Iepriekšējā stāstā es apstājos pie robežas — pie tās smalkās līnijas, kur beidzas vēlme pierādīt sevi un sākas nepieciešamība aizsargāt sevi. Šī robeža nav redzama. Tā nav uzrakstīta protokolos vai vadlīnijās. Tā neveidojas vienā dienā. Tā dzimst pieredzē — tajos brīžos, kad esi noguris, kad kļūdies, kad uzņemies pārāk daudz, kad klusē, lai tikai izskatītos pietiekami labs.
Un tieši par šo robežu ir šis stāsts.
Veselības aprūpē ikdiena ir piesātināta ar atbildību. Tā nav abstrakta — tā ir ļoti konkrēta, taustāma un reizēm smaga. Tā ir atbildība par cilvēka ķermeni, par viņa drošību, par viņa uzticēšanos. Tā ir arī atbildība par komandu, par komunikāciju, par to, kā mēs nododam informāciju, kā mēs reaģējam situācijās, kurās nav vietas kļūdām.
Bet līdzās šai atbildībai ir vēl kaut kas — pieredze.
Pieredze, kas neveidojas no grāmatām vien. Tā nāk no darīšanas. No atkārtojuma. No situācijām, kurās sākumā jūties nedrošs, bet ar laiku — stabilāks. No kļūdām, kuras tu nekad neaizmirsti. No sarunām pēc maiņas. No klusuma operāciju zālē, kur katrs zina savu lomu, bet joprojām jūt spriedzi.
Pieredze veido profesionāli. Bet pieredze arī nogurdina, ja nav līdzsvara.
Es savā ceļā ļoti ātri sapratu, ka nepietiek tikai ar zināšanām un prasmēm. Nepietiek ar vēlmi būt labākajai. Ir jāiemācās arī sevi pasargāt.
Un šo es nemācījos vienā vietā. Es to mācījos no dzīves. No savām kļūdām. No kolēģu stāstiem. No klusām atziņām, kas atnāk pēc garas dienas.
Kolēģu dalīšanās man kļuva par vienu no svarīgākajiem resursiem. Tajā brīdī, kad tu dzirdi, ka arī citi ir jutušies apjukuši, arī citi ir kļūdījušies, arī citi ir meklējuši savu vietu — tu vairs nejūties viens.
Tu saproti, ka šis ceļš nav lineārs.
Tu saproti, ka nav “perfekto”.
Un tu saproti, ka pieredze nav tikai individuāla — tā ir kolektīva.
Es vienmēr esmu skatījusies uz kolēģiem, kuri dalās ar savām zināšanām, kā uz cilvēkiem, kas ir sasnieguši noteiktu iekšējo stabilitāti. Man viņi šķita nobrieduši, pārliecināti, ar skaidru identitāti savā profesijā. Un tieši no viņiem es iemācījos vienu īpašību — novērtēšanu.
Novērtēt cilvēkus sev apkārt. Novērtēt viņu pieredzi. Novērtēt viņu drosmi dalīties.
Un pamazām es sevī sajutu arī vēlmi būt tajā pusē — būt tai, kas dalās. Kas iedrošina. Kas atbalsta.
Taču līdz ar šo vēlmi nāk arī realitāte.
Ne vienmēr otrs cilvēks ir gatavs klausīties.
Ne vienmēr otrs cilvēks ir tajā pašā attīstības punktā.
Ne vienmēr informācija, ko tu dod, tiek uztverta tā, kā tu to esi domājis.
Un tas var būt sāpīgi.
Tas var radīt vilšanos. Sajūtu, ka tavs ieguldījums nav novērtēts. Ka tava enerģija ir aizgājusi tukšumā.
Tieši šeit parādās ēnas puse — dalīšanās bez robežām.
“Es ilgi domāju, ka man ir jādod vairāk, jācenšas vairāk, jāpierāda vairāk. Līdz sapratu — robeža nav tur, kur es vairs nevaru, bet tur, kur es vairs nejūtos es pati.”
Šī atziņa man nenāca viegli. Bet tā kļuva par pamatu tam, kā es šodien skatos uz savu darbu un savu lomu tajā.
Aizsardzība nav vājums. Tā ir profesionāla prasme.
Un šī prasme sastāv no vairākiem slāņiem.
Pirmkārt — robežu apzināšanās.
Tas nozīmē saprast, cik daudz tu vari dot, nezaudējot sevi. Tas nozīmē atpazīt brīžus, kad tu dari vairāk, nekā no tevis tiek prasīts, tikai tāpēc, lai justos pietiekami labs. Tas nozīmē arī iemācīties pateikt “nē” — nevis no ego, bet no rūpēm par sevi.
