Veselības aprūpes sistēma šobrīd atrodas ļoti īpašā punktā. No vienas puses, mēs dzīvojam laikā, kad medicīna attīstās straujāk nekā jebkad agrāk. Tehnoloģijas kļūst precīzākas, ārstēšanas iespējas plašākas, digitalizācija ienāk gandrīz katrā darba procesā. No otras puses, veselības aprūpe visā pasaulē sastopas ar vienu no būtiskākajiem izaicinājumiem pēdējo desmitgažu laikā — cilvēkresursu trūkumu. Un, iespējams, tieši māsu profesijā tas kļūst redzams visskaidrāk.
Pasaules Veselības organizācijas un starptautisko veselības aprūpes monitoringa datu analīzes jau vairākus gadus norāda uz satraucošu tendenci — pasaulē joprojām trūkst miljoniem māsu, un Eiropas reģions ir viens no tiem, kur šo trūkumu izjūt īpaši asi. Taču vēl satraucošāks par pašu skaitli ir tas, kas slēpjas aiz tā. Daudzās Eiropas valstīs ievērojama daļa praktizējošo māsu ir vecākas par piecdesmit gadiem. Tas nozīmē, ka tuvāko piecu līdz desmit gadu laikā liela daļa pieredzējušo speciālistu dosies pensijā vai būtiski samazinās savu darba slodzi. Šī nav tikai personāla plānošanas problēma. Tas ir jautājums par profesijas nepārtrauktību, par zināšanu nodošanu un par to, vai mēs spēsim saglabāt to profesionālo pieredzi, kas gadiem uzkrāta praksē.
Mēs bieži runājam par nepieciešamību piesaistīt jaunus speciālistus, palielināt studējošo skaitu un motivēt jauniešus izvēlēties māsu profesiju. Taču daudz retāk uzdodam sev citu, iespējams, vēl svarīgāku jautājumu — kādu vidi mēs viņiem piedāvājam brīdī, kad viņi ienāk darba vidē? Jo profesijas spēks nav tikai tajā, cik daudz jaunu cilvēku ienāk sistēmā. Profesijas spēks ir tajā, cik gudri mēs spējam nodot pieredzi tālāk.
Tieši šeit paaudžu jautājums iegūst pavisam citu nozīmi. Tas vairs nav tikai stāsts par atšķirīgām vērtībām, darba stiliem vai komunikācijas paradumiem. Tas kļūst par vienu no svarīgākajiem veselības aprūpes nākotnes balstiem. Katru reizi, kad profesiju atstāj pieredzējusi māsa, līdzi aiziet ne tikai darba rokas. Līdzi aiziet klīniskā intuīcija, spēja pamanīt nianses, kuras nevar iemācīt algoritmi vai aprakstīt procedūru protokolos. Tā ir prasme sajust situāciju, paredzēt nākamos soļus, pieņemt lēmumus ne tikai pēc instrukcijas, bet balstoties gadiem uzkrātā profesionālajā izjūtā.
Tajā pašā laikā veselības aprūpē ienāk paaudze, kuras skatījums uz darbu būtiski atšķiras. Jaunākie speciālisti daudz vairāk runā par emocionālo labsajūtu, profesionālajām robežām, cieņpilnu komunikāciju un darba vides kvalitāti. Viņi biežāk uzdod jautājumus, meklē skaidrojumu un vēlas saprast ne tikai to, kas jādara, bet arī kāpēc tas tiek darīts tieši tā. Dažkārt šī vēlme tiek uztverta kā nepacietība vai pārmērīga jūtība. Taču, iespējams, tas nav vājuma signāls. Iespējams, tā ir veselības aprūpes sistēmas evolūcija.
Pētījumi par jauno māsu profesionālo adaptāciju rāda, ka pirmajos darba gados ievērojama daļa speciālistu apsver aiziešanu no profesijas tieši nepietiekama atbalsta, emocionālās pārslodzes un neskaidras ievadīšanas darba vidē dēļ. Tas ir ļoti nozīmīgs signāls. Jo mēs nevaram atļauties zaudēt jaunos speciālistus tikai tāpēc, ka neesam spējuši radīt vidi, kurā viņi jūtas droši augt.
