Ir pieredzes, kuras nevar iemācīties grāmatās. Tās nevar pilnībā izskaidrot lekcijās, un tās nevar līdz galam nodot pat vislabākie skolotāji. Tās rodas tikai vienā vietā — pašā dzīvē, pašā darbā, brīdī, kad tu patiešām dari.
Strādājot veselības aprūpē, šo patiesību izjūti ļoti ātri. Jo teorija ir viena lieta, bet dzīve nodaļā, pacientu vidū, komandā — tā ir pavisam cita realitāte. Tur katra diena nes sev līdzi situācijas, kurās tev jāpieņem lēmumi, jāreaģē, jādomā un jāmācās vienlaikus.
Un līdz ar to uz pleciem nemanāmi uzliekas arī atbildība.
Ne tikai tā, kas nāk no profesijas, bet arī tā, ko mēs paši sev uzliekam.
Kad sākam darbu jaunā vietā, mūsos bieži dzīvo ļoti liela vēlme pierādīt sevi. Mēs vēlamies būt labi kolēģi, uzticami speciālisti, profesionāli cilvēki. Mēs vēlamies saprast sistēmu, iemācīties procesus, iepazīt pacientus un komandu.
Un bieži vien mēs gribam to izdarīt ļoti ātri.
Varbūt pat pārāk ātri.
Jo mūsu iekšējais kritiķis klusām čukst: tev vajadzētu jau zināt. Tev vajadzētu jau saprast. Tev vajadzētu būt drošākai.
Un tad mēs sākam skriet.
Mēs vēlamies staigāt, vēl neesot iemācījušies rāpot.
Tā ir ļoti cilvēciska vēlme. Mēs negribam izskatīties nezinīgi. Mēs negribam justies neveikli, kad kāds uzdod jautājumu, uz kuru mēs vēl nezinām atbildi. Mēs negribam, lai kāds domā, ka mums trūkst pieredzes.
Taču patiesība ir pavisam vienkārša — pieredze rodas tikai vienā veidā.
Strādājot.
Tā rodas dienu pēc dienas, situāciju pēc situācijas, sarunu pēc sarunas. Tā veidojas lēni, dažkārt pat nemanāmi. Un tikai pēc laika cilvēks atskatās un saprot — es jau zinu daudz vairāk, nekā man pašai šķita.
Bet ceļā uz šo sapratni mēs bieži vien sastopamies ar saviem pašu uzliktajiem blokiem.
Tie var būt ļoti dažādi.
Perfekcionisms, kas liek domāt, ka viss jāzina uzreiz.
Bailes kļūdīties.
Bailes uzdot jautājumus.
Bailes izskatīties nepārliecinošiem.
Un tad šie bloki sāk aizēnot realitāti.
Tie traucē saskatīt situāciju skaidri. Tie neļauj izvērtēt prioritātes. Tie rada sajūtu, ka mēs visu laiku skrienam, bet patiesībā nevirzāmies uz priekšu.
Un līdz ar to rodas arī bailes.
Bailes no atbildības.
Atbildība medicīnā nav abstrakts jēdziens. Tā ir ļoti konkrēta. Tā nozīmē lēmumus, kas ietekmē citus cilvēkus. Tā nozīmē rīcību situācijās, kurās dažkārt nav pilnīgas skaidrības.
Un tas var biedēt.
Taču ar laiku es sapratu, ka bailes bieži vien rodas nevis no pašas atbildības, bet no mūsu priekšstata par to.
No domas, ka mums jābūt perfektiem.
Bet profesionālais ceļš nekad nav perfekts. Tas ir pilns ar jautājumiem, meklējumiem, kļūdām un atklājumiem.
“Pieredze nerodas no tā, ka mēs visu zinām. Tā rodas no tā, ka mēs esam gatavi mācīties.”
Un šī gatavība mācīties nozīmē arī spēju būt maigam pret sevi.
Jaunā darba vietā, jaunā komandā vai jaunā specialitātē cilvēkam ir vajadzīgs laiks. Laiks saprast sistēmu, laiks apgūt praktiskās nianses, laiks iejusties kolektīvā.
Taču mēs bieži vien sev šo laiku nedodam.
Mēs gribam būt gatavi jau šodien.
Un tad mēs aizmirstam vienu ļoti svarīgu lietu — ka profesionālā izaugsme nav sprints.
Tā ir maratons.
