Veselības aprūpē darba maiņa nav nekas neparasts. Kāds aiziet uz citu nodaļu, kāds izvēlas citu slimnīcu, kāds nolemj strādāt ambulatori, bet vēl kāds uz laiku vai pavisam aiziet no profesijas. No malas tas bieži izskatās vienkārši – "viņš nomainīja darbu". Taču aiz katra šāda lēmuma slēpjas stāsts.
Mēs reti mainām darbu viena vienīga iemesla dēļ. Parasti tas ir vairāku faktoru kopums, kas krājies mēnešiem vai pat gadiem.
Pēdējos blogos rakstīju par izdegšanu. Par nogurumu, kas nepāriet pēc vienas brīvdienas. Par to sajūtu, kad cilvēks vairs neatceras, kad pēdējo reizi darbā jutās patiesi priecīgs. Un ļoti bieži tieši šajā brīdī rodas jautājums – vai problēma ir manī, vai arī ir pienācis laiks kaut ko mainīt?
Dažreiz atbilde nav tūlītēja.
Dažreiz pirms jebkāda lēmuma vispirms ir jāatpūšas.
Noguris cilvēks reti pieņem labākos dzīves lēmumus. Kad ķermenis un prāts ilgstoši darbojas izdzīvošanas režīmā, viss šķiet slikts. Tad gribas aiziet prom no visa. Taču pēc īstas atpūtas nereti izrādās, ka profesija joprojām patīk. Varbūt jāmaina tikai nodaļa. Varbūt kolektīvs. Varbūt darba slodze.
Tāpēc pirms pateikt "es eju prom", ir vērts sev uzdot vienu jautājumu – vai es esmu noguris, vai patiešām esmu izaudzis no šīs vietas?
Šīs ir divas ļoti atšķirīgas sajūtas.
Protams, ir arī pavisam praktiski iemesli. Nauda.
Sabiedrībā vēl joprojām reizēm dzirdam pārmetumus, ka medicīnas darbinieki strādā vairākās darbavietās. Taču reti kurš pajautā – kāpēc?
Daudziem tas nav sapnis vai hobijs. Tā ir nepieciešamība.
Lai samaksātu rēķinus. Lai uzturētu ģimeni. Lai varētu atļauties mācības, kredītu vai vienkārši dzīvot bez nepārtrauktas spriedzes.
Nauda nav netīrs temats. Tā ir drošības sajūta.
Un cilvēkam nav jākaunas vēlēties saņemt atalgojumu, kas atbilst viņa zināšanām, atbildībai un pieredzei.
Tomēr nauda nav vienīgais iemesls.
Dažreiz cilvēks aiziet tāpēc, ka vairs nejūtas novērtēts.
Var būt labs atalgojums, bet, ja ikdienā nav cieņas, atbalsta un cilvēcīgas komunikācijas, agri vai vēlu pazūd motivācija. Mēs ļoti bieži runājam par pacientu labsajūtu, bet tikpat svarīga ir arī darbinieka labsajūta.
Labs kolektīvs nespēj atrisināt visas problēmas, bet tas var padarīt grūtu dienu daudz vieglāku.
Savukārt toksiska vide var padarīt smagu pat vismīļāko darbu.
Ir arī cilvēki, kuri darbu maina tāpēc, ka vēlas augt.
Viņi neiet prom tāpēc, ka kaut kas būtu slikti. Viņi aiziet, jo ir gatavi nākamajam solim.
Jauna nodaļa.
Jauna specialitāte.
Jauna valsts.
Jauni pacienti.
Jaunas zināšanas.
Veselības aprūpe ir viena no retajām profesijām, kur mācīšanās nekad nebeidzas. Katra jauna pieredze paplašina redzesloku un padara mūs stiprākus speciālistus.
Dažreiz tieši darba maiņa palīdz atrast savu īsto vietu.
Ne visiem tā izdodas uzreiz.
Ir cilvēki, kuri visu darba mūžu nostrādā vienā slimnīcā. Un tas ir skaisti. Viņi izveido komandu, pazīst kolēģus, zina katru gaiteni un katru darba niansi. Tā ir uzticība un stabilitāte.
Bet tikpat skaists ir arī cits stāsts.
Par cilvēku, kurš meklē.
Kurš pamēģina vairākas nodaļas.
Kurš strādā dažādās slimnīcās.
Kurš aizbrauc uz citu valsti.
Kurš atgriežas.
Kurš vēl tikai meklē vietu, kur jutīsies īstajā vietā.
Neviena no šīm izvēlēm nav pareizāka par otru.
Katram ir savs ceļš.
Reizēm mēs ļoti baidāmies no darba maiņas. Baidāmies pazaudēt drošību. Baidāmies sākt no jauna. Baidāmies nebūt pietiekami labi.
Taču katrs jauns sākums reiz bija arī mūsu pirmais darba rīts.
Katrs no mums reiz neko neprata.
Katram bija pirmais pacients.
Pirmā operācija.
Pirmā nakts maiņa.
Pirmā kļūda.
Pirmais panākums.
Pieredze rodas tikai tad, kad speram soli uz priekšu.
Dažreiz cilvēki jautā – cik bieži drīkst mainīt darbu?
Manuprāt, nav pareizas atbildes.
Svarīgākais ir saprast, kāpēc mēs to darām.
Vai mēs bēgam no problēmām, kuras ceļos līdzi arī uz nākamo darbavietu?
Vai arī mēs apzināti izvēlamies vidi, kurā varēsim kļūt par labāku speciālistu un vienlaikus justies labāk kā cilvēks?
Šie ir divi ļoti atšķirīgi ceļi.
Karjera nav sacensības.
Nevienam nav pienākuma līdz noteiktam vecumam kļūt par virsmāsu, nodaļas vadītāju vai ekspertu.
Tikpat vērtīgs ir cilvēks, kurš godprātīgi dara savu darbu katru dienu un jūtas savā vietā.
Taču, ja sirdī dzīvo vēlme augt, mācīties un izmēģināt ko jaunu, arī to nevajadzētu apslāpēt tikai baiļu dēļ.
Dažreiz viena darba maiņa maina ne tikai darba vietu.
Tā maina pārliecību par sevi.
Atgriež motivāciju.
Atdod prieku par profesiju.
Un reizēm palīdz atkal iemīlēt darbu, kuru kādu brīdi bijām gandrīz pazaudējuši.
Varbūt šodien tieši Tu domā par darba maiņu.
Nesteidzies.
Ieklausies sevī.
Atpūties.
Izvērtē.
Aprunājies ar cilvēkiem, kuriem uzticies.
Un tikai tad pieņem lēmumu.
Ne tāpēc, ka kāds cits tā darītu.
Bet tāpēc, ka tas ir pareizais solis tieši Tev.
Divas domas, ko paņemt līdzi šodien:
1. Darba maiņa nav neveiksmes pazīme. Tā var būt drosmīga izvēle rūpēties par savu profesionālo izaugsmi, veselību un dzīves kvalitāti.
2. Neviena karjera nav jāsalīdzina ar citu. Vieni uzplaukst, visu mūžu strādājot vienā vietā, citi – meklējot jaunus izaicinājumus. Galvenais ir atrast vietu, kur vari būt gan labs speciālists, gan labi justies kā cilvēks.
Add comment
Comments