Lieldienas man nekad nav bijušas tikai par svētkiem. Ar gadiem tās ir kļuvušas par tādu kā apstāšanās punktu, kurā cilvēks ne tikai paskatās apkārt, bet arī paskatās sevī. Varbūt tieši tāpēc šogad es tās izjūtu citādi, mierīgāk un vienlaikus dziļāk.
Strādājot veselības aprūpē, svētki bieži vien paiet citā ritmā nekā lielākajai daļai cilvēku. Mums ir maiņas, pacienti un atbildība, kas neapstājas arī tad, kad kalendārā ir atzīmētas svētku dienas. Un tomēr tieši šajā ritmā svētku nozīme kļūst vēl izteiktāka, jo saproti, ka sajūta neveidojas no ārējiem apstākļiem, bet no tā, kas notiek iekšēji.
Lieldienas pasaulē nes sev līdzi ļoti spēcīgu nozīmi. Tās runā par ciešanām, zaudējumu, ticību un spēju atkal piecelties. Ja paskatās uz šo simboliku no profesionālās pieredzes perspektīvas, tā kļūst ļoti tuva. Ikdienā mēs sastopam cilvēkus viņu trauslākajos brīžos, redzam sāpes, bailes un neziņu, bet vienlaikus arī cerību, kas dažkārt ir tik klusa, ka to var pamanīt tikai tad, ja patiešām apstājies.
Mēs šajā procesā neesam tikai profesionāļi, kuri izpilda pienākumus. Mēs esam cilvēki, kuri jūt, uztver un uzkrāj pieredzi. Ir situācijas, kas paliek atmiņā ilgāk, nekā gribētos, un ir brīži, kuros sev uzdod jautājumu, vai izdarīju pietiekami. Ir dienas, kad šķiet, ka dod ļoti daudz, bet sev neatstāj gandrīz neko. Un tad pienāk brīdis, kad apstāšanās vairs nav izvēle, bet nepieciešamība.
Man šķiet, ka tieši šajā punktā sākas tas, par ko patiesībā ir Lieldienas. Ne tikai kā reliģisks notikums, bet kā ļoti cilvēcīga pieredze, kurā ir vieta gan klusumam, gan neziņai, gan cerībai. Tas ir brīdis, kad viss šķiet apstājies, bet patiesībā tas nav beigu punkts.
Supervīzijā es bieži sastopu cilvēkus tieši šādā stāvoklī. Viņi atnāk ar sajūtu, ka vairs nevar, ka ir par daudz, ka kaut kur ir pazaudēta saikne ar sevi. Šis brīdis nav vājums, tas ir ļoti svarīgs pagrieziena punkts, jo tas nozīmē, ka cilvēks ir pietiekami apstājies, lai ieraudzītu, kas ar viņu patiesībā notiek.
Supervīzija nedod gatavas atbildes, bet tā dod telpu paskatīties uz savu pieredzi bez sprieduma. Un bieži vien šajā procesā notiek kaut kas ļoti būtisks. Cilvēks sāk atcerēties, kāpēc viņš izvēlējās šo profesiju, kas viņam ir svarīgi un kāds viņš bija pirms noguruma un spiediena. Šī atcerēšanās nav tikai pagātnes pārskatīšana, tā ir atgriešanās pie sevis.
Mēs bieži domājam par augšāmcelšanos kā par kaut ko lielu un izteiktu, bet realitātē tā notiek daudz klusāk. Tā ir redzama tajos brīžos, kad cilvēks pēc smagas dienas atkal atgriežas darbā, kad viņš ļauj sev atpūsties, nevis turpina sevi izsmelt, un kad viņš sāk pieņemt citus lēmumus nekā iepriekš. Tā nav viena liela pārmaiņa, bet gan daudzu mazu izvēļu kopums.
“Augšāmcelšanās bieži nenotiek vienā brīdī. Tā notiek katrā reizē, kad mēs izvēlamies turpināt.”
Šajā kontekstā ļoti nozīmīga kļūst pacietība. Mēs dzīvojam laikā, kurā viss notiek ātri, un mēs sagaidām, ka arī iekšējie procesi notiks tikpat strauji. Taču cilvēks tā nedarbojas. Ne izdegšana pazūd vienā dienā, ne motivācija atgriežas uzreiz, un ne skaidrība rodas momentā. Pacietība kļūst par vienu no svarīgākajām prasmēm, jo īpaši attiecībā pret sevi.
Arī es esmu piedzīvojusi šo vēlmi visu saprast un sakārtot ātrāk, bet ar laiku kļuva skaidrs, ka šāda steiga tikai padziļina nogurumu. Procesiem ir savs temps, un, ja mēs to ignorējam, mēs zaudējam iespēju patiesi izprast, kas ar mums notiek.
Supervīzijā tas ir ļoti skaidri redzams. Cilvēks sākumā vēlas atrast risinājumu, kā “salabot” sevi, bet pamazām viņš sāk sevi saprast. Un šī izpratne ir daudz vērtīgāka par ātru risinājumu.
Vēl viena būtiska vērtība, ko man atgādina Lieldienas, ir pateicība. Tā nav skaļa vai demonstratīva, bet drīzāk klusa un iekšēja. Tā izpaužas spējā pamanīt vienkāršas lietas, piemēram, iespēju būt, strādāt un palīdzēt. Tā ir arī spēja atzīt sev, ka izdarīju pietiekami, ka biju klātesoša un ka darīju no sirds.
“Pateicība sākas nevis tad, kad viss ir ideāli, bet tad, kad mēs ieraugām vērtību tajā, kas jau ir.”
Māszinībās mēs bieži koncentrējamies uz to, kas vēl jādara vai kas nav izdevies, bet daudz retāk apstājamies, lai novērtētu to, kas jau ir izdarīts. Šī apzināšanās var būt ļoti atjaunojoša.
Un visbeidzot, man šķiet svarīgi runāt par laipnību. Tā bieži tiek uztverta kā kaut kas pašsaprotams, bet patiesībā tā ir apzināta izvēle. Laipnība pret pacientiem ir būtiska, bet tikpat svarīga ir laipnība pret kolēģiem un pašiem pret sevi.
Mēs bieži esam ļoti prasīgi pret sevi, kritiski un neiecietīgi, bet reti dodam sev to pašu sapratni, ko sniedzam citiem. Laipnība pret sevi nozīmē atzīt savas robežas, pieņemt nogurumu un atļaut sev apstāties.
Lieldienas man šobrīd ir par šo apstāšanos un turpināšanu vienlaikus. Par spēju paskatīties uz savu pieredzi bez sprieduma un par izvēli iet tālāk nevis pienākuma, bet apzinātas izvēles dēļ.
Māszinības nav tikai profesija, tā ir pieredze, kas veido cilvēku. Supervīzija savukārt ir vieta, kur šo pieredzi var izprast un integrēt, nevis pazaudēt sevi tajā.
Varbūt vissvarīgākais nav būt perfektiem vai vienmēr stipriem, bet gan palikt dzīviem šajā procesā, saglabājot spēju just, domāt un apstāties, kad tas ir nepieciešams.
Noslēgumā es gribu atstāt vienu jautājumu, kas varbūt neprasa tūlītēju atbildi, bet var palikt kā pārdomu punkts.
Kurā brīdī tu pēdējo reizi patiesi apstājies un sev pajautāji, kā tu jūties un kas tev šobrīd ir vajadzīgs, nevis tikai tas, ko no tevis sagaida?
Add comment
Comments