Ir tāds klusais brīdis pēc koledžas beigšanas, kad šķiet – nu viss, tagad dzīve sāksies “pa īstam”. Man bija plāns. Skaidrs, loģisks, sakārtots.
Es domāju, ka savu karjeru sākšu nodaļā. Pacientu aprūpe, sistēmas, ordinācijas, dokumentācija. Man patika struktūra. Patika redzēt procesu no sākuma līdz beigām. Patika sajūta, ka zinu, kur esmu un ko daru.
Tā bija droša izvēle.
Un tad – pavisam nejauši – kolēģe no studiju laikiem piedāvāja savu vietu. Iespēju pamēģināt praksi un darbu operāciju zālē. Neiroķirurģijā.
Tas nebija manā plānā.
Bet kaut kas manī viegli iešūpojās. Tāds mazs, kluss vilinājums. Interese. Izaicinājums. Un es piekritu.
Godīgi sakot – es īsti nezināju, uz ko parakstos.
Pirmās dienas citā pasaulē
Operāciju zāle tiešām ir cita pasaule. Tur viss ir citādi – temps, klusums, koncentrācija. Tur katrai kustībai ir nozīme. Tur precizitāte nav bonuss, bet norma.
Mans sākums nebija viegls. Es biju jauna, vēl tikai veidoju savu profesionālo mugurkaulu. Un operāciju zālē neviens uzreiz neatver durvis līdz galam.
Ne visas māsas ir mentores. Un ne visi cilvēki uzreiz ielaiž sev klāt – arī profesionāli.
Ir vajadzīgs laiks.
Bija dienas, kad jutos maza un nepārliecināta. Bija vakari, kad mājās domāju – vai es tiešām spēšu? Vai šī vieta ir man?
Bet tajā pašā laikā es saņēmu ļoti vērtīgu dāvanu – iespēju mācīties no vairākām māsām. Katras rokraksts bija citāds. Viena strādāja ātri un enerģiski, cita mierīgi un sistemātiski, vēl cita ar īpašu pedantismu.
Un tieši tur es sapratu kaut ko ļoti būtisku.
Darbības var atšķirties. Ceļi var būt dažādi.
Bet, ja mērķis ir pacienta drošība un labs rezultāts – iznākums var būt vienāds.
2+2=4.
3+1=4.
Svarīgi ir, lai rezultāts ir “4”.
Uzticība, kas rodas lēni
Operāciju zālē uzticība neveidojas no vārdiem. Tā veidojas no klusas konsekvences. No precīzas kustības. No tā, ka tu atnāc atkal un atkal – un dari.
Un kādā brīdī es saņēmu piedāvājumu, kas mani patiesi aizkustināja – strādāt Latvijas Transplantācijas centra operāciju zālē kā operāciju māsa.
Es vēl atceros to sajūtu. Tā bija pateicība. Un vienlaikus – viegls satraukums.
Transplantācija ir īpaša pasaule. Tur katrs solis ir nozīmīgs. Tur komandas darbs nav skaists vārds, bet absolūta nepieciešamība. Tur ir daudz cilvēciskuma – arī tad, ja to ārēji neredz.
Tur es ļoti pieaugu.
Es iemācījos būt patstāvīga. Iemācījos atbildību, kas nesver smagi, bet stingri. Iemācījos savas robežas – kad varu vairāk un kad man jāpasaka “stop”. Iemācījos komunikāciju, kas ir mierīga pat saspringtos brīžos.
Un es arvien vairāk iemīlēju operāciju māsas darba daudzšķautņainību.
Studijas – dabisks turpinājums
Tieši šajā laikā mani iedvesmoja mana kuratore un kolēģe. Viņa redzēja manī spēju augt tālāk. Un es uzsāku studijas Rīgas Stradiņa universitātē – specialitātē operāciju māsa.
Studiju vide bija ļoti īpaša. Mēs bijām māsas no dažādām Latvijas pilsētām – visas jau ar savu pieredzi operāciju zālē. Katra atnesa savu stāstu, savu skatījumu.
Lekcijas bija dzīvas. Praktizējošas māsas un ārsti dalījās ne tikai teorijā, bet realitātē.
Bet, ja man jābūt pavisam godīgai – prakse bija tas, kas mani bagātināja visvairāk.
Praksē tu ne tikai pilnveido prasmes. Tu sastopies ar sevi. Ar savām šaubām. Ar savu drosmi. Ar savām robežām.
Un to es vienmēr saku arī saviem studentiem:
“Izmantojiet praksi, lai ne tikai mācītos, bet lai saprastu – vai šis ir jūsu aicinājums.”
Strādāt un studēt – sievietes balanss
Mācīties paralēli darbam nav viegli. Tas prasa disciplīnu. Tas prasa atteikšanos no brīvā laika. Dažreiz – arī no miega.
Ir vakari, kad pēc garas maiņas atver datoru un galva atsakās domāt. Ir rīti, kad eksāmens nāk pēc nakts maiņas.
Ir iekšēja cīņa – kā salikt prioritātes? Kā būt labam profesionālim, labam studentam, labam cilvēkam savā ģimenē – vienlaikus?
Un tomēr, atskatoties, es jūtu tikai pateicību.
Šī pieredze mani nevis iztukšoja, bet paplašināja.
No studentes līdz lektorei
Ja man kāds toreiz būtu teicis, ka es kādu dienu stāvēšu auditorijas priekšā kā lektore – mācot jaunās, topošās operāciju māsas un arī pieredzējušas kolēģes, kas vēlas iegūt specialitāti – es droši vien klusībā pasmaidītu.
Bet dzīve dažkārt redz tālāk nekā mēs.
Šodien, kad skatos studentu acīs, es bieži atceros sevi. To jauno māsu, kura pirmo reizi stāvēja operāciju zālē un domāja – vai es spēšu?
Un es zinu – viņas arī spēs.
Divas domas, kuras es paņemu sev līdzi
“Neplānotais reizēm ir maigākais veids, kā dzīve mūs aizved pie mūsu īstā ceļa.”
Un vēl:
“Izaugsme nav skaļa. Tā notiek klusumā – brīdī, kad tu atkal un atkal izvēlies nepadoties.”
Noslēgumā
Šodien es zinu – tas viss ir daļa no manis. Operāciju zāle. Studijas. Nogurums. Lepnums. Šaubas. Uzdrīkstēšanās.
Es neizvēlējos vieglāko ceļu.
Bet es izvēlējos to, kurš mani veidoja.
Un varbūt tas ir pats skaistākais – atskatīties un saprast, ka pat nejaušs “jā” var kļūt par dzīves lielāko pagriezienu.
Maigu, bet ļoti nozīmīgu. 🤍