Ir pienākusi brīvdiena.
Modinātājs nezvana. Nav jāsteidzas uz darbu. Nav jāvelk forma, nav jādomā par pacientu plūsmu, medikamentiem, procedūrām, dokumentāciju vai to, vai komandā šodien pietiks cilvēku.
Un tomēr daudzi no mums pamostas ar sajūtu, ka kaut kas ir jādara.
Jāsakārto māja. Jāizmazgā veļa. Jāatbild uz ziņām. Jāaizved bērni. Jāapciemo vecāki. Jāizmanto brīvā diena lietderīgi.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur produktivitāte bieži tiek vērtēta augstāk par atpūtu. Kur aizņemtība kļuvusi par sava veida statusa simbolu. Kur frāze "man nav laika" skan gandrīz kā apliecinājums tam, ka esam vajadzīgi.
Bet cilvēka ķermenis un prāts darbojas citādi.
Tie pieprasa līdzsvaru.
Tie pieprasa atelpu.
Tie pieprasa atpūtu.
Īpaši veselības aprūpē.
Māsas, ārsti, ārstu palīgi, fizioterapeiti, rehabilitācijas speciālisti, aprūpētāji un citi palīdzošo profesiju pārstāvji ikdienā nes milzīgu emocionālo slodzi. Mēs redzam cilvēku sāpes, bailes, zaudējumus, cerības un izmisumu. Mēs pieņemam lēmumus, kas ietekmē citu dzīves. Mēs esam līdzās brīžos, kad kādam ir visgrūtāk.
Un tas nogurdina.
Ne tikai fiziski.
Arī emocionāli.
Dažreiz visvairāk nogurdina nevis 12 stundu maiņa, bet gan saruna ar pacientu, kurš saņēmis smagu diagnozi. Vai tuvinieku asaras. Vai sajūta, ka esi izdarījis visu iespējamo, bet ar to joprojām nepietiek.
Tāpēc atpūta nav balva par labi padarītu darbu.
Atpūta ir daļa no darba.
Mēs katrs atpūšamies atšķirīgi.
Tas, kā mēs atpūšamies, bieži vien ir saistīts ar mūsu audzināšanu, dzīves pieredzi un vērtībām.
Daži no mums ir uzauguši ģimenēs, kur atpūta bija kopīga būšana pie galda, izbraukumi dabā vai vasaras pie vecvecākiem.
Citi ir dzirdējuši teikumus:
"Vispirms darbs, pēc tam atpūta."
"Kamēr viss nav izdarīts, sēdēt nedrīkst."
"Atpūsties varēsi vēlāk."
Šie uzskati bieži seko mums arī pieaugušā vecumā.
Mēs jūtam vainas sajūtu, ja vienkārši atpūšamies.
Ja noskatāmies filmu.
Ja noguļam ilgāk.
Ja visu dienu pavadām pidžamā.
Ja neko nedarām.
Taču arī nekā nedarīšana ir atpūta.
Arī diena uz dīvāna ir atpūta.
Arī klusums ir atpūta.
Arī iespēja nevienam neko nepierādīt ir atpūta.
"Atpūta nav laika zaudēšana. Tā ir enerģijas atjaunošana."
Pēdējos gados arvien vairāk tiek runāts par dabas nozīmi cilvēka veselībā.
Nav nejaušība, ka slimnīcas un rehabilitācijas centri pasaulē arvien biežāk veido zaļās zonas, terapijas dārzus un āra telpas.
Nesen uzmanību piesaistīja kādas Londonas slimnīcas iniciatīva, kas pacientiem piedāvā piekļuvi jumta dārzam. Vietai, kur iespējams sajust vēju, sauli, vērot debesis, klausīties putnu balsīs un vienkārši būt.
No malas tas var šķist kaut kas pavisam vienkāršs.
Tomēr aiz tā slēpjas ļoti būtiska ideja.
Cilvēks nav radīts tikai četrām sienām.
Mums ir nepieciešama daba.
Mums ir nepieciešams svaigs gaiss.
Mums ir nepieciešama gaisma.
Mums ir nepieciešama kustība.
Pētījumi arvien biežāk apliecina, ka atrašanās dabā palīdz mazināt stresu, uzlabo miegu, samazina trauksmi, stabilizē asinsspiedienu un veicina emocionālo labsajūtu.
Varbūt tāpēc dažreiz pēc pastaigas mežā jūtamies daudz labāk nekā pēc vairākām stundām pie televizora.
