Pēdējā laikā es daudz domāju par komunikāciju. Nevis par to skaisto komunikāciju, kuru ierakstām darba sludinājumos pie prasībām: “labas komunikācijas prasmes, spēja strādāt komandā”. Ar to mums visiem parasti viss ir kārtībā. Vismaz CV.
Es domāju par to otru komunikāciju. To, kas sākas brīdī, kad kaut kas nav kārtībā. Kad nepiekrīti. Kad esi vīlies. Kad kaut kas atkārtojas jau trešo reizi un tu saproti, ka tev tas traucē. Kad gribas pateikt pavisam vienkāršu teikumu: “Man šis neder.” Un tieši tad galvā sākas daudz sarežģītāka saruna.
Vai tiešām vajag kaut ko teikt? Varbūt šoreiz lai paliek. Varbūt es pārspīlēju. Varbūt citiem tas netraucē. Varbūt jābūt elastīgākai. Es taču esmu komandas cilvēks. Varu piekāpties. Varu saprast. Varu pielāgoties. Varu vēl mazliet pagaidīt.
Un tā mēs reizēm kļūstam par ļoti ērtiem kolēģiem.
Es sevi vienmēr esmu uzskatījusi par komandas spēlētāju. Man ir svarīgi, lai komanda funkcionē, lai cilvēki var vienoties un lai nevajadzīgas konfliktsituācijas neizaug tur, kur tās iespējams atrisināt ar sarunu vai kompromisu. Es tiešām spēju piekāpties. Man šķiet svarīgi ne tikai pateikt savu viedokli, bet arī mēģināt saprast, kāpēc cilvēks otrā pusē situāciju redz citādi.
Tomēr pēdējā laikā sev arvien biežāk uzdodu jautājumu: kurā brīdī spēja piekāpties pārstāj būt komandas darbs un kļūst par sevis nolikšanu otrajā vietā?
Kompromiss ir skaists vārds. Tikai kompromisā parasti piedalās vismaz divi. Ja viens visu laiku saprot, pielāgojas, paklusē un atrod attaisnojumu, bet otrs pat nezina, ka kaut kas nav kārtībā, tas vairs īsti nav kompromiss. Tā ir klusēšana.
Un par klusēšanu es šo to zinu.
Agrāk daudz vairāk laidu lietas caur sevi. Pārdomāju situācijas atkal un atkal. Analizēju, ko cilvēks bija domājis, kāpēc viņš tā pateica, vai varbūt es pati kaut ko pārpratu. Reizēm pat izdomāju otra cilvēka vietā veselu skaidrojumu tam, kāpēc viņa rīcība patiesībā bija saprotama. Otram pat nebija jāpaskaidrojas. Es to jau biju izdarījusi viņa vietā.
No malas viss bija mierīgi. Es nebiju “problemātiskā kolēģe”. Es nebiju tā, kura visu laiku par kaut ko sūdzas. Es turpināju strādāt, darīt savu darbu un mēģināt saprast.
Tikai ir viena problēma. Tas, ko nepasakām skaļi, ne vienmēr pazūd.
Dažreiz mēs to paņemam līdzi mājās. Pārdomājam dušā. Vakariņojot. Braucot mājās. Pirms miega. Darba diena jau sen ir beigusies, bet galvā joprojām turpinās saruna, kura realitātē nemaz nenotika. Un reizēm mēs šajā iedomātajā sarunā pat atrodam perfektos vārdus. Protams, aptuveni sešas stundas par vēlu.
Daudz savas profesionālās pieredzes pēdējos gados esmu skatījusi arī caur supervīzijas prizmu. Un, iespējams, tieši supervīzija man ir palīdzējusi ieraudzīt ne tikai to, ko dara citi, bet arī to, ko šajās situācijās daru es pati. Tas ne vienmēr ir patīkamākais skats. Daudz vieglāk taču ir analizēt kolēģi, vadītāju vai sistēmu nekā sev pajautāt: kāpēc es šajā situācijā atkal klusēju?
Supervīzijā esmu daudz domājusi par robežām, atbildību, savām reakcijām un to, cik viegli mēs reizēm gaidām, ka otrs sapratīs kaut ko, ko paši nemaz neesam pateikuši. Mēs gribētu, lai kolēģis pamana. Lai vadītājs saprot. Lai kāds nojauš, ka šoreiz mums ir par daudz. Bet cilvēkiem, ar kuriem strādājam, tomēr nav pienākuma lasīt mūsu domas.
