Ir interesanti, kā dažreiz viens vienkāršs teikums var palikt prātā ilgāk nekā vesela diena. Pēdējā laikā es arvien biežāk dzirdu vienu un to pašu komplimentu: “Tu vienmēr esi tik jauka.” No malas tas izklausās viegli, gandrīz pašsaprotami, bet man pašai tas lika apstāties un padomāt dziļāk. Ko īsti nozīmē būt jaukai? Vai tā ir rakstura īpašība, kas vienkārši piemīt, vai tomēr kaut kas, ko mēs apzināti veidojam savā ikdienā?
Strādājot veselības aprūpē, esmu redzējusi ļoti dažādas attieksmes. Ir kolēģi, pie kuriem pacienti iet ar mieru un uzticēšanos, un ir tādi, pie kuriem jūtama spriedze vēl pirms saruna ir sākusies. Ir speciālisti, kuru klātbūtnē telpa kļūst droša, un ir tādi, kuru tonis, vārdi vai skatieni liek cilvēkiem sarauties. Un tas vienmēr ir licis man sev jautāt – kas ir tas, kas rada šo atšķirību?
Diemžēl esmu saskārusies arī ar pretējo pusi. Ar neapmierinātību, ar rupjību, ar nepacietību. Ar attieksmi, kas ne tikai neatbalsta, bet pat iedveš bailes. Un tas ir īpaši jūtams vidē, kur cilvēki jau tā ir ievainojami – pacienti, kuri nāk ar savām sāpēm, neziņu, trauksmi. Šādā brīdī katrs vārds, katrs tonis kļūst daudz nozīmīgāks.
Nesen man pašai bija pieredze kā pacientam, kas šo sajūtu padarīja ļoti personīgu. Situācija pati par sevi nebija sarežģīta, bet ārsta palīdze mani uzrunāja ar pārmetumu un dusmām par to, ka neesmu visu informāciju nodevusi administratorei. Tajā brīdī es ne tikai sadzirdēju vārdus, bet sajutu attieksmi. Un man sevī radās jautājums – vai tiešām es esmu pelnījusi uzņemt sevī šīs negatīvās emocijas? Vai tas, ka kādam ir slikta diena, nozīmē, ka man ir jākļūst par vietu, kur tās izlikt?
Šis jautājums man šķiet ļoti būtisks. Jo mēs visi esam cilvēki. Mēs nogurstam, mēs piedzīvojam stresu, mēs sastopamies ar sarežģītām situācijām. Arī es neesmu izņēmums. Esmu bijusi brīžos, kad diena neiet, kad pacients ir ass, kad vārdi sāp. Taču es varu godīgi pateikt – darbs nav tā vieta, kur izgāzt savas emocijas uz citiem. Ne uz pacientiem, ne uz kolēģiem.
Tieši šeit sākas izvēle. Ne vienmēr viegla, ne vienmēr automātiska, bet ļoti skaidra. Kā es reaģēšu? Vai es pavilkšos līdzi šai spriedzei, vai spēšu saglabāt savu centru?
Man pašai laika gaitā ir izveidojies ļoti vienkāršs, bet efektīvs princips – nepavilkties. Neieiet šajā emociju virpulī, kas bieži vien ir tik spēcīgs un lipīgs. Tas nozīmē apstāties, kaut uz dažām sekundēm, ieelpot un izelpot. Ja nepieciešams – aizvērt acis, atgriezties pie sevis un atgādināt sev, kas es esmu un kā es vēlos būt šajā situācijā.
Šī nav izvairīšanās. Tā ir apzināta reakcija. Tā ir robeža starp to, kas pieder otram, un to, ko es izvēlos pieņemt sevī.
Bieži tiek teikts, ka cilvēki, kuri izturas asi vai negatīvi, paši nes sevī kaut ko smagu. Varbūt viņi ir noguruši, varbūt jūtas nenovērtēti, varbūt viņiem pietrūkst atbalsta vai vienkārša cilvēciska siltuma. Tas, protams, neattaisno uzvedību, bet tas palīdz to saprast. Un šī sapratne dažkārt ļauj mums nereaģēt ar pretreakciju, bet saglabāt mieru.
