka slimība un ārstēšana.
Varbūt viņš nav “pārāk prasīgs”.
Varbūt tās dažas izvēles, kuras viņam vēl ir iespējams izdarīt pašam, ir kļuvušas īpaši svarīgas.
Tas nenozīmē, ka pacientam vienmēr ir taisnība.
Un tas noteikti nenozīmē, ka medicīnas darbiniekam nav vajadzīgas profesionālas robežas.
Empātija un robežas viena otru neizslēdz.
Tieši otrādi – manuprāt, tās viena otru papildina.
Empātija ir arī roku dezinfekcija
Jā, mazliet neromantiski.
Runājam par empātiju, cilvēcību, sajūtām – un pēkšņi roku dezinfekcija.
Bet man šķiet, ka tieši šeit ir kāda ļoti būtiska doma.
Empātija veselības aprūpē nav tikai laipna saruna.
Tā ir arī profesionāla rīcība.
Roku higiēna.
Infekciju kontrole.
Aseptiska darba tehnika.
Pareiza materiālu lietošana.
Tīra darba vide.
Uzmanība pret katru soli.
Spēja nepalaist garām būtisko tikai tāpēc, ka konkrēto darbību esam veikuši simtiem reižu.
Pacients var nezināt katras mūsu darbības profesionālo pamatojumu.
Bet viņš uztic mums savu ķermeni un savu veselību.
Un tā ir milzīga uzticēšanās.
Ja es sev pajautāju:
“Kā es gribētu, lai ar mani rīkotos?”
atbilde droši vien būtu ļoti vienkārša.
Uzmanīgi.
Droši.
Profesionāli.
Ar cieņu.
Un ne mazāk rūpīgi tikai tāpēc, ka darbiniekam šī procedūra šodien ir jau desmitā.
Rutīna – vajadzīga, bet reizēm viltīga
Rutīna medicīnā ir mūsu sabiedrotā.
Bez tās mēs nevarētu strādāt.
Pieredze ļauj ātrāk pamanīt izmaiņas. Daudzas darbības kļūst automātiskas. Mēs zinām, ko sagaidīt un kam pievērst uzmanību.
Bet rutīnai ir arī otra puse.
Tā var padarīt neparasto par pārāk parastu.
Un cilvēku – par procedūru.
Pacients, kurš nāk atkal un atkal, var nemanot kļūt par diagnozi, dialīzes vietu, asinsvadu pieeju vai analīžu rezultātiem.
Bet cilvēks nav ne diagnoze, ne procedūra.
Starp ārstēšanas dienām viņš dzīvo savu dzīvi.
Viņam ir ģimene, darbs, plāni, raksturs, hobiji, labas dienas un dienas, kad viss vienkārši ir apnicis.
Godīgi sakot – mums taču arī tādas ir.
Komunikācija arī ir daļa no aprūpes
Ar labu sarunu mēs nevaram aizvietot medicīnisku ārstēšanu.
Bet mēs varam padarīt ārstēšanas procesu cilvēcīgāku.
Paskaidrot.
Pajautāt.
Uzklausīt.
Informēt.
Dot cilvēkam iespēju piedalīties savā aprūpē.
Un neignorēt viņa satraukumu tikai tāpēc, ka no profesionālā viedokļa situācija mums šķiet ikdienišķa.
Jo mūsu “tas nav nekas īpašs” pacientam var būt ļoti liels notikums.
Mēs ārstējam slimību, bet sadarbojamies ar cilvēku.
Un bez šīs sadarbības pat ļoti profesionāla medicīna var kļūt auksta.
Arī empātija ir profesionāla prasme
Un te es atgriežos pie mācīšanās.
Mēs mācāmies procedūras.
Mācāmies komplikācijas.
Mācāmies infekciju kontroli.
Mācāmies jaunas tehnoloģijas un vadlīnijas.
Bet arī komunikācija ir profesionāla prasme.
Arī pacietība.
Arī spēja pamanīt savas reakcijas.
Arī prasme sev pajautāt, kāpēc viens pacients manī izraisa lielāku aizkaitinājumu nekā cits.
Un te atkal redzu vietu supervīzijai.
Nevis kā vietu, kur kāds mums iemācīs “pareizi just”.
Bet kā telpu, kur profesionālis var paskatīties uz sevi savā darbā.
Kāpēc šī situācija mani tik ļoti kaitina?
Kas notiek ar manu pacietību?
Vai esmu nogurusi?
Vai esmu sākusi strādāt autopilotā?
Vai ir kaut kas, ko vairs nepamanu?
Kā saglabāt profesionālas robežas, vienlaikus nezaudējot cilvēcību?
Tie nav vienkārši jautājumi.
Bet tie ir ļoti profesionāli jautājumi.
Pateicība un empātija
Un beigās atgriežos pie tā, ar ko sāku.
Pie pateicības.
Varbūt pateicība nav tikai skaists rīta rituāls.
Varbūt tā mums reizēm palīdz pamanīt, ka tas, kas man šodien ir pašsaprotams, citam cilvēkam tāds vairs nav.
Un šī doma man nerada žēlumu.
Es negribu skatīties uz pacientu ar žēlumu.
Tā rada cieņu.
Pret cilvēka spēju pielāgoties.
Pret to, cik daudz viņš spēj izturēt.
Pret spēju turpināt savu dzīvi apstākļos, kurus pats nav izvēlējies.
Un varbūt empātija sākas tieši tur.
Nevis ar:
“Es zinu, kā jūs jūtaties.”
Bet ar daudz godīgāku domu:
“Es nevaru pilnībā zināt, kam jūs ejat cauri. Bet es varu mēģināt saprast, kas jums šobrīd ir svarīgi.”
Un tad paliek mans šīs nedēļas jautājums:
Kā būtu, ja…?
Ja tā būtu mana ārstēšana?
Mana trešā dialīze šonedēļ?
Mana roka?
Mana veselība?
Mana diena, kas jāpielāgo procedūrai?
Kā es gribētu, lai ar mani runā?
Kā es gribētu, lai par mani rūpējas?
Varbūt mums nav jāspēj iejusties pacienta ādā.
Mēs nekad līdz galam nevarēsim.
Bet varbūt ik pa laikam pietiek uz mirkli apstāties un paskatīties uz ierasto no otras puses.
Jo dažreiz labākā mācību stunda nav tā, pēc kuras saņemam sertifikātu.
Dažreiz tā sēž mums pretī trīs reizes nedēļā.
Add comment
Comments