Es bieži domāju par to, cik liela nozīme profesionālajā ceļā ir cilvēkiem, kuri spēj iedot drošības sajūtu. Nevis tāpēc, ka viņi visu padara vieglu, bet tāpēc, ka viņi rada telpu mācīties. Ir kolēģi, kuru klātbūtne pati par sevi nomierina. Viņi ne vienmēr runā daudz. Dažreiz pietiek ar vienu teikumu vai skatienu, kas pasaka — viss ir kārtībā, dari soli pa solim, tu vari. Šie cilvēki kļūst par tiltu starp paaudzēm. Viņi ne tikai nodod prasmes, bet arī palīdz veidot profesionālo pašapziņu.
Un tieši šeit atklājas viena no būtiskākajām atziņām, kas šobrīd caurvij māsu profesijas nākotni — stipra profesija neveidojas tikai no zināšanām, tā veidojas no spējas tās nodot tālāk cilvēcīgā veidā.
Demogrāfiskās prognozes Eiropā rāda, ka sabiedrība turpinās novecot. Tas nozīmē lielāku pacientu skaitu, sarežģītākas aprūpes vajadzības, ilgstošāku hronisko pacientu aprūpi un pieaugošu pieprasījumu pēc kvalificēta personāla. Vienlaikus cilvēkresursu pieejamība samazināsies. Tas nozīmē, ka nākotnes māsa strādās vēl intensīvākā, sarežģītākā un emocionāli prasīgākā vidē.
Šajā kontekstā starppaaudžu sadarbība kļūst nevis par skaistu ideju, bet par profesionālu nepieciešamību. Neviena paaudze viena pati nespēs iznest to slodzi, kas sagaida veselības aprūpi nākamajās desmitgadēs. Pieredze bez attīstības var kļūt pārāk stīva. Jaunība bez pieredzes var kļūt pārāk nedroša. Taču kopā tās rada līdzsvaru.
Man šķiet, ka ļoti bieži mēs kļūdaini salīdzinām paaudzes, mēģinot noteikt, kura no tām ir profesionālāka, izturīgāka vai piemērotāka darbam veselības aprūpē. Taču īstais jautājums nav par to, kurai paaudzei ir taisnība. Īstais jautājums ir — vai mēs spējam viena otru sadzirdēt.
Jo nākotni neveido paaudze, kas runā visskaļāk. To veido paaudzes, kuras iemācās sadarboties savās atšķirībās.
Pieredzējušie speciālisti nes mieru, intuīciju un stabilitāti. Jaunākie nes drosmi runāt par pārmaiņām, spēju ātrāk pielāgoties un vēlmi pārskatīt novecojušus modeļus. Vieni atgādina par izturību. Otri — par robežām. Vieni ienes pragmatismu. Otri — atvērtību.
Un patiesībā veselības aprūpei ir vajadzīgs viss šis kopums.
Es ticu, ka tuvākajos gados lielākā profesionālā vērtība būs nevis tehnoloģiju pārzināšana vai darba stāžs vien, bet spēja sadarboties. Spēja būt atvērtam mācīties gan no tiem, kuri profesijā ir desmitiem gadu, gan no tiem, kuri ienākuši pavisam nesen. Spēja pieņemt, ka profesionālā izaugsme nav vienvirziena process.
Dažreiz jaunais iemāca pieredzējušajam paskatīties uz lietām citādi. Dažreiz pieredzējušais iedod jaunajam pamatu, bez kura nav iespējama stabila izaugsme.
Un varbūt tieši tajā slēpjas profesijas nākotne. Nevis cīņā starp paaudzēm, bet viņu satikšanās punktā.
Tur, kur pieredze sastop atvērtību. Tur, kur zināšanas sastop cilvēcību. Tur, kur cilvēks nejūtas mazāks par savu nezināšanu un nejūtas aizmirsts savas pieredzes dēļ.
Jo tieši šādā vidē rodas komandas, kurās iespējams ne tikai strādāt, bet arī palikt. Augt. Attīstīties. Un nodot šo profesiju tālāk ar cieņu.
Varbūt tieši tas ir mūsu laika lielākais uzdevums — nevis vienkārši sagatavot nākamo māsu paaudzi, bet iemācīties veidot vidi, kurā katra paaudze kļūst par spēku otrai.
Add comment
Comments