Ir stāsti, kurus mēs rakstām ar prieku. Un ir stāsti, kurus rakstām tad, kad dzīve mums ir iemācījusi ko būtisku par sevi, par cilvēkiem un par robežām.
Darbs medicīnā bieži tiek aprakstīts ar lieliem vārdiem – misija, aicinājums, kalpošana. Un tas viss ir patiesi. Taču aiz šiem vārdiem slēpjas arī ikdiena, kas ne vienmēr ir viegla. Ikdiena, kurā cilvēks sastopas ne tikai ar pacientu sāpēm, bet arī ar savām.
Ir dienas, kad viss šķiet skaidrs. Kad komanda strādā vienotā ritmā, pacienti uzticas, un tu jūti, ka dari darbu, kam ir jēga.
Bet ir arī dienas, kad šis ritms izjūk.
Kad nogurums sakrājas tik klusi, ka tu pats to nepamani. Kad darba slodze pieaug līdz robežai, kurā šķiet, ka elpai paliek par maz vietas. Kad pienāk brīdis, kad tu sāc sev jautāt – vai man vēl pietiek spēka?
Medicīnā šādi jautājumi nav retums.
Garās darba stundas, nepārtrauktā koncentrēšanās, atbildība par cilvēka veselību un dažkārt arī par dzīvību – tas viss ir smags slogs, ko veselības aprūpes darbinieki nes ik dienu.
Pie tā pievienojas vēl citi faktori, par kuriem sabiedrībā bieži runā mazāk.
Pacientu attieksmes, kas ne vienmēr ir saprotošas. Dažkārt neapmierinātība, dusmas vai vilšanās tiek vērstas pret tiem, kuri patiesībā cenšas palīdzēt. Ir situācijas, kad vārdi sāp vairāk nekā mēs gribētu atzīt.
Ir arī darba vides izaicinājumi. Lielā darba slodze, nepietiekams personāls, laika trūkums, nepārtrauktas pārmaiņas sistēmā. Dažkārt arī kolektīva dinamika, kas nav vienkārša.
Cilvēki ir dažādi. Ar saviem raksturiem, pieredzēm, ambīcijām un ievainojumiem. Un tur, kur strādā daudz cilvēku kopā, ne vienmēr valda harmonija.
Dažreiz rodas pārpratumi. Dažreiz – konkurence. Dažreiz – klusās intrigas, kas paliek nepateiktos vārdos vai skatienos.
Īpaši sieviešu kolektīvos tas var būt jūtams ļoti smalkos veidos – ar niansēm komunikācijā, ar attieksmi, ar klusām spriedzēm, kuras ne vienmēr var nosaukt vārdā.
Šādos brīžos cilvēks sāk šaubīties.
Vai es daru pietiekami?
Vai es esmu pietiekami profesionāla?
Vai es vispār esmu īstajā vietā?
Šīs šaubas var ienākt nemanot. Tās ne vienmēr rodas no ārējiem notikumiem. Dažreiz tās dzimst mūsu pašu galvā – no noguruma, no izsīkuma, no ilgstošas spriedzes.
Un tad pienāk brīdis, kad šķiet, ka spēks vienkārši ir izsīcis.
Medicīnā ļoti bieži runā par izdegšanu. Par emocionālo nogurumu, kas rodas, ilgstoši strādājot intensīvā vidē. Par brīdi, kad cilvēks sāk justies tukšs.
Tas nenotiek vienā dienā.
Tas notiek pamazām.
Sākumā tas ir tikai nogurums pēc darba dienas. Tad tas kļūst par nogurumu, kas nepāriet arī pēc brīvdienām. Tad pienāk brīdis, kad tu pamosties no rīta un jūti – šodien būs grūti.
Un tomēr tu celies.
Jo šajā profesijā cilvēks iemācās vienu ļoti svarīgu lietu – piecelties arī tad, kad nav viegli.
“Patiesais spēks nav tajā, ka mēs nekad nekrītam. Tas ir tajā, ka mēs atrodam sevī spēju piecelties vēlreiz.”