Es arvien vairāk ticu tam, ka labais vairo labo. Tas nenozīmē, ka vienmēr saņemsim to pašu pretī uzreiz. Bet tas nozīmē, ka mēs paši veidojam vidi, kurā dzīvojam un strādājam. Katrs labs vārds, katrs mierīgs tonis, katra pacietīga reakcija ir kā neliels ieguldījums kopējā atmosfērā.
Veselības aprūpē tas ir īpaši svarīgi. Jo šī vide nav tikai profesionāla – tā ir dziļi cilvēciska. Pacienti atceras ne tikai to, kas tika izdarīts, bet to, kā viņi jutās. Kolēģi atceras ne tikai situācijas, bet sajūtas, kas tajās valdīja.
Būt jaukam nenozīmē būt vājam vai piekāpīgam. Tas nenozīmē ignorēt problēmas vai neizteikt savu viedokli. Tas nozīmē izvēlēties cieņu, pat tad, kad ir grūti. Tas nozīmē runāt skaidri, bet bez aizvainojuma. Tas nozīmē saglabāt cilvēcību, pat ja apkārtējā vide to uz brīdi zaudē.
Un varbūt tieši tas ir profesionālisms augstākajā līmenī – spēja būt kompetentam un vienlaikus cilvēcīgam. Spēja darīt savu darbu precīzi un vienlaikus ar siltumu.
Ir vēl kāda doma, kas man šķiet svarīga. Dažreiz mēs ļoti ātri pieņemam citu cilvēku attieksmi kā kaut ko personīgu. Taču bieži vien tā nemaz nav par mums. Tā ir par viņu dienu, viņu nogurumu, viņu iekšējo stāvokli. Un šī apziņa var dot mums brīvību neuzņemt visu uz sevi.
Tas nenozīmē pieļaut necieņu. Tas nozīmē saglabāt savu iekšējo stabilitāti. Neļaut citu emocijām noteikt mūsu reakciju.
Es esmu dzirdējusi domu, ka nav “sliktu” pieredžu – ir tikai mācību stundas. Varbūt tas ne vienmēr šķiet viegli pieņemams brīdī, kad situācija ir sāpīga, bet ar laiku šajā domā ir dziļums. Katra pieredze mums kaut ko parāda – par sevi, par citiem, par mūsu robežām un izvēlēm.
Un galu galā mēs paši izlemjam, ko ar šo pieredzi darīt. Vai mēs ļaujam tai mūs rūdīt un attīstīt, vai ļaujam tai mūs padarīt cietākus un noslēgtākus.
Šajā kontekstā būt jaukam nav nejaušība. Tā ir apzināta izvēle palikt atvērtam, pat ja pasaule brīžiem šķiet skarba. Tā ir izvēle nepazaudēt savu cilvēcību.
Varbūt šajā visā ir vērts paņemt līdzi divas vienkāršas, bet spēcīgas atziņas.
Pirmā – ne viss, kas nāk no citiem, ir jānes sev līdzi. Mēs varam izvēlēties, ko pieņemt un ko atstāt tur, kur tas radies.
Otrā – labestība nav vājums. Tā ir spēks, kas prasa apzinātību, pašcieņu un iekšēju stabilitāti.
Un, ja ir viena lieta, par ko es vēlētos, lai katrs lasītājs pēc šī teksta aizdomājas, tad tā būtu šāda:
Kad tu nākamreiz sastapsies ar nepatīkamu attieksmi – vai tu izvēlēsies tai sekot līdzi, vai tomēr paliksi pie tās cilvēka versijas, kāda tu patiesībā vēlies būt?
Varbūt tieši šajā izvēlē slēpjas tas, kādu vidi mēs radām sev apkārt.
Add comment
Comments