Šorīt, kad noskan modinātājs, patiesībā sākas kas vairāk nekā vienkārši jauna diena. Tas ir brīdis, kurā veidojas mūsu attieksme – klusa, neredzama, bet tik ļoti jūtama visā, ko darām tālāk. Varbūt mēs par to ne vienmēr aizdomājamies, bet tieši šajā pirmajā mirklī mēs izvēlamies, kā iesim cauri dienai, kā skatīsimies uz cilvēkiem un kā būsim attiecībās ar sevi un citiem.
Pamēģini iztēloties divus rītus. Tie var būt vienā un tajā pašā dzīvoklī, vienā un tajā pašā pilsētā, pat vienā un tajā pašā dzīvē. Atšķiras tikai attieksme.
Vienā rītā modinātājs noskan, un tu uz brīdi paliec mierā. Tu vēl neesi pilnībā pamodusies, bet tu sajūti, ka vari ieelpot šo dienu bez pretestības. Varbūt ārā līst, varbūt priekšā ir gara maiņa, bet tu sev pasaki – es iešu, es darīšu, es būšu klātesoša. Tu pieceļies ar vieglu pateicību par to, ka vari būt savā profesijā, ka vari palīdzēt, ka vari piedzīvot vēl vienu dienu, kas, iespējams, nesīs kaut ko svarīgu.
Otrā rītā viss notiek tikpat ātri, bet sajūta ir cita. Modinātājs šķiet par skaļu, ķermenis – par smagu, un domas sāk plūst pirms tu vispār esi piecēlusies. “Atkal jāiet… Atkal tas pats… Laiks slikts… Ceļš ilgs… Darbs grūts…” Tu vēl neesi satikusi nevienu pacientu, nevienu kolēģi, bet diena jau ir iekrāsojusies pelēkā tonī.
Un patiesībā abi šie rīti ir reāli. Mēs visi esam bijuši abās pusēs. Taču tas, kas ar laiku kļūst arvien skaidrāks, ir tas, ka šī atšķirība bieži nav apstākļos, bet izvēlē. Ne vienmēr vieglā izvēlē, ne vienmēr automātiskā, bet tomēr – izvēlē.
Strādājot veselības aprūpē, mēs ļoti daudz runājam par kompetencēm, zināšanām, precizitāti, drošību. Un tas viss ir absolūti nepieciešams. Taču līdzās tam pastāv vēl kāds slānis, kas nav ierakstīts nevienā vadlīnijā. Tā ir attieksme. Tā, ar kādu mēs ieejam palātā, ar kādu pieskaramies pacientam, ar kādu atbildam kolēģim, ar kādu skatāmies uz sevi brīžos, kad kļūst grūti.
Šonedēļ man darbā bija ļoti skaists mirklis. Mēs sveicām kolēģi apaļā jubilejā. Tas nebija nekas sarežģīts vai grandiozs, bet tajā bija kaut kas patiesi vērtīgs. Mēs uz mirkli apstājāmies savā ikdienas skrējienā, paskatījāmies viens uz otru un atcerējāmies, ka mēs neesam tikai funkcijas vai lomas. Mēs esam cilvēki, kas strādā kopā, kas nes līdz savas pieredzes, savas rūpes, savus stāstus.
Telpā bija jūtams siltums, vieglums un savstarpēja cieņa. Un šādos brīžos ļoti skaidri var sajust, cik liela nozīme ir attieksmei. Ne tikai pret darbu, bet vienam pret otru. Kā mēs uzrunājam, kā mēs pasmaidām, kā mēs atbalstām.
Tieši šajā dienā es saņēmu arī komplimentu no kolēģes: “Līva, tu vienmēr esi tik jauka.” Tas bija vienkāršs teikums, bet tas lika man apstāties. Ne tikai lai pateiktu paldies, bet lai padomātu – kas ir šī “jaukums”? Vai tas ir rakstura īpašība, kas vienkārši ir, vai tomēr kaut kas, ko mēs veidojam paši?
Mēs par to arī aprunājāmies. Par to, cik labi ir saņemt pretim labu attieksmi. Cik ļoti tas maina darba dienas sajūtu. Cik daudz vieglāk ir sadarboties, ja jūti, ka blakus ir cilvēks, kurš ir atvērts, atbalstošs un ieinteresēts kopīgā darbā. Tajā brīdī es ļoti skaidri sajutu, ka šī “jaukums” nav tikai īpašība. Tā ir izvēle, kas atkārtojas katru dienu – kā es runāšu, kā es reaģēšu, kā es būšu.
