Veselības aprūpē lojalitāte vienmēr ir bijusi augstu vērtēta. Mēs lepojamies ar kolēģiem, kuri vienā slimnīcā nostrādājuši divdesmit vai trīsdesmit gadus, un ar cieņu klausāmies viņu stāstos par nodaļas attīstību, pārmaiņām un paaudzēm, kas nākušas un aizgājušas. Šādi cilvēki kļūