Pēdējo gadu laikā par izdegšanu tiek runāts arvien vairāk. Par to raksta mediji, runā darba devēji un sociālajos tīklos arvien biežāk cilvēki dalās savā pieredzē. Tomēr, neskatoties uz pieaugošo informācijas daudzumu, daudzi joprojām izdegšanu atpazīst tikai tad, kad tā jau ir kļuvusi par nopietnu problēmu.
Bieži vien izdegšana neienāk dzīvē pēkšņi.
Tā neklauvē pie durvīm un nesaka: "Labdien, esmu izdegšana."
Tā ienāk klusi.
Sākumā tas ir tikai nogurums pēc darba dienas. Tad nogurums pēc brīvdienām. Tad nogurums pēc atvaļinājuma. Un kādu dienu cilvēks saprot, ka vairs neatceras, kad pēdējo reizi juties patiesi labi.
Palīdzības profesijās tas notiek īpaši bieži.
Māsas, ārsti, sociālie darbinieki, psihologi, pedagogi, aprūpētāji un citi speciālisti ikdienā strādā ar cilvēkiem. Ar viņu sāpēm, bailēm, zaudējumiem, dusmām un cerībām.
Tas ir skaists darbs.
Bet reizē arī ļoti smags.
Pasaules Veselības organizācija izdegšanu definē kā sindromu, kas rodas hroniska darba stresa rezultātā, ja tas ilgstoši nav veiksmīgi pārvaldīts. Tas nav slinkums. Tas nav rakstura trūkums. Tas nav vājums.
Tā ir organisma reakcija uz ilgstošu pārslodzi.
Pētījumi liecina, ka palīdzības profesiju pārstāvji izdegšanas riskam ir pakļauti biežāk nekā daudzu citu nozaru darbinieki. Iemesls nav tikai darba apjoms.
Liela daļa profesiju strādā intensīvi, ievēro termiņus un piedzīvo stresu.
Atšķirība ir emocionālajā slodzē.
Ja biroja darbinieks kļūdās dokumentā, kļūdu iespējams izlabot.
Ja medicīnas darbinieks kļūdās medikamentu devā vai svarīgā lēmumā, sekas var ietekmēt cilvēka veselību vai pat dzīvību.
Šī atbildības sajūta nekad pilnībā nepazūd.
Tā nāk līdzi mājās.
Dažkārt mēs domājam par pacientiem vēl ilgi pēc darba dienas beigām.
Domājam, vai viss tika izdarīts pareizi.
Vai nepalaidām garām kādu svarīgu detaļu.
Vai pacients jutās drošībā.
Vai kolēģim pietika palīdzības.
Palīdzības profesijās mēs ne tikai strādājam ar uzdevumiem. Mēs strādājam ar emocijām.
Un emocijas nogurdina.
Dažkārt pat vairāk nekā fizisks darbs.
Izdegšana parasti neveidojas vienā dienā. Tā attīstās pakāpeniski.
Pirmās pazīmes bieži ir grūti pamanīt.
Cilvēks sāk justies noguris jau no rīta.
Enerģija nepietiek visai dienai.
Kafijas kļūst vairāk.
Pacietības kļūst mazāk.
Parādās aizkaitināmība.
Lietas, kas agrāk sagādāja prieku, sāk šķist vienaldzīgas.
Daži cilvēki kļūst emocionāli jūtīgāki.
Citi, tieši pretēji, kļūst vēsi un attālināti.
Viņi vairs nejūt līdzjūtību tādā pašā apjomā kā agrāk.
Un tas rada vainas sajūtu.
Parādās koncentrēšanās grūtības.
Kļūst grūtāk pieņemt lēmumus.
Palielinās kļūdu risks.
Atmiņa kļūst vājāka.
Cilvēks sāk aizmirst vienkāršas lietas.
Daudzi novēro arī fiziskus simptomus.
Galvassāpes.
Miega traucējumus.
Sirdsklauves.
Muskuļu saspringumu.
Kuņģa darbības traucējumus.
Paaugstinātu asinsspiedienu.
Biežākas saaukstēšanās epizodes.
Organisms sāk signalizēt, ka rezerves ir gandrīz izsmeltas.
Viena no raksturīgākajām izdegšanas pazīmēm ir cinisms.
