Dzīve bieži vien veido lokus. Dažreiz mēs dodamies prom, lai iemācītos ko jaunu, sastaptu citus cilvēkus, izprastu sevi un savu profesiju citā gaismā. Un tad pienāk brīdis, kad šis loks aizveras — mēs atgriežamies tur, kur reiz jau esam bijuši, taču paši esam kļuvuši citādi.
Pēc laika, ko pavadīju Latvijā, bērnu slimnīcā, bija skaidrs, ka šis dzīves posms man ir devis ļoti daudz. Tā bija pieredze, kas piepildīta ar profesionāliem izaicinājumiem, izaugsmi un, pats svarīgākais, cilvēkiem. Kolēģiem, kuri kļuva par atbalstu ikdienā, pacientiem, kuri atstāja nospiedumu atmiņās, un mirkļiem, kas veidoja sajūtu, ka darbs medicīnā patiesībā ir daudz vairāk nekā tikai profesija.
Darbs bērnu slimnīcā bija īpašs. Tur katra diena nesa sev līdzi gan atbildību, gan ļoti cilvēcisku tuvumu. Bērni, viņu vecāki, komanda – tas viss veido vidi, kurā profesionālisms satiekas ar empātiju. Šī pieredze man deva ne tikai jaunas zināšanas, bet arī daudz dziļu atmiņu, kuras, domāju, paliks ar mani visu dzīvi.
Tomēr dzīve neapstājas vienā vietā.
Laiks pakāpeniski salika savus punktus un atkal pavēra iespēju doties atpakaļ uz Vāciju, uz Hamburgu. Šoreiz tas bija citādi nekā pirms sešiem gadiem. Toreiz bija daudz vairāk nezināmā – jauna valsts, cita sistēma, cita darba kultūra. Tagad tas bija drīzāk kā atgriezties vietā, kuru jau pazīsti, bet redzi ar citām acīm.
Interesanti, cik ātri var sakārtoties lietas, kad tu esi savā profesijā. Gan Latvijā, gan Vācijā veselības aprūpe ir joma, kur darbs vienmēr ir nepieciešams. Process, lai atgrieztos darba vidē, noritēja ļoti raiti. Tas bija gandrīz pārsteidzoši vienkārši — dokumenti, sarunas, darba iespējas.
Protams, bija arī jautājums par to, kur tieši turpināt savu profesionālo ceļu.
Man bija vairākas iespējas. Viena no tām – doties strādāt uz operāciju bloku. Tā ir joma, kas mani vienmēr ir interesējusi, ar ļoti augstu profesionalitātes līmeni, dinamisku vidi un lielu atbildību. Operāciju zāle ir vieta, kur precizitāte, komandas darbs un koncentrēšanās kļūst par galvenajiem instrumentiem.
Tāpat bija iespēja strādāt ar bērniem vai pieaugušajiem citās specialitātēs. Medicīna piedāvā ļoti daudz dažādu virzienu, un katrs no tiem var kļūt par aizraujošu profesionālo ceļu.
Tomēr, domājot par šo izvēli, manā sirdī arvien biežāk atgriezās viena vieta — mana bijusī darba vieta dialīžu centrā.
Šī izvēle nebija viegla. Abas specializācijas ir fantastiskas, profesionāli bagātas un ar lielām izaugsmes iespējām. Taču dažkārt lēmums netiek pieņemts tikai ar prātu.
Dažkārt to pieņem sirds.
Dialīžu centrā man vienmēr bija īpaša sajūta. Tā bija vieta, kur es ne tikai strādāju, bet kur jutos piederīga. Kolēģi, ar kuriem kopā biju pavadījusi neskaitāmas darba stundas, bija cilvēki, kuri mani pazina un vienmēr bija gaidījuši atpakaļ.
Šī sajūta – ka tu esi gaidīts – profesionālajā vidē nozīmē ļoti daudz.
“Dažreiz īstais profesionālais ceļš nav tas, kas izskatās visiespaidīgāk CV, bet tas, kurā tu jūti mieru savā sirdī.”
Atgriežoties dialīžu centrā, bija sajūta, ka laiks vienlaikus ir gan pagājis, gan palicis turpat. Protams, daudz kas bija mainījies. Cilvēki, procesi, ikdienas ritms. Bet pati būtība – komanda, darbs ar pacientiem, savstarpējā uzticēšanās – bija palikusi.
Šoreiz atgriešanās bija citāda arī pasaules konteksta dēļ.
Ja salīdzinu savu pirmo braucienu uz Vāciju pirms sešiem gadiem un šodienu, pasaule ir ievērojami mainījusies. Politiskā situācija, ekonomiskās svārstības, sociālie izaicinājumi – tas viss ir ietekmējis arī ikdienas dzīvi.
Īpaši to varēja just sadzīviskās lietās, piemēram, dzīvesvietas meklējumos. Dzīvokļu tirgus ir kļuvis daudz sarežģītāks, konkurence lielāka, un dažkārt tas prasa vairāk pacietības nekā agrāk.
