Pēdējā laikā es aizdomājos par visām darba vietām, kurās esmu strādājusi.
Par dažādām nodaļām. Dažādām komandām. Dažādām valstīm. Dažādām veselības aprūpes sistēmām. Par cilvēkiem, kurus esmu satikusi, un par tiem, no kuriem esmu mācījusies.
Un interesanti – man visas manas darba vietas savā laikā ir patikušas.
Katrā ir bijis kaut kas savs.
Kaut kas, ko paņemt līdzi.
Kaut kas, ko iemācīties.
Kaut kas, ko nekad vairs negribētos atkārtot.
Un katrā no tām esmu centusies darīt savu darbu pēc iespējas labāk.
Bet, mainot darba vietas, nodaļas un valstis, esmu pamanījusi vēl kaut ko.
Vienu un to pašu darbu var darīt ļoti dažādi.
Vienā vietā saka:
“Mēs darām šādi.”
Citā:
“Mēs tā nekad nedarītu.”
Un trešajā izrādās, ka abi varianti ir iespējami.
Tad es aizdomājos – ja vienu un to pašu darbu iespējams darīt dažādi, kurā brīdī pieredze kļūst par zināšanām un kurā brīdī tā vienkārši kļūst par ieradumu?
Un vēl svarīgāk:
kurš vispār ir izlēmis, ka pieredzējušais vienmēr zina labāk?
“Es te strādāju jau divdesmit gadus”
Šis teikums var nozīmēt ļoti daudz.
Tas var nozīmēt:
Es esmu redzējis ļoti daudz.
Esmu piedzīvojis situācijas, kuras tu vēl neesi piedzīvojis.
Esmu mācījies no kļūdām.
Es pazīstu šo nodaļu, pacientus un procesus.
Un tā ir milzīga vērtība.
Pieredzi nevar lejupielādēt telefonā, izlasīt vienā grāmatā vai iegūt vienā Fortbildung.
Tā veidojas laikā.
Bet reizēm teikums “Es te strādāju jau divdesmit gadus” nozīmē arī:
“Tāpēc neapšaubi to, ko es saku.”
Un tās jau ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Jo darba stāžs dod pieredzi.
Bet vai darba stāžs automātiski dod taisnību?
Cilvēks, kurš paliek. Un cilvēks, kurš iet
Man šķiet interesanti salīdzināt divus profesionālos ceļus.
Viens cilvēks divdesmit gadus strādā vienā nodaļā.
Viņš pazīst katru stūri. Viņš zina, kur kas atrodas, pirms vēl esi pabeidzis jautājumu. Viņš pazīst sistēmu, cilvēkus, problēmas un reizēm jau pēc viena skatiena saprot, ka kaut kas nav kārtībā.
Tā ir ļoti īpaša pieredze.
Bet ir arī otrs cilvēks.
Viņš ir mainījis nodaļas. Slimnīcas. Varbūt valstis. Strādājis ar dažādām komandām, dažādām sistēmām, dažādām tehnoloģijām.
Viņš atnāk jaunā vietā un jautā:
“Kāpēc jūs to darāt tieši tā?”
Un dažreiz šis jautājums kaitina.
Jo atbilde var izrādīties:
“Nu… mēs vienmēr tā esam darījuši.”
Kuram no viņiem ir vērtīgāka pieredze?
Manuprāt, jautājums pats par sevi ir nepareizs.
Viņiem ir atšķirīga pieredze.
Viens zina dziļumu.
Otrs ir redzējis plašumu.
Un laba komanda iegūst tad, ja abi nevis sacenšas par to, kurš zina vairāk, bet sāk sarunāties.
Hierarhija medicīnā nekur nav pazudusi
Medicīna vēsturiski ir ļoti hierarhiska vide.
Ārsts.
Māsa.
Jaunā māsa.
Students.
Vadītājs.
Virsmāsa.
Nodaļas vadītājs.
Un, protams, hierarhijai ir arī funkcija.
Kādam ir jāpieņem lēmumi.
Kādam jāuzņemas atbildība.
Kādam jāvada komanda.
Problēma sākas tad, kad hierarhija nosaka ne tikai atbildību, bet arī to, kuram ir atļauts runāt.
Jo pacientam patiesībā ir diezgan vienalga, kurš komandā pamanīja kļūdu.
Viņam ir svarīgi, lai kāds to pamanītu.
Students var pamanīt.
Jaunais kolēģis var pamanīt.
Māsa var pamanīt.
Cilvēks, kurš nodaļā strādā otro nedēļu, var pajautāt kaut ko tādu, ko cilvēki ar divdesmit gadu pieredzi vairs nejautā.
Ne tāpēc, ka viņš zina vairāk.
Bet tāpēc, ka viņš vēl skatās.