Varbūt tāpēc pēc vakara pastaigas pie jūras vai parkā šķiet, ka domas kļuvušas sakārtotākas.
Varbūt tāpēc dažkārt vislabākā terapija ir vienkārši iziet ārā.
"Daba ir ārsts, kurš neprasa pierakstu un vienmēr ir pieejams."
Taču atpūta nav tikai daba.
Atpūta ir arī cilvēki.
Ģimene.
Draugi.
Bērni.
Sarunas.
Smiekli.
Kopīgi piedzīvojumi.
Daudzi veselības aprūpes speciālisti atzīst, ka pēc intensīvām darba dienām viņiem nepieciešams laiks ar cilvēkiem, kuri no viņiem neko neprasa profesionālajā lomā.
Kur nav jābūt māsai.
Nav jābūt ārstam.
Nav jābūt ekspertam.
Var vienkārši būt cilvēkam.
Mammai.
Tētim.
Meitai.
Draugam.
Partnerim.
Tieši šī iespēja noņemt profesionālo lomu bieži vien kļūst par svarīgu atjaunošanās avotu.
Tomēr ir vēl kāda interesanta parādība.
Droši vien daudzi to ir piedzīvojuši.
Pēc smagas darba nedēļas gribas tikai palikt mājās.
Neiet nekur.
Nevienu nesatikt.
Neģērbties.
Neplānot.
Vienkārši palikt zem segas.
Un dažreiz tieši tas ir nepieciešams.
Bet reizēm notiek kas cits.
Tu saņemies.
Saģērbies.
Uzkrāsojies.
Aizej uz koncertu.
Uz pasākumu.
Uz tikšanos ar draugiem.
Uz pastaigu.
Un pēkšņi saproti – cik labi, ka aizgāji.
Cik labi, ka izgāji no mājas.
Cik labi, ka nepaliki savās četrās sienās.
Jo enerģija rodas ne tikai no atpūtas.
Dažkārt enerģija rodas no dzīves.
No pieredzes.
No iespaidiem.
No satikšanās.
No skaistas vasaras dienas.
No kafijas uz terases.
No saulrieta.
No smiekliem.
No sajūtas, ka dzīve notiek arī ārpus darba.
Veselības aprūpes speciālisti bieži ir ļoti atbildīgi cilvēki.
Mēs esam pieraduši rūpēties.
Plānot.
Kontrolēt.
Paredzēt.
Bet reizēm tieši atpūta prasa drosmi.
Drosmi atlikt pienākumus.
Drosmi pateikt "nē".
Drosmi izvēlēties sevi.
Drosmi nejust vainas sajūtu.
Drosmi apstāties.
Jo pat visspēcīgākajam cilvēkam nepieciešams laiks atjaunoties.
Pat vispieredzējušākajai māsai.
Pat visizturīgākajam ārstam.
Pat visatsaucīgākajam kolēģim.
Nevienam nav neizsmeļamu resursu.
Kad mēs esam atpūtušies, ieguvēji nav tikai mēs paši.
Iegūst mūsu ģimenes.
Mūsu draugi.
Mūsu kolēģi.
Mūsu pacienti.
Jo cilvēks, kurš ir atjaunojis savus spēkus, spēj būt klātesošāks.
Pacietīgāks.
Iekļaujošāks.
Līdzjūtīgāks.
Radošāks.
Spēcīgāks.
Un varbūt tieši tāpēc atpūta nav egoisms.
Atpūta ir atbildība.
Pret sevi.
Pret savu veselību.
Pret savu dzīvi.
Un arī pret tiem cilvēkiem, par kuriem mēs rūpējamies ik dienu.
Tāpēc šonedēļ es aicinu katru no mums sev uzdot vienu vienkāršu jautājumu:
Kas ir tas, kas patiesi palīdz atpūsties man?
Varbūt tā ir pastaiga.
Varbūt grāmata.
Varbūt dārzs.
Varbūt jūra.
Varbūt saruna ar draugu.
Varbūt diena pidžamā.
Varbūt koncerts.
Varbūt klusums.
Varbūt smiekli.
Atbildes būs dažādas.
Un tas ir pilnīgi normāli.
Jo atpūta nav vienāda visiem.
Bet nepieciešama – ikvienam.
Īpaši tiem, kuri ikdienā rūpējas par citiem.
Add comment
Comments