Un tas man pašai ir bijis svarīgs secinājums. Ja es vēlos, lai kaut kas mainās, man reizēm ir jābūt tai, kura sāk sarunu.
Tas nenozīmē, ka tagad gribu kļūt par cilvēku, kuram nekad nekas nav labi. Tā ir otra galējība, kurā arī nevēlos nonākt. Mēs visi esam strādājuši kopā ar cilvēkiem, kuriem katrā dienā, grafikā, kolēģī un lēmumā izdodas atrast kaut ko nepareizu. Reizēm viņi vēl nav pabeiguši teikumu, bet jau nojaut, ka kaut kur tūlīt parādīsies “bet”.
Es negribu tā dzīvot un noteikti negribu tā strādāt.
Tomēr starp “man viss ir slikti” un “man viss der” ir ļoti plaša teritorija. Un varbūt tieši tur atrodas pieaugusi, profesionāla komunikācija.
Pateikt, ka kaut kas nav labi, nenozīmē būt negatīvam cilvēkam. Nepiekrist nenozīmē būt sliktam komandas spēlētājam. Nosaukt problēmu nenozīmē to radīt. Dažreiz problēma jau sen stāv telpas vidū, tikai visi tai ļoti pieklājīgi iet apkārt.
Varbūt tieši tā veidojas darba kultūra. Nevis no skaistiem teikumiem organizācijas mājaslapā, bet no tā, kas notiek pēc tam, kad kāds pasaka: “Man šis neder.”
Vai mēs uzreiz sākam aizstāvēties? Vai mēģinām pierādīt, kāpēc cilvēks situāciju uztver nepareizi? Vai aiz muguras sakām, ka viņš atkal ir neapmierināts? Vai tomēr spējam pajautāt: “Kas tieši tev neder? Pastāsti.”
Man šķiet, ka veselīga darba vide nav tāda, kurā visi vienmēr ir apmierināti. Tādas darba vietas droši vien nav. Veselīga darba vide drīzāk ir tāda, kurā neapmierinātību drīkst nosaukt, nebaidoties, ka pats automātiski kļūsi par problēmu.
Un te liela nozīme ir arī vadītājam. Vadītājs, protams, nevar izpildīt katra darbinieka vēlmes. Viņam ir sava atbildība, ierobežojumi, resursi un bieži arī spiediens no augšas. Es arvien vairāk saprotu, ka būt uzklausītam nenozīmē vienmēr dabūt to, ko gribi.
Varu izteikt savu viedokli, un vadītājs var tam nepiekrist. Varu piedāvāt risinājumu, un komanda var izvēlēties citu. Varu pateikt, ka konkrēta situācija man nav pieņemama, un tā var nemainīties tieši tā, kā biju cerējusi.
Bet ir milzīga atšķirība starp “es nedabūju savu” un “mani neuzklausīja”.
Man veselīga komunikācija nozīmē, ka mēs vismaz varam apsēsties vienā telpā un runāt. Nevis par to, kurš ir labs un kurš slikts, bet par to, kas notiek un ko ar to iespējams darīt. Un man šķiet, ka tā ir cieņa abos virzienos. Es cienu vadītāju pietiekami, lai nerunātu tikai ar kolēģiem gaitenī par to, cik viss ir slikti, bet aizietu un pateiktu to cilvēkam, kurš situāciju var ietekmēt. Un es cienu sevi pietiekami, lai neizliktos, ka viss ir kārtībā, ja tā nav.
Varbūt tieši šī ir viena no lielākajām pārmaiņām man pašai. Esmu sev apsolījusi vairs nelaist visu caur sevi līdz brīdim, kad tas kļūst pārāk smags.
Nevis kļūt skaļākai skaļuma pēc. Ne cīnīties par katru sīkumu. Ne katru neērtību pārvērst principa jautājumā. Bet runāt agrāk. Kamēr vēl spēju runāt par vienu konkrētu situāciju, nevis par visām situācijām, kas sakrājušās pēdējo piecu gadu laikā.
Jo, ja pārāk ilgi klusējam, saruna mainās. Sākumā mēs gribējām pateikt vienu lietu. Pēc mēneša mēs jau runājam par piecām. Un kādā brīdī pat paši vairs īsti nezinām, par ko esam visvairāk dusmīgi.