“Es tikai gribēju pajautāt…”
Man vienmēr šķiet interesants šis teikuma sākums.
“Es tikai gribēju pajautāt…”
Kāpēc tikai?
Kāpēc mēs reizēm jau pirms jautājuma mēģinām padarīt sevi mazākus?
“Varbūt es kļūdos, bet…”
“Es nezinu, vai tas ir svarīgi…”
“Droši vien jūs jau zināt…”
Un tikai tad pasakām to, ko patiesībā gribējām pateikt.
Varbūt tas nav tikai par cilvēka pašpārliecību.
Varbūt tas ir arī par vidi.
Jo komanda ļoti ātri iemācās, kurā vietā drīkst runāt un kurā labāk paklusēt.
Un te sākas līderība.
Līderis ne vienmēr ir tas, kuram uz durvīm ir amats
Vadītājam veselības aprūpē ir milzīga ietekme.
Dažreiz pat lielāka, nekā viņš pats apzinās.
Viens teikums no vadītāja var cilvēkam dot pārliecību.
Un viens teikums var panākt, ka nākamreiz viņš izvēlas klusēt.
Vadītājs nosaka ne tikai grafikus, pienākumus un darba organizāciju.
Viņš lielā mērā nosaka arī telpas temperatūru.
Vai šeit drīkst jautāt?
Vai šeit drīkst kļūdīties un par kļūdu runāt?
Vai drīkst nepiekrist?
Vai jaunais kolēģis drīkst piedāvāt ideju?
Vai pieredzējušajam drīkst pateikt:
“Pagaidi, pārbaudīsim vēlreiz.”
Līderība reizēm ir ļoti skaļa.
Bet dažreiz labākie līderi, kurus sastopam, vispār nav vadītāji.
Klusie līderi
Gandrīz katrā komandā ir tāds cilvēks.
Viņam varbūt nav nekāda īpaša amata.
Bet, kad ir sarežģīta situācija, cilvēki skatās uz viņu.
Kad jaunais kolēģis kaut ko nesaprot, viņš paskaidro.
Kad telpā pieaug spriedze, viņš nevis pieliek vēl vienu pagalīti ugunij, bet kaut kā palīdz visiem atgriezties pie būtiskā.
Viņš ne vienmēr runā skaļāk par pārējiem.
Viņam nav jāpasaka:
“Es te esmu līderis.”
To vienkārši var just.
Man šķiet, klusie līderi ir vieni no interesantākajiem cilvēkiem komandā.
Jo viņu ietekme nav balstīta amatā.
Tā ir balstīta uzticībā.
Un uzticību nevar piešķirt ar amata aprakstu.
Tā ir jānopelna.
Varbūt līderība sākas ar cilvēcīgumu
Mēs reizēm vadītāju iztēlojamies kā cilvēku, kuram jābūt stingram, pārliecinātam un vienmēr jāzina, ko darīt.
Bet man arvien vairāk šķiet, ka labs vadītājs ne vienmēr ir cilvēks ar visām atbildēm.
Dažreiz tas ir cilvēks, kurš spēj pateikt:
“Es nezinu. Kā jūs to redzat?”
Un pēkšņi telpā parādās vieta arī citiem.
Labs līderis nepadara citus mazākus, lai pats izskatītos lielāks.
Viņš dara pretējo.
Viņš palīdz citiem kļūt redzamiem.
Un varbūt tieši tāpēc cilvēcīgums profesionālā vidē nav kaut kāda jauka ekstra.
Tas ir vadības instruments.
Spēja klausīties.
Atzīt kļūdu.
Pateikt paldies.
Pajautāt viedokli.
Atcerēties, ka aiz amata, formas tērpa un profesionālās lomas stāv cilvēks.
Pieredze var kļūt arī par aizspriedumu
Pieredze ir brīnišķīga.
Bet tai ir viena interesanta blakusparādība.
Jo vairāk esam redzējuši, jo ātrāk reizēm domājam, ka jau zinām, ko redzam.
“Es zinu šādus pacientus.”
“Es zinu šādus jaunos kolēģus.”
“Viņai nav pieredzes.”
“Viņš ir pārāk jauns.”
“Viņa te strādā tikai pāris mēnešus.”
Un mēs vēl neesam dzirdējuši cilvēka domu, bet jau esam izlēmuši, cik tā ir vērtīga.
Varbūt pieredze palīdz ātrāk atpazīt situācijas.
Bet profesionālais briedums, iespējams, sākas tur, kur mēs spējam sev pajautāt:
“Vai es tiešām zinu, vai tikai domāju, ka jau zinu?”
Jaunais reizēm redz to, ko vecais vairs nepamana
Jaunam cilvēkam komandā ir viena milzīga priekšrocība.
Viņš vēl nav pieradis.
Viņš pamana lietas.