Attiecības darba vidē neveidojas no lieliem notikumiem vien. Tās veidojas no sīkumiem. No tā, vai tu pamani, ka kolēģis ir noguris. No tā, vai tu piedāvā palīdzību, kad redzi, ka otram ir par daudz. No tā, vai tu pasaki labu vārdu vai vienkārši pasmaidi. No tā, vai tu spēj saglabāt mieru arī tad, kad situācija ir saspringta.
Šie šķietami mazie brīži patiesībā veido kopējo vidi. Un šajā vidē mēs dzīvojam lielāko daļu savas dienas.
Protams, ir arī brīži, kad rodas neskaidrības. Kad viedokļi atšķiras, kad kaut kas neizdodas, kad kāds pasaka kaut ko asāk, nekā gribētos. Un tieši šeit attieksme kļūst vēl svarīgāka. Nevis lai izvairītos no sarunām, bet lai tās veidotu. Spēja runāt “par lietu”, nevis par cilvēku, ir milzīgs brieduma rādītājs. Spēja pateikt – man šis nav skaidrs, es vēlos saprast – nevis uzreiz aizstāvēties vai uzbrukt.
Attiecību māksla slēpjas tajā, ka mēs spējam būt godīgi un vienlaikus cieņpilni. Ka mēs spējam neņemt visu personīgi, bet arī nepazaudēt cilvēcību. Ka mēs varam izrunāt neskaidrības un turpināt strādāt kopā, nevis attālināties.
Es bieži domāju, kāpēc dažās komandās ir tik viegli būt, bet citās – daudz grūtāk. Ne vienmēr tas ir saistīts ar darba apjomu vai sarežģītību. Ļoti bieži tas ir par sajūtu, kas valda starp cilvēkiem. Par to, vai tu jūties droši, vai jūties pieņemta, vai jūti, ka vari paļauties uz citiem.
Un šī sajūta neveidojas pati no sevis. Tā veidojas no mūsu attieksmes. No tā, kā mēs skatāmies viens uz otru, kā mēs runājam, kā mēs reaģējam.
Pacients ļoti labi jūt, vai mēs esam klātesoši. Vai mēs tikai izpildām darbības, vai patiešām esam tur. Kolēģis jūt, vai mēs esam atvērti sadarbībai vai noslēgti savā pasaulē. Un mēs paši jūtam, vai esam saskaņā ar sevi vai vienkārši izdzīvojam dienu.
Attieksme nav kaut kas, ko var iemācīties vienā dienā. Tā veidojas no pieredzes, no refleksijas, no vēlmes augt. Bet vienlaikus tā sākas ļoti vienkārši – ar apzināšanos, ka mums ir izvēle. Ar pamanīšanu, kā mēs jūtamies un kā mēs reaģējam. Ar maziem lēmumiem ikdienā, kas pakāpeniski veido mūsu profesionālo identitāti.
Varbūt tieši šeit slēpjas arī supervīzijas nozīme. Tā dod telpu apstāties un paskatīties uz sevi no malas. Ieraudzīt savas reakcijas, savus ieradumus, savas attieksmes modeļus. Un, ja nepieciešams, izvēlēties citādi. Nevis perfekti, bet apzināti.
Ir dienas, kad tas izdodas viegli, un ir dienas, kad tas prasa vairāk spēka. Un tas ir normāli. Mēs esam cilvēki, nevis mehānismi. Taču apzinātība ļauj mums nepazaudēt virzienu. Tā ļauj atgriezties pie tā, kas mums ir svarīgs.
“Cilvēki aizmirsīs, ko tu teici, un aizmirsīs, ko tu darīji, bet viņi atcerēsies, kā tu lika viņiem justies.”
Šis citāts bieži tiek atkārtots, bet veselības aprūpē tas iegūst īpašu nozīmi. Jo mūsu darbs nav tikai tehnisks. Tas ir dziļi cilvēcīgs.
Un vēl kāda doma, ko ir vērts paņemt līdzi: “Attieksme ir maza lieta, kas rada lielu atšķirību.” Tā var šķist vienkārša, bet tajā ir patiesība, ko mēs redzam katru dienu savā darbā.
Varbūt šobrīd ir vērts uz mirkli apstāties un paskatīties sevī.
Kāda ir tava attieksme no rīta, kad noskan modinātājs?
Ar kādu sajūtu tu ienāc savā darba vidē?
Kā tu runā ar pacientiem brīžos, kad esi nogurusi?
Kā tu reaģē uz kolēģu kļūdām vai neskaidrībām?
Vai tu jūti atbalstu savā komandā, un kā tu pati to veido?
Ko tu vēlētos mainīt savā attieksmē, lai darbs kļūtu cilvēcīgāks gan tev, gan citiem?
Ja attieksme patiešām ir izvēle, tad jautājums paliek atvērts – kādu tu izvēlēsies rīt no rīta, kad atkal noskanēs modinātājs?
Add comment
Comments