Par dažām tēmām runāt nav viegli.
Ne tāpēc, ka tās būtu pārāk sarežģītas, bet tāpēc, ka tās skar ļoti trauslu robežu starp dzīvību, zaudējumu, cerību un cilvēka spēju pieņemt lēmumus par lietām, kuras šķiet tik tālas līdz brīdim, kad tās pēkšņi kļūst ļoti personiskas. Orgānu ziedošanas jautājums ir viena no šīm tēmām.
Par to sabiedrībā joprojām runā maz. Bieži vien tikai brīžos, kad medijos izskan kāds īpašs stāsts, kad kāds publiski dalās savā pieredzē vai kad šis jautājums negaidīti ienāk kādas ģimenes dzīvē. Taču patiesībā tā ir saruna, kurai vajadzētu notikt daudz agrāk — mierā, ikdienišķā sarunā, bez steigas, bez krīzes klātbūtnes un bez tās smaguma, ko sev līdzi nes neatgriezenisks zaudējums.
Savā profesionālajā ceļā man ir bijusi iespēja šo procesu redzēt no abām pusēm. Un tieši šī pieredze ir devusi ļoti īpašu skatījumu uz to, cik daudz cilvēcības, atbildības un arī klusuma sevī nes šī tēma.
Kādā savā profesionālās dzīves posmā strādāju Latvijas Transplantācijas centrā. Tā bija vide, kas mani ļoti veidoja.
Tā nebija liela nodaļa ar nepārtrauktu cilvēku plūsmu, kur ikdienas steigā kolēģi reizēm viens otram paskrien garām. Tā bija cieša, profesionāli ļoti spēcīga komanda, kur katram bija sava precīza loma un sava atbildības zona. Mēs strādājām ļoti koordinēti, ar dziļu savstarpēju uzticēšanos.
Tā bija viena no tām retajām darba vidēm, kur ļoti spilgti sajūti, cik daudz nozīmē komanda.
Katrs cilvēks zināja savu vietu procesā. Katrs apzinājās, cik nozīmīga ir viņa daļa kopējā darbā. Šādā vidē nav vietas paviršībai vai neuzmanībai. Tur viss balstās precizitātē, profesionalitātē un savstarpējā paļāvībā.
Taču līdzās šai profesionālajai precizitātei bija arī ļoti daudz cilvēcības.
Komanda bija cieša gandrīz kā ģimene.
Mēs ne tikai strādājām kopā. Mēs pārdzīvojām kopā.
Ir profesijas, kurās cilvēks var iemācīties saglabāt distanci. Taču ir arī tādas darba vietas, kur pilnībā abstrahēties nav iespējams. Strādājot transplantācijas procesā, tu nevari neredzēt, ka aiz katra medicīniskā algoritma ir cilvēka dzīvesstāsts.
Brīdī, kad ienāk ziņa par potenciālu orgānu ziedotāju, tā nekad nav tikai medicīniska informācija.
Aiz šīs ziņas ir kāda dzīve. Kāds cilvēks. Kāds notikums, kas viņu atvedis līdz robežai, kur medicīna vairs nevar palīdzēt. Ir ģimene, kas tajā brīdī sastapusies ar neaptveramu zaudējumu. Ir klusums, kas iestājas telpā, kad kļūst skaidrs — viss, ko bija iespējams izdarīt, jau ir izdarīts.
Tie ir brīži, kurus nevar uztvert mehāniski.
Un tieši tāpēc šis darbs iemāca ļoti īpašu līdzsvaru starp profesionalitāti un cilvēcību.
Sabiedrībā joprojām pastāv daudz mītu un nepareizu priekšstatu par orgānu ziedošanas procesu. Dažkārt dzirdami pieņēmumi, kas balstīti bailēs vai nezināšanā. Dažkārt cilvēku iztēle rada scenārijus, kuriem nav nekā kopīga ar realitāti.
Taču realitāte ir ļoti skaidra.
Šis process sākas tikai tad, kad viss jau ir beidzies.
Tikai tad, kad neatgriezenisks smadzeņu funkciju zudums ir pilnībā, vairākkārtīgi un neatkarīgi apstiprināts atbilstoši ļoti stingriem medicīniskiem un juridiskiem kritērijiem.
Tas nav pieņēmums.
Tas nav viena speciālista lēmums.
Tas ir ārkārtīgi precīzs, daudzpakāpju, stingri reglamentēts process, kurā katrs solis tiek pārbaudīts un dokumentēts.
Kad šis posms ir noslēdzies, sākas nākamais — rūpīga izvērtēšana, analīzes, savietojamības noteikšana, recipientu atlase.
Tas ir ļoti atbildīgs process, kurā nav vietas improvizācijai.
Taču arī tad ir kāda daļa, kuru nevar ietekmēt neviena ārstniecības persona.
Ģimenes lēmums.
Tas, iespējams, ir emocionāli vissmagākais punkts visā šajā stāstā.
Iedomāties ģimeni, kas tikko saņēmusi neatgriezenisku ziņu, un zināt, ka šajā brīdī viņiem jāpieņem lēmums, kurš var ietekmēt vairāku citu cilvēku dzīvi, ir ļoti smagi.
Tieši šajos brīžos visskaidrāk kļūst redzams, cik svarīgi ir, lai šī saruna būtu notikusi agrāk.
Nevis krīzes laikā.
Nevis brīdī, kad sāpes un šoks pārņem visu telpu.
Bet mierā.
Ģimenes sarunās.
Dzīves ikdienā.