Es domāju, ka katrs medicīnas darbinieks savā ceļā ir piedzīvojis šādus brīžus. Brīžus, kad šķiet – pietiek. Kad gribas uz mirkli apstāties un pajautāt sev, kāpēc es vispār sāku šo ceļu.
Un bieži atbilde nav vienkārša.
Taču tajos pašos brīžos notiek arī kaut kas cits.
Parādās cilvēki, kuri iedod spēku.
Kolēģis, kurš pateicībā pasaka vienu vienkāršu teikumu: “Tu to izdarīji ļoti labi.”
Pacients, kurš pasmaida vai pasaka paldies.
Mentors, kurš atgādina, ka mēs visi mācāmies.
Šādi mirkļi var šķist mazi. Bet tie spēj mainīt ļoti daudz.
Atbalsts medicīnā ir viena no lielākajām vērtībām. Bez tā šī profesija būtu daudz smagāka.
Dažreiz pietiek ar vienu cilvēku komandā, kurš tic tev vairāk, nekā tu tajā brīdī tici sev. Kādu, kurš redz tavu darbu, tavu centību un tavu profesionalitāti.
Un šādos brīžos tu saproti, cik svarīgi ir palikt godīgam pret sevi.
Godīgam par savām robežām.
Par to, ko tu vari un ko tu vairs nevari.
Medicīnā bieži valda kultūra, kurā cilvēks cenšas izturēt visu. Strādāt vairāk, palīdzēt vairāk, būt pieejams vairāk. Bet reizēm tas nozīmē arī ignorēt savas vajadzības.
Taču robežas nav vājuma pazīme.
Tās ir brieduma pazīme.
Robežas nozīmē, ka cilvēks saprot savu vērtību. Ka viņš saprot – lai varētu palīdzēt citiem, vispirms ir jāspēj parūpēties arī par sevi.
Tas nav egoisms.
Tā ir profesionāla atbildība.
Ar laiku es sapratu, ka katra grūtā situācija darbā man ir devusi arī kādu mācību.
Pacienti māca pacietību.
Kolēģi māca komunikāciju.
Konflikti māca robežas.
Nogurums māca apstāties.
Un dažreiz tieši vissmagākie brīži kļūst par pagrieziena punktiem.
Par brīdi, kad cilvēks no jauna definē savu profesionālo identitāti.
Kas es esmu šajā profesijā?
Kāds speciālists es vēlos būt?
Kā es vēlos strādāt ar cilvēkiem?
Šie jautājumi ne vienmēr ir viegli. Taču tie ir ļoti svarīgi.
Jo medicīna nav tikai tehniskas prasmes un zināšanas. Tā ir arī personība.
Cilvēks, kurš stāv aiz baltā halāta.
Un šis cilvēks, tāpat kā visi citi, piedzīvo gan spēka brīžus, gan ievainojamību.
Tieši šajā ievainojamībā reizēm slēpjas arī lielākais spēks.
Spēja pateikt – šodien man bija grūti.
Spēja atzīt – man vajag palīdzību.
Spēja palikt patiesam pret sevi.
“Cilvēks kļūst stiprs nevis tad, kad viņš pierāda savu spēku citiem, bet tad, kad viņš iemācās ticēt sev.”
Šodien, atskatoties uz savu ceļu medicīnā, es redzu ne tikai profesionālās uzvaras.
Es redzu arī visus tos brīžus, kad bija grūti. Kad bija šaubas. Kad bija nogurums.
Bet tieši šie brīži ir veidojuši mani par cilvēku un profesionāli.
Jo katra cīņa, katra saruna, katrs izaicinājums ir devis iespēju augt.
Un varbūt tas ir pats svarīgākais, ko esmu iemācījusies.
Profesionalitāte nav perfekcija.
Profesionalitāte ir spēja turpināt.
Turpināt mācīties.
Turpināt augt.
Turpināt ticēt tam, ko tu dari.
Un dažreiz tas nozīmē vienkārši piecelties vēl vienu reizi...
Add comment
Comments