Tomēr viena lieta palika nemainīga – ja dokumenti ir kārtībā, medicīnas profesionāļiem darba iespējas Vācijā joprojām ir plašas. Kā mēs Latvijā sakām: galvenais, lai ar dokumentiem viss ir kārtībā.
Un man tie bija.
Tas ļāva diezgan ātri un bez lielām grūtībām uzsākt darbu.
Protams, atgriešanās darba vidē vienmēr nozīmē arī jaunus sākumus. Pat ja tu atgriezies vietā, kur esi strādājis iepriekš, laiks tomēr ir pagājis. Parādās jauni kolēģi, jauni pacienti, jauni darba ritmi.
Arī pacientu pusē bija ļoti interesanta pieredze.
Daļa pacientu mani atcerējās no iepriekšējiem gadiem. Sagaidīšana bija sirsnīga, dažkārt pat ļoti emocionāla. Šādi brīži atgādina, cik īpašas var kļūt attiecības medicīnā.
Dialīžu pacienti ir īpaši.
Es pat teiktu — ļoti īpaši.
Atšķirībā no daudzām citām medicīnas jomām, dialīzē pacienti un personāls satiekas regulāri, bieži vien trīs reizes nedēļā. Šīs tikšanās notiek mēnešiem un gadiem. Tas nozīmē, ka pamazām veidojas attiecības, kurās ir gan profesionāla distance, gan ļoti cilvēcīga tuvība.
Tu iepazīsti cilvēku ne tikai kā pacientu, bet arī kā personību. Tu redzi viņa dzīves stāstu, ikdienas izaicinājumus, prieka brīžus un grūtības.
Un, protams, arī viņi iepazīst tevi.
Dažreiz šīs attiecības kļūst gandrīz ģimeniskas.
Tas nenozīmē, ka profesionālās robežas pazūd. Tieši pretēji – tās ir ļoti svarīgas. Bet šajā regulārajā saskarsmē rodas savstarpēja uzticēšanās, kas bieži vien ir viens no būtiskākajiem faktoriem pacientu aprūpē.
Medicīna kopumā ir profesija, kas ikdienā liek daudz domāt par dzīves vērtībām. Strādājot ar pacientiem, kuri saskaras ar hroniskām slimībām, mēs redzam, cik trausla var būt cilvēka veselība un cik nozīmīgas ir lietas, kuras bieži vien ikdienā uztveram kā pašsaprotamas.
Tā ir arī pastāvīga iespēja pārdomāt savas izvēles.
Ko es vēlos savā dzīvē?
Ko es nevēlos?
Kas man patiesībā ir svarīgs?
Šie jautājumi medicīnā parādās biežāk nekā daudzās citās profesijās.
Atgriežoties darbā dialīžu centrā, es arī ļoti skaidri sajutu, cik lielā mērā mana profesionālā attīstība pēdējos gados ir ietekmējusi manu skatījumu uz darbu.
Pieredze, ko esmu guvusi dažādās veselības aprūpes iestādēs, protams, ir svarīga. Katrs kolektīvs, katra nodaļa un katra situācija iemāca ko jaunu.
Taču ļoti nozīmīga man ir bijusi arī studiju pieredze supervīzijā.
Supervīzija man ir devusi rīkus, kas palīdz ne tikai analizēt profesionālas situācijas, bet arī labāk izprast cilvēkus. Tas palīdz komunikācijā, konfliktu situācijās, komandas darbā un arī attiecībās ar pacientiem.
Spēja klausīties, uzdot jautājumus, reflektēt par notiekošo — tas viss ir prasmes, kas medicīnā bieži vien ir tikpat svarīgas kā tehniskās zināšanas.
Šodien, skatoties uz savu profesionālo ceļu, es jūtu lielu pateicību.
Pateicību par pieredzi, kas man ir dota. Par cilvēkiem, kurus esmu satikusi savā ceļā. Par kolēģiem, kuri ir kļuvuši par atbalstu un iedvesmu.
Un, protams, par ģimeni un draugiem.
Jo neviena profesionālā izaugsme nenotiek pilnīgi vienatnē. Aiz katra cilvēka ir kāds, kurš viņu atbalsta, iedrošina vai vienkārši ir blakus brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams.
“Dzīves ceļš nav taisna līnija — tas ir stāsts par vietām, kur mēs ejam, cilvēkiem, kurus satiekam, un pieredzi, kas mūs veido.”
Atgriežoties Hamburgā, man bija sajūta, ka viens dzīves posms ir noslēdzies un vienlaikus sākas jauns. Ar vairāk pieredzes, vairāk pārliecības un arī lielāku mieru sevī.
Un varbūt tieši tas ir pats svarīgākais.
Atrasti vietu, kur tu vari būt gan profesionālis, gan cilvēks. Kur darbs ir ne tikai pienākums, bet arī nozīme.
Kur tu jūti, ka esi savā vietā.
Add comment
Comments