“Kāpēc tas stāv šeit?”
“Kāpēc mēs informāciju nododam šādi?”
“Kāpēc šo darām divreiz?”
“Kāpēc neviens nepieraksta šo?”
Pieredzējušam kolēģim šie jautājumi reizēm šķiet kaitinoši.
Bet varbūt mums tos vajadzētu sargāt.
Jo pienāk brīdis, kad mēs paši vairs neredzam savu darba vidi.
Mēs tajā vienkārši dzīvojam.
Un dažreiz cilvēks no malas nevis traucē sistēmai.
Viņš parāda sistēmu.
Bet arī jaunums automātiski nenozīmē labāk
Un te es negribu iekrist otrā galējībā.
Tas, ka kaut kas ir jauns, nenozīmē, ka tas automātiski ir labāks.
Tas, ka citā valstī dara citādi, nenozīmē, ka mums tas nekavējoties jāpārņem.
Un tas, ka jaunajam kolēģim ir ideja, nenozīmē, ka pieredzējušais kļūdās.
Tieši tāpēc mums ir vajadzīga saruna.
Nevis:
“Kuram ir taisnība?”
Bet:
“Ko katrs no mums šajā situācijā redz?”
Manuprāt, tieši tur sākas komanda.
Nevis tad, kad visi domā vienādi.
Bet tad, kad cilvēki var domāt atšķirīgi un tomēr palikt vienā pusē.
Un kur šajā visā ir supervīzija?
Tieši turpat.
Jo supervīzijā ļoti bieži nenonākam pie viena “pareizā” viedokļa.
Mēs skatāmies.
No vienas puses.
No otras.
No vadītāja pozīcijas.
No darbinieka.
No pacienta.
No kolēģa.
No cilvēka, kurš runā.
Un no cilvēka, kurš klusē.
Reizēm problēma nemainās.
Bet mainās vieta, no kuras mēs uz to skatāmies.
Un pēkšņi jautājums vairs nav:
“Kāpēc viņš tā dara?”
Bet:
“Kas notiek starp mums, ka mēs viens otru vairs nedzirdam?”
Tas jau ir pavisam cits jautājums.
Varbūt pieredze nav zināt vairāk
Domājot par visām vietām, kurās esmu strādājusi, es negribētu izvēlēties vienu un pateikt:
“Tur es iemācījos visu.”
Jo tādas vietas nav.
Vienā es iemācījos vienu.
Citā – ko citu.
No viena cilvēka paņēmu profesionālu prasmi.
No cita – attieksmi.
No vēl kāda – piemēru, kā es pati negribētu rīkoties.
Arī tas ir vērtīgi.
Un varbūt tāpēc man patīk cilvēki, kuri arī pēc daudziem gadiem profesijā spēj būt ziņkārīgi.
Kuri var pateikt:
“Interesanti. Parādi, kā jūs to darījāt tur.”
Nevis:
“Es zinu labāk.”
Jo varbūt īsta pieredze nav skaļākā balss telpā.
Varbūt tā ir spēja zināt daudz un vienlaikus atstāt vietu iespējai, ka arī otrs zina kaut ko, ko nezini tu.
Tāpēc varbūt nākamreiz, kad komandā ienāk jauns cilvēks, nevajag uzreiz domāt:
“Viņam vēl nav pieredzes.”
Varbūt ir vērts pajautāt:
“Kāda pieredze viņam jau ir?”
Un, kad cilvēks, kurš divdesmit gadus strādā vienā vietā, saka: “Es to esmu redzējis simtiem reižu,” varbūt arī viņā ir vērts ieklausīties mazliet ilgāk.
Mums nevajag izvēlēties starp jauno un pieredzējušo.
Starp stabilitāti un pārmaiņām.
Starp cilvēku, kurš paliek, un cilvēku, kurš dodas tālāk.
Mums vajag telpu, kurā viņi var sarunāties.
Jo varbūt labākā komanda nav tā, kurā viens cilvēks zina visvairāk.
Tā ir komanda, kurā zināšanas drīkst nākt no dažādām pusēm.
Kur vadītājs spēj klausīties.
Kur pieredzējušais spēj būt ziņkārīgs.
Kur jaunais drīkst jautāt.
Kur klusais līderis tiek pamanīts.
Un kur nevienam nav jākļūst mazākam, lai kāds cits varētu justies lielāks.
Tāpēc es sev šonedēļ uzdodu pavisam vienkāršu jautājumu:
Vai pieredze ir tas, cik ilgi mēs kaut ko darām, vai arī tas, ko šo gadu laikā esam iemācījušies ieraudzīt?
Varbūt abi.
Bet vienu es zinu noteikti.
Pieredze dod mums balsi. Profesionālais briedums māca, kad runāt – un kad ieklausīties.
Add comment
Comments