Tas var izklausīties skarbi, bet daudzi profesionāļi kādā brīdī sāk distancēties no darba.
Pacienti kļūst par numuriem.
Klienti kļūst par problēmām.
Darba dienas kļūst par izdzīvošanu līdz maiņas beigām.
Tas nav tāpēc, ka cilvēks ir slikts speciālists.
Tas ir aizsardzības mehānisms.
Prāts cenšas sevi pasargāt no pārslodzes.
Tieši tāpēc ir tik svarīgi runāt par izdegšanu laikus.
Nevis tad, kad cilvēks jau ir darba nespējā vai apsver profesijas maiņu.
Bet tad, kad parādās pirmās pazīmes.
Ko darīt, ja šķiet, ka izdegšana ir klāt?
Pirmkārt – atzīt to.
Neignorēt.
Neattaisnot.
Neatkārtot sev: "Vēl tikai šo mēnesi izturēšu."
Otrkārt – runāt.
Ar kolēģi.
Ar draugu.
Ar ģimenes locekli.
Ar virsmāsu.
Ar vadītāju.
Ar supervizoru.
Ar psihologu vai psihoterapeitu.
Dažreiz viena saruna palīdz ieraudzīt situāciju citā gaismā.
Dažreiz palīdzība sākas brīdī, kad kāds pasaka: "Es redzu, ka tev ir grūti."
Treškārt – izvērtēt savu ikdienu.
Vai ir pietiekams miegs?
Vai ir regulāras ēdienreizes?
Vai ir kustības?
Vai ir laiks sev?
Vai ir iespējams atteikties no papildu pienākumiem?
Vai ir iespējams paņemt atvaļinājumu?
Dažreiz izdegšanas risinājums nav sarežģīts.
Dažreiz tas sākas ar robežām.
Ar spēju pateikt "nē".
Ar spēju nepieņemt vēl vienu maiņu.
Ar spēju neglābt visu pasauli vienam pašam.
Tas nav egoisms.
Tā ir profesionāla atbildība.
Jo noguris speciālists nevar sniegt tādu pašu palīdzību kā atpūties speciālists.
Palīdzību ir svarīgi meklēt arī profesionāli.
Ģimenes ārsts var izvērtēt veselības stāvokli un nepieciešamības gadījumā nosūtīt pie speciālistiem.
Psihologs palīdz saprast, kas notiek emocionālā līmenī.
Psihoterapeits palīdz atrast dziļākus cēloņus un ilgtermiņa risinājumus.
Supervīzija palīdz drošā vidē analizēt darba situācijas, emocijas un profesionālos izaicinājumus.
Nav viena universāla ceļa.
Katram cilvēkam tas būs atšķirīgs.
Tomēr ir kāda būtiska lieta, ko vēlos atgādināt.
Izdegšana nenozīmē, ka esi vājš.
Bieži vien izdeg tieši tie cilvēki, kuri ir visatbildīgākie.
Tie, kuri vienmēr palīdz.
Tie, kuri paliek ilgāk.
Tie, kuri uzņemas vairāk.
Tie, kuri saka: "Es tikšu galā."
Bet arī stipri cilvēki nogurst.
Arī profesionāļi ir cilvēki.
Arī palīdzības sniedzējiem reizēm nepieciešama palīdzība.
Varbūt šobrīd lasot šo rakstu, tu atpazini kādu no simptomiem.
Varbūt vairākus.
Varbūt atpazini kolēģi.
Varbūt draugu.
Varbūt sevi.
Ja tā ir, uztver to nevis kā iemeslu vainot sevi, bet kā iespēju apstāties un ieklausīties.
Jo izdegšana nesākas tajā dienā, kad cilvēks sabrūk.
Tā sākas daudz agrāk.
Un tieši tāpēc mums ir iespēja to pamanīt laikus.
Mēs nevaram vienmēr mainīt sistēmu vienā dienā.
Mēs nevaram vienmēr samazināt pacientu skaitu vai darba slodzi.
Bet mēs varam iemācīties laikus sadzirdēt sevi.
Jo neviena profesija nav svarīgāka par cilvēku, kurš to dara.
Un neviens darbs nav tā vērts, lai tā dēļ zaudētu savu veselību, mieru un dzīvesprieku
Add comment
Comments