Mēs dzīvojam laikā, kad aizņemtība bieži tiek uztverta kā sasniegums. Ja kalendārs ir pilns, telefons nepārtraukti zvana un darba diena beidzas tikai vēlu vakarā, šķiet, ka esam vērtīgi. Taču patiesībā cilvēka vērtību nenosaka tas, cik daudz viņš spēj izdarīt vienā dienā.
Īpaši labi to zina veselības aprūpes darbinieki.
Mēs pierodam pie steigas. Pie tā, ka pusdienas atliekam uz vēlāku laiku, ūdens pudeli atceramies tikai maiņas beigās un uz tualeti aizejam tad, kad beidzot ir atradusies viena brīva minūte. Mēs pierodam pie noguruma tik ļoti, ka tas kļūst par normu. Un tieši tas ir bīstamākais.
Iepriekš rakstīju par to, ka atpūta nav greznība. Šodien vēlos šo domu papildināt – atpūta ir viena no svarīgākajām investīcijām mūsu mentālajā un fiziskajā veselībā. Tā nav slinkošana. Tā nav privilēģija. Tā ir nepieciešamība, bez kuras cilvēks ilgtermiņā nevar funkcionēt.
Pēdējā laikā arvien vairāk tiek runāts par izdegšanu. Sociālajos medijos parādās personīgi stāsti, raksti un intervijas. Cilvēki beidzot uzdrošinās pateikt skaļi to, ko gadiem ilgi slēpa aiz profesionāla smaida.
Nesen lasīju kāda veselības aprūpes darbinieka stāstu par to, kā darbs viņu lēnām izmainīja. Sākumā tas bija tikai nogurums. Tad pazuda prieks par lietām, kas agrāk sagādāja gandarījumu. Kļuva grūti koncentrēties, parādījās aizkaitināmība un vienaldzība. Galu galā tika pieņemts smags lēmums pamest profesiju.
Šis nav atsevišķs gadījums.
Daudzi mediķi, māsas, ārsti, sanitāri un citi palīdzības profesiju pārstāvji ik dienu strādā milzīgas emocionālās un fiziskās slodzes apstākļos. Personāla trūkums, pieaugošs pacientu skaits, dokumentācija, atbildība un nepārtrauktā nepieciešamība pieņemt lēmumus rada spiedienu, kas ar laiku uzkrājas.
Un tomēr – mēs bieži sev sakām: "Es vēl izturēšu."
Patiesībā organisms signalizē daudz agrāk.
Izdegšanas pazīmes ne vienmēr sākas ar pilnīgu spēku izsīkumu. Dažreiz tās ir pavisam klusas. Tu no rīta pamosties noguris, lai gan esi gulējis pietiekami ilgi. Sāk aizmirsties vienkāršas lietas. Kļūst grūtāk pieņemt lēmumus. Rodas sajūta, ka viss kaitina. Emocijas kļūst plakanas – ne prieks, ne interese, tikai pienākums. Dažiem parādās miega traucējumi, galvassāpes vai saspringums plecos un krūtīs. Citi sāk norobežoties no draugiem vai ģimenes, jo vienkārši vairs nav spēka sarunām.
Dažreiz cilvēks vairs neatpazīst pats sevi.
Svarīgi atcerēties – šie simptomi nav vājuma pazīme. Tie ir ķermeņa un prāta mēģinājumi pateikt: "Lūdzu, apstājies uz mirkli."
Mums nav jāgaida pilnīgs sabrukums, lai atļautu sev atpūsties.
Atpūta nav tikai atvaļinājums divreiz gadā. Tā sākas ikdienā. Ar glāzi ūdens starp pacientiem. Ar piecām minūtēm svaigā gaisā. Ar telefona nolikšanu malā vakarā. Ar agrāku gulētiešanu. Ar atteikšanos no vēl vienas papildu maiņas, ja ķermenis jau signalizē, ka tam nepieciešama pauze.
Dažreiz atpūta nozīmē pastaigu bez mērķa.
Dažreiz – labu grāmatu.
Dažreiz – klusumu.
Dažreiz – sarunu ar draugu.
Un dažreiz atpūta ir vienkārši atļaut sev neko nedarīt un nejust par to vainas sajūtu.
Mēs bieži domājam, ka vispirms jāparūpējas par visiem citiem un tikai tad par sevi. Bet tukšu krūzi nav iespējams ieliet citā krūzē. Ja mēs paši esam emocionāli izsmelti, kļūst arvien grūtāk sniegt kvalitatīvu palīdzību citiem.
Ir vēl kāda lieta, par kuru, manuprāt, runājam pārāk maz.
Mēs drīkstam būt noguruši.
Mēs drīkstam būt skumji.
Mēs drīkstam būt apjukuši.
Mēs drīkstam kļūdīties.
Mēs drīkstam kādu dienu nerunāt tik daudz kā parasti.
Mēs drīkstam pateikt: "Šodien man ir grūti."
Sabiedrībā joprojām pastāv priekšstats, ka stiprs cilvēks vienmēr tiek galā. Bet īsts spēks bieži izpaužas spējā atzīt savas robežas un laikus lūgt palīdzību.
Un vēl – mums nav jāsalīdzina sevi ar citiem.
Kādam pietiek ar sešām stundām miega, citam vajag deviņas. Kāds pēc smagas darba dienas dodas skriet, cits apsēžas uz balkona un klusumā izdzer tasi tējas. Kāds atjaunojas ceļojot, cits – pavadot vakaru mājās zem segas.
Nav vienas pareizās formulas.
Katrs cilvēks ir unikāls. Ar savu pieredzi, savu nervu sistēmu, savu izturību un savām robežām.
Tu esi pietiekams tieši tāds, kāds esi.
Tev nav jāpierāda sava vērtība ar pārstrādātām stundām vai izdegšanu. Tava vērtība nav atkarīga no tā, cik daudz uzdevumu paveici šonedēļ vai cik bieži atteicies no atpūtas citu labā.
Tu esi pelnījis rūpes arī tad, kad pats tās sev sniedz.
Ja šobrīd jūties noguris, iespējams, ķermenis tevi nevis pieviļ, bet cenšas pasargāt. Ieklausies tajā. Izgulies. Pastaigājies. Paēd siltu maltīti. Pasēdi saulē. Izslēdz paziņojumus telefonā. Atļauj sev vienu vakaru bez produktivitātes.
Jo dzīve nav tikai darāmo darbu saraksts.
Un veselības aprūpē tas ir īpaši svarīgi. Mēs nevaram būt labs atbalsts pacientiem, ja paši lēnām zaudējam saikni ar sevi.
Varbūt šis ir īstais brīdis sev pajautāt: kad es pēdējo reizi patiesi atpūtos? Nevis aizgāju gulēt bez spēka, bet apzināti izdarīju kaut ko, kas mani piepildīja.
Ja atbilde ir "es neatceros", varbūt ir pienācis laiks to mainīt.
Rūpes par sevi nav egoisms. Tās ir atbildība pret sevi, saviem tuvākajiem, saviem kolēģiem un arī pacientiem.
Un varbūt tieši ar vienu apzinātu pauzi šodien sākas ceļš uz rītdienu, kurā ir mazāk izdegšanas, vairāk līdzsvara un vairāk cilvēcības.
Nākamajos rakstos vēlos padziļināti runāt par izdegšanu – par to, kā to atpazīt, kā sev palīdzēt un kā veidot darba vidi, kurā cilvēkam nav jāupurē sava veselība, lai labi paveiktu savu darbu. Jo neviena profesija nav vērtīgāka par pašu cilvēku.
Add comment
Comments