Varbūt tāpēc atklātība nav tikai drosme runāt. Tā ir arī atbildība runāt laikā.
Un, protams, komunikācija nav tikai par to, ko pasaku es. Tā ir arī par to, vai spēju izturēt brīdi, kad otrs pasaka kaut ko man. Šī daļa reizēm ir daudz grūtāka.
Mēs ļoti gribam atklātu komunikāciju līdz brīdim, kad kāds atklāti pasaka kaut ko, ko negribējām dzirdēt.
Tad pirmais impulss bieži ir paskaidrot. “Es taču neko sliktu nedomāju.” “Tu mani pārprati.” “Tas nebija tā domāts.”
Un varbūt tiešām nebija.
Bet ar gadiem arvien vairāk saprotu, ka komunikācijā ar labu nodomu vien nepietiek. Ir arī cilvēks otrā pusē. Starp to, ko es gribēju pateikt, un to, ko otrs sadzirdēja, reizēm ir diezgan liels attālums. Un reizēm daudz vērtīgāk par “es tā nedomāju” ir pajautāt: “Kā tu to sadzirdēji?”
Man šķiet, šis jautājums daudz ko maina. Tas nenozīmē automātiski atzīt vainu. Tas nozīmē būt ieinteresētam tajā, kas notika starp mums.
Varbūt arī tāpēc es šodien uz konfliktu skatos citādi. Agrāk man laba komanda vairāk asociējās ar komandu, kurā nav konfliktu. Tagad man šķiet, ka tādas komandas, iespējams, vienkārši labi klusē.
Cilvēki ir dažādi. Mums ir dažādas vērtības, pieredzes, robežas, darba tempi un raksturi. Mēs nevaram visu laiku domāt vienādi. Un varbūt arī nevajag.
Daudz svarīgāk ir tas, kas notiek pēc tam, kad neesam vienojušies. Vai mēs joprojām spējam viens otru cienīt? Vai varam nākamajā dienā strādāt kopā? Vai “es nepiekrītu” mūsu komandā nozīmē “es esmu pret tevi”, vai arī tas vienkārši nozīmē “es šo redzu citādi”?
Kāda kolēģe man nesen teica, ka mani blogi esot interesanti un aktuāli, bet pēc tiem paliekot daudz jautājumu. Es par to kādu brīdi domāju. Varbūt man vajadzētu rakstīt vairāk atbilžu?
Un tad sapratu, ka laikam ne.
Jo arī supervīzijā man viena no vērtīgākajām lietām nav bijusi gatava atbilde. Daudz biežāk vērtīgs ir bijis jautājums, kuru pēc tam vēl kādu laiku nesu sev līdzi. Jautājums, kas liek uz ierasto situāciju paskatīties no citas vietas.
Varbūt arī ar šiem blogiem ir līdzīgi. Es nerakstu tos tāpēc, ka būtu atradusi perfektu recepti labai komunikācijai. Es pati to joprojām mācos. Mācos pateikt agrāk. Mācos nepārdzīvot visu sevī. Mācos nošķirt, kur ir mana atbildība un kur sākas otra cilvēka atbildība. Mācos pieņemt, ka atklātība ne vienmēr būs ērta. Un mācos, ka cieņa pret citiem nedrīkst nozīmēt necieņu pret sevi.
Varbūt tāpēc teikums “Man šis neder” man vairs nešķiet tik negatīvs.
Ja tas tiek pateikts īstajā laikā, īstajam cilvēkam un ar vēlmi meklēt risinājumu, tas var būt ļoti veselīgs teikums.
Tas var nozīmēt: es negribu klusībā krāt aizvainojumu. Es negribu runāt tikai aiz muguras. Es negribu gaidīt, kamēr viena maza lieta kļūst par desmit lielām. Es gribu, lai mums ir pietiekami laba profesionālā attiecība, lai mēs varētu runāt arī par to, kas nav ērts.
Un varbūt tieši tā es šobrīd saprotu labu darba kultūru. Nevis kā vietu, kur viss vienmēr ir labi, bet kā vietu, kur nav jāizliekas, ka viss ir labi.
Jo dažreiz cieņpilnākais, ko varam izdarīt attiecībās ar kolēģi, vadītāju un arī paši ar sevi, ir nevis paklusēt.
Bet mierīgi pateikt:
“Man šis neder. Vai mēs varam par to parunāt?”
Add comment
Comments