Otrkārt — profesionālās identitātes stiprināšana.
Jo skaidrāk tu zini, kas tu esi savā profesijā, jo mazāk tev ir nepieciešams to nepārtraukti pierādīt. Identitāte dod stabilitāti. Tā ļauj tev būt mierīgākam situācijās, kur citi var šaubīties.
Treškārt — refleksija.
Spēja apstāties un paskatīties uz savu darbu no malas. Uz savām reakcijām, savām emocijām, savām izvēlēm. Refleksija palīdz ne tikai augt, bet arī saprast, kas tev ir par daudz.
Ceturtkārt — komunikācija.
Atklāta, cieņpilna un skaidra. Ne vienmēr viegla, bet nepieciešama. Spēja pateikt, ko tu jūti, ko tu domā, ko tu vari un ko nevari.
Piektkārt — atbalsta sistēma.
Kolēģi, kuri saprot. Vadītāji, kuri uzklausa. Vide, kurā drīkst būt cilvēks, ne tikai profesionālis.
Un visbeidzot — supervīzija.
Supervīzija manā dzīvē ienāca kā instruments. Bet ar laiku tā kļuva par telpu. Par drošu vietu, kur es varu būt godīga pret sevi. Kur es varu runāt par to, ko ikdienā ne vienmēr ir iespējams pateikt.
Pēdējo gadu laikā es arvien vairāk saprotu, ka supervīzija nav tikai profesionāls rīks. Tā ir mana aizsardzība. Un vienlaikus — mana izaugsme.
Tas ir process, kurā es mācos sevi ieraudzīt.
Tas ir process, kurā es mācos ne tikai analizēt, bet arī just.
Tas ir process, kurā es mācos pieņemt — gan savu spēku, gan savas robežas.
Un šajā ceļā milzīga nozīme ir cilvēkiem, kas šo telpu tur.
Manā gadījumā — mana pirmā supervizore.
Viņa bija tā, kas mani uzklausīja. Kas mani ieraudzīja ne tikai kā profesionāli, bet kā cilvēku. Kas ļāva man būt nepabeigtai, meklējošai, reizēm arī nedrošai.
Šī sadarbība kļuva par pamatu.
Par pamatu uzticībai.
Par pamatu atvērtībai.
Par pamatu izaugsmei.
Un šeit es ļoti skaidri sajutu, cik svarīga ir kompetence — bet ne tikai profesionālā, arī cilvēcīgā.
Spēja klausīties bez steigas.
Spēja uzdot jautājumus, kas atver, nevis aizver.
Spēja būt klātesošam.
Mana supervizore ir savas profesijas pārstāve ar daudzu gadu pieredzi. Bet tas, kas mani visvairāk ietekmēja, nebija tikai viņas zināšanas. Tas bija veids, kā viņa tās lieto. Ar cieņu. Ar jūtīgumu. Ar izpratni par cilvēku.
Un tieši šī kombinācija — kompetence un cilvēcīgums — ir tas, kas veido drošu telpu izaugsmei.
“Supervīzija man iemācīja vienu ļoti būtisku lietu — ka es drīkstu apstāties, paskatīties uz sevi un izvēlēties, kā es turpinu. Tā nav bēgšana. Tā ir apzināta virzība.”
Šodien, skatoties atpakaļ, es redzu, cik daudz šis process man ir devis.
Es esmu mierīgāka.
Es esmu skaidrāka.
Es esmu tuvāk sev.
Un līdz ar to — arī labāka savā darbā.
Jo veselības aprūpē mēs nevaram atdalīt profesionālo no personīgā. Mēs ienākam darbā ar sevi — ar savu pieredzi, savām emocijām, savām vērtībām.
Un, ja mēs nezinām, kā sevi pasargāt, mēs izdegam.
Tāpēc šī robeža — starp pierādīšanu un aizsardzību — nav tikai individuāls jautājums. Tā ir arī sistēmiska nepieciešamība.
Mums ir vajadzīgas telpas refleksijai.
Mums ir vajadzīgas sarunas.
Mums ir vajadzīga kultūra, kurā aizsardzība netiek uztverta kā vājums.
Jo tikai tad mēs varam ilgtermiņā būt klātesoši savā darbā.
Un varbūt pats svarīgākais — mēs varam saglabāt sevi.
Šis stāsts nav par perfekciju.
Tas ir par apzinātību.
Par to, ka mēs drīkstam mācīties.
Par to, ka mēs drīkstam kļūdīties.
Par to, ka mēs drīkstam izvēlēties sevi.
Un varbūt tieši tur — šajā izvēlē — sākas patiesā profesionalitāte.
Add comment
Comments