Ir tikšanās, kuras ieplānojam kalendārā, un ir tādas, kuras atnāk īstajā laikā. Brīvdienās man bija iespēja satikties ar divām kolēģēm – vienu, ar kuru kopā esmu strādājusi Latvijā, un otru, kuras profesionālais ceļš arī veidojies starp dažādām sistēmām un pieredzēm. Tā nebija darba sapulce, nebija konkrēta mērķa vai struktūras. Un tomēr – sarunas, kas izvērtās, bija dziļas, fokusētas un ļoti profesionāli piesātinātas.
Šādos brīžos kļūst skaidrs, ka profesionālā attīstība ne vienmēr notiek tikai darba vietā, strukturētos kursos vai formālās supervīzijās. Tā notiek arī starp cilvēkiem – sarunās, kurās ir uzticēšanās, klātbūtne un vēlme saprast.
Sākumā mēs vienkārši dalījāmies pieredzē. Par darbu, par ikdienu, par to, kā katrai no mums šobrīd klājas. Taču diezgan ātri saruna pārauga refleksijā. Mēs sākām analizēt, salīdzināt, uzdot jautājumus. Un tas notika ļoti organiski – bez spiediena, bez nepieciešamības “pareizi” atbildēt. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka šī nav tikai tikšanās starp kolēģiem. Tā ir kolēģiāla supervīzija – tāda, kas rodas no savstarpējas uzticēšanās un kopīgas profesionālās valodas.
Viena no tēmām, pie kuras mēs atgriezāmies vairākas reizes, bija darbs multikulturālā vidē. Veselības aprūpē tas vairs nav izņēmums – tā ir ikdiena. Komandas kļūst arvien starptautiskākas, pacienti – dažādāki, un līdz ar to arī komunikācija kļūst sarežģītāka. Tas prasa ne tikai valodas zināšanas, bet arī spēju uztvert kontekstu, kultūras atšķirības, dažādus komunikācijas stilus.
Mēs runājām par to, cik svarīgi ir neapstāties pie “es saprotu vārdus”, bet virzīties uz “es saprotu cilvēku”. Jo bieži vien tieši nianses – intonācija, klusums, reakcija – ir tās, kas nosaka, kā mēs uztveram viens otru. Un šīs nianses nav vienmēr acīmredzamas, īpaši, ja mēs nākam no dažādām kultūrām.
Šādā vidē īpaši svarīga kļūst elastīga domāšana. Ne tikai kā teorētisks jēdziens, bet kā ikdienas prasme. Spēja pieņemt, ka lietas var tikt darītas dažādi. Ka tas, kas vienā sistēmā ir pašsaprotams, citā var būt pilnīgi citādi. Un ka šīs atšķirības nav jāuztver kā drauds, bet kā iespēja paplašināt savu redzējumu.
Tieši šeit saruna organiski pārgāja uz rotācijas nozīmi. Rotācija veselības aprūpē bieži tiek uztverta kā nepieciešamība – kā sistēmas daļa, kas nodrošina darba nepārtrauktību vai kompetenču paplašināšanu. Taču mēs runājām par to kā par daudz dziļāku procesu.
Strādājot dažādās nodaļās vai pat dažādās valstīs, mēs ne tikai apgūstam jaunas prasmes. Mēs iemācāmies skatīties uz darbu no dažādiem skatpunktiem. Mēs redzam, kā strādā citas komandas, kā tiek pieņemti lēmumi, kā tiek organizēts darbs. Un šī pieredze pakāpeniski veido mūsu profesionālo domāšanu.
Rotācija palīdz izkāpt no ierastā. Tā liek uzdot jautājumus – kāpēc mēs darām tieši tā? Vai ir citi veidi? Ko es varu paņemt līdzi no šīs pieredzes? Un, iespējams, pats svarīgākais – tā palīdz attīstīt spēju pielāgoties, nezaudējot savu profesionālo identitāti.
Jo identitāte ir vēl viena tēma, kas šajā sarunā izkristalizējās ļoti skaidri. Ar laiku katram veselības aprūpes speciālistam veidojas savs darba stils, savas vērtības, savas robežas. Taču šis process nav lineārs. Tas mainās līdz ar pieredzi, līdz ar vidi, līdz ar cilvēkiem, ar kuriem mēs strādājam.
Mēs runājām par to, cik svarīgi ir apzināties, kas mēs esam savā profesijā. Ne tikai pēc amata nosaukuma, bet pēc būtības. Kā mēs strādājam ar pacientiem? Kā mēs komunicējam ar kolēģiem? Kā mēs reaģējam stresa situācijās?
Šie jautājumi ne vienmēr ir viegli. Taču tie ir nepieciešami. Jo bez šīs apzināšanās mēs biežāk kļūstam atkarīgi no ārējiem faktoriem – no darba vides, no kolēģu attieksmes, no sistēmas spiediena. Savukārt, kad profesionālā identitāte kļūst skaidrāka, parādās lielāka iekšējā stabilitāte.
Sarunas laikā mēs pieskārāmies arī novecošanas tēmai profesijā. Taču tas nebija par gadiem kā skaitli. Tas bija par pieredzi. Par to, kā laika gaitā mainās mūsu skatījums uz darbu, uz prioritātēm, uz pašu profesiju.