Tā prasa pacietību. Tā prasa uzticēšanos procesam. Un dažkārt tā prasa arī spēju apstāties un sev pajautāt: kas šobrīd patiešām ir svarīgi?
Šeit ļoti palīdz viens vienkāršs instruments — skaidrība.
Skaidrība par situācijām, kas mūs satrauc.
Skaidrība par lietām, kurās mēs jūtamies nedroši.
Skaidrība par to, ko mēs vēl nezinām.
Un dažkārt šo skaidrību var panākt pavisam praktiski.
Ar papīru un pildspalvu.
Kad mēs uzliekam savas domas uz papīra, tās kļūst daudz konkrētākas. Mēs varam izveidot plānu. Mēs varam saprast, kurās situācijās mums nepieciešams vairāk atbalsta vai informācijas.
Var izveidot savu profesionālo “drošības spilvenu”.
Piemēram:
– kā rīkoties noteiktās situācijās,
– pie kā vērsties, ja rodas jautājumi,
– kādas procedūras vēl nepieciešams atkārtot vai nostiprināt.
Šāds plāns nepadara mūs par perfektiem speciālistiem. Taču tas dod stabilitāti.
Un stabilitāte samazina bailes.
Jo bailes bieži vien rodas no nezināmā.
Kad mēs sākam strukturēt savas domas un savas darbības, nezināmais kļūst mazāks. Tas kļūst pārskatāms.
Un tad arī atbildība vairs nešķiet tik biedējoša.
Tā kļūst par daļu no profesionālā ceļa.
Ar laiku cilvēks sāk pamanīt vēl kādu interesantu lietu.
Situācijas, kuras agrāk šķita sarežģītas, pamazām kļūst pazīstamas. Lēmumi, kas agrāk prasīja daudz laika, tiek pieņemti daudz mierīgāk. Sarunas ar pacientiem vai kolēģiem kļūst dabiskākas.
Tas nenotiek vienā dienā.
Bet tas notiek.
Un tad tu saproti, ka profesionālā pārliecība patiesībā nav skaļš jēdziens.
Tā ir klusa sajūta.
Tā ir sajūta, ka tu vari paļauties uz savu pieredzi. Ka tu vari uzticēties savam spriedumam. Ka tu zini — pat ja situācija būs sarežģīta, tu spēsi atrast risinājumu.
“Profesionalitāte nav spēja zināt visu. Tā ir spēja pieņemt saprātīgus lēmumus arī tad, kad ne viss ir skaidrs.”
Un šajā ceļā ļoti svarīga ir arī pieņemšana.
Pieņemšana, ka mēs visi kādreiz esam bijuši iesācēji. Ka katrs speciālists reiz ir uzdevis tos pašus jautājumus, kurus mēs uzdodam šodien. Ka katra pārliecība sākas ar neziņu.
Kad mēs to pieņemam, darbs kļūst vieglāks.
Mēs vairs necīnāmies ar realitāti. Mēs sākam ar to sadarboties.
Un tieši šajā brīdī mācīšanās kļūst daudz dziļāka.
Jo mēs vairs nemācāmies no bailēm.
Mēs mācāmies no intereses.
No vēlmes saprast. No vēlmes augt.
Un tad vienā brīdī tu pamani, ka viss ir mainījies.
Ne jau darba vide. Ne jau pacienti. Ne jau sistēma.
Tu pats/i.
Tu kļūsti mierīgāka savos lēmumos. Pacietīgāka pret sevi. Drošāka savā profesionālajā identitātē.
Un varbūt tas ir viens no lielākajiem atklājumiem šajā ceļā.
Ka pieredze nav tikai zināšanas.
Pieredze ir arī attiecības ar sevi.
Ar savu nepacietību. Ar savām bailēm. Ar savām cerībām.
Un, kad tu iemācies ar to visu sadzīvot, darbs iegūst pavisam citu kvalitāti.
Tas kļūst dziļāks.
Apzinātāks.
Patiesāks.
Taču šajā stāstā ir vēl viena puse.
Jo profesionālajā dzīvē vienmēr pienāk brīdis, kad cilvēkam jāuzdod sev vēl viens jautājums — jautājums, kas ir daudz grūtāks par visiem iepriekšējiem.
Tas nav jautājums par zināšanām.
Tas ir jautājums par robežām.
Par to, kur beidzas mūsu vēlme pierādīt sevi un sākas nepieciešamība aizsargāt sevi.
Un tieši par šo robežu es vēlos runāt nākamajā stāstā.
Add comment
Comments