Pirmā atziņa, kas man caur šo pieredzi kļuvusi ļoti svarīga, ir šī — visdziļākā rūpe par saviem tuvākajiem reizēm izpaužas nevis tajā, ko mēs viņiem dodam dzīves laikā, bet tajā, kādu skaidrību atstājam brīdim, kad paši vairs nevaram runāt.
Ja cilvēks savu izvēli ir apzināti izdarījis un par to runājis ar saviem tuvākajiem, tas neatņem sāpes.
Taču tas atņem neziņu.
Tas noņem smagumu, ko rada minējumi.
Tas ļauj ģimenei pieņemt lēmumu ar pārliecību, nevis šaubām.
Šobrīd, strādājot dialīzes jomā, es redzu šī stāsta otru pusi.
Un tieši šī pieredze man ļoti spilgti atgādina, cik savstarpēji cieši saistītas ir abas šīs pasaules.
Dialīze daudziem cilvēkiem kļūst par dzīves ritmu.
No malas tas var šķist tikai medicīnisks process — vairākas procedūras nedēļā, noteikts režīms, regulāra ārstēšana.
Taču patiesībā tā ir dzīve, kas pakārtota ļoti stingram ritmam.
Tas ir laiks, kas jāplāno ap procedūrām.
Tā ir enerģija, kas ne vienmēr pietiek ikdienas lietām.
Tie ir ierobežojumi, kurus citi pat nepamana.
Tā ir nepārtraukta pielāgošanās.
Un vienlaikus tā ir cerība.
Strādājot ar šiem pacientiem, tu redzi gaidīšanu.
Redzi nogurumu, ko nes ilgstoša ārstēšana.
Redzi cilvēkus, kuri klusībā cer uz zvanu, kas varētu pilnībā mainīt viņu dzīvi.
Redzi skatienus, kuros reizēm ir jautājums, ko ne vienmēr pasaka skaļi.
Vai pienāks mana iespēja?
Vai reiz pienāks diena, kad dzīve vairs nebūs pakārtota šim ritmam?
Tieši strādājot dialīzē, es ļoti skaidri sajūtu, ko nozīmē redzēt abas monētas puses.
Vienā pusē ir neatgriezenisks zaudējums.
Otrā pusē — iespēja.
Iespēja kādam atgūt neatkarību.
Iespēja dzīvot citādi.
Iespēja atkal plānot dzīvi nevis ap procedūrām, bet ap saviem sapņiem, ģimeni, darbu un ikdienu.
Daudzi cilvēki joprojām neapzinās, cik daudz dzīvību viens cilvēks var ietekmēt.
Viens lēmums var dot iespēju vairākiem.
Aiz katras šādas iespējas ir cilvēki.
Kāds, kurš gadiem dzīvojis gaidīšanā.
Kāda ģimene, kas katru dienu dzīvo starp cerību un neziņu.
Kāds bērns.
Kāda māte.
Kāds tēvs.
Un tieši šī apziņa ļoti maina skatījumu uz šo tēmu.
Tā vairs nav abstrakta medicīnas sadaļa.
Tas ir ļoti dzīvs cilvēcības jautājums.
Strādājot gan transplantācijas procesā, gan šobrīd dialīzes vidē, esmu iemācījusies vēl ko ļoti būtisku.
Profesionalitāte nenozīmē nejūtīgumu.
Īsta profesionalitāte nozīmē spēju būt precīzam, atbildīgam un savāktam, vienlaikus nezaudējot spēju just.
Ir procesi, kurus paņem līdzi domās arī pēc darba dienas beigām.
Ir stāsti, kas paliek atmiņā.
Ir cilvēki, kuru ceļš pieskaras arī tavai profesionālajai pieredzei.
Un varbūt tieši tas mums veselības aprūpē atgādina pašu svarīgāko — aiz katra procesa vienmēr ir cilvēks.
Otrā atziņa, kas mani šajā tēmā pavada īpaši spēcīgi, ir šī — reizēm cilvēka lielākais devums notiek brīdī, kad viņš pats vairs nevar neko pateikt, bet viņa iepriekš pieņemtais lēmums kļūst par dzīvību kādam citam.
Tas ir ļoti personīgs lēmums.
Un katram ir tiesības to pieņemt pašam.
Tieši tāpēc tas ir jāpieņem apzināti.
Neatlikt.
Neatstāt neizrunātu.
Es savu izvēli esmu izdarījusi.
Apzināti.
Balstoties ne tikai personīgā pārliecībā, bet arī tajā, ko esmu redzējusi no abām pusēm.
Esmu redzējusi procesu no iekšpuses.
Esmu redzējusi, cik atbildīgs, precīzs un cieņpilns tas ir.
Esmu redzējusi cilvēkus, kuri gaida.
Un tieši tāpēc man šķiet svarīgi par to runāt.
Klusā, cieņpilnā un cilvēcīgā veidā.
Bez bailēm.
Bez mītiem.
Bez aizspriedumiem.
Jo šis nav stāsts par beigām.
Tas ir stāsts par izvēli.
Par uzticēšanos.
Par sarunām, kuras ir vērts izrunāt.
Un, iespējams, arī par vienu no skaistākajām cilvēcības izpausmēm — iespēju pat pēc savas dzīves beigām atstāt aiz sevis ļoti reālu turpinājumu.
Varbūt tieši tajā slēpjas šīs tēmas dziļākais spēks.
Nevis tajā, ka mēs spējam apturēt dzīves noslēgumu.
Bet tajā, ka reizēm cilvēks spēj izvēlēties, lai šis noslēgums kļūtu par jaunu sākumu kādam citam
Add comment
Comments