Pieredze dod daudz. Tā attīsta intuīciju, ļauj ātrāk orientēties situācijās, palīdz saglabāt mieru. Bet tajā pašā laikā tā arī liek pārskatīt savas izvēles. Ar laiku kļūst skaidrāk, kas mums ir svarīgi un kas – vairs ne. Kādos apstākļos mēs varam strādāt ilgtermiņā, un kādos – nē.
Šī spēja izvērtēt ir ļoti nozīmīga. Tā palīdz ne tikai profesionāli attīstīties, bet arī pasargāt sevi no izdegšanas. Jo veselības aprūpē robežas bieži vien ir izplūdušas. Darbs var aizņemt ļoti lielu daļu no mūsu dzīves, un bez apzinātām izvēlēm mēs riskējam pazaudēt līdzsvaru.
Vēl viena būtiska tēma, pie kuras mēs atgriezāmies, bija profesionālā komunikācija. Ikdienas darbā tā bieži vien ir orientēta uz uzdevumu – ātra, precīza, strukturēta. Un tas ir nepieciešams. Taču ilgtermiņā komunikācijas kvalitāte ietekmē ne tikai darba rezultātu, bet arī komandas dinamiku.
Mēs runājām par to, cik svarīgi ir saglabāt cilvēciskumu arī profesionālajā vidē. Spēja uzklausīt, spēja izteikties cieņpilni, spēja dot un saņemt atgriezenisko saiti. Šīs lietas ne vienmēr ir redzamas kā “prasmes”, bet tās būtiski ietekmē darba vidi.
Un tieši šeit kolēģu atbalsts kļūst īpaši nozīmīgs. Ne vienmēr sistēma spēj nodrošināt visu nepieciešamo. Ne vienmēr ir pieejama formāla supervīzija vai strukturēts atbalsts. Taču kolēģi var kļūt par šo balstu.
Sarunā bija skaidri jūtams, cik svarīgi ir būt starp cilvēkiem, ar kuriem var runāt atklāti. Bez bailēm no vērtējuma, bez nepieciešamības sevi aizstāvēt. Šāda vide ļauj ne tikai izteikt domas, bet arī tās sakārtot. Bieži vien tieši sarunas laikā mēs paši labāk saprotam, ko domājam un jūtam.
Šis process ir cieši saistīts ar refleksiju. Un refleksija nav tikai individuāls process. Tā var būt arī kopīga. Daloties pieredzē, uzdodot jautājumus, klausoties citos, mēs paplašinām savu skatījumu. Mēs ieraugām lietas, kuras paši, iespējams, nebūtu pamanījuši.
Ar laiku kļūst arvien skaidrāk, ka šādas tikšanās nav tikai patīkams brīvā laika pavadīšanas veids. Tās ir būtiska profesionālās attīstības daļa. Tās palīdz uzturēt fokusu, stiprina motivāciju un veido sajūtu, ka mēs neesam vieni savā profesionālajā ceļā.
Interesanti ir tas, ka šāds atbalsts bieži vien veidojas neformāli. Tas nav ieplānots, tas netiek dokumentēts, bet tā ietekme ir ļoti reāla. Un, iespējams, tieši šeit slēpjas viena no būtiskākajām atziņām – vide, kurā mēs atrodamies, un cilvēki, ar kuriem mēs sevi ieskaujām, būtiski ietekmē mūsu profesionālo attīstību.
Ne vienmēr mēs to apzināmies. Taču, atskatoties uz savu pieredzi, kļūst redzams, ka tieši sarunas ar kolēģiem, kuri mūs saprot un atbalsta, ir tās, kas palīdz virzīties uz priekšu. Tās dod drosmi, skaidrību un dažkārt arī mierinājumu.
Un tajā pašā laikā šādas sarunas māca arī būt uzmanīgiem pret to, kādu vidi mēs paši veidojam. Jo mēs katrs esam daļa no kāda cita profesionālās telpas. Tas, kā mēs komunicējam, kā mēs reaģējam, kā mēs uzklausām, ietekmē ne tikai mūs, bet arī citus.
Sarunas beigās nebija konkrētu secinājumu vai “rezultātu”. Taču bija sajūta, ka kaut kas ir sakārtojies. Domās, skatījumā, attieksmē. Un, iespējams, tas ir pats svarīgākais – ne vienmēr ir nepieciešams atrast atbildes. Dažkārt pietiek ar to, ka mēs uzdodam pareizos jautājumus un dalāmies tajos ar citiem.
Pēc šīs tikšanās palika skaidra sajūta, ka profesionālā izaugsme nenotiek tikai caur darbu kā uzdevumu izpildi. Tā notiek arī caur sarunām, caur attiecībām, caur kopīgu refleksiju. Un, iespējams, tieši šī neredzamā daļa ir tā, kas ilgtermiņā nosaka, kā mēs jūtamies savā profesijā un kā mēs tajā attīstāmies.
Šīs pieredzes dēļ rodas vēlme šādas tikšanās uzturēt apzināti. Ne vienmēr gaidīt, kad tās notiks pašas no sevis, bet arī radīt tām vietu savā ikdienā. Jo sarunas, kurās ir jēga, kurās ir klātbūtne un savstarpēja cieņa, ir resurss.
Un šis resurss veselības aprūpē ir īpaši nozīmīgs.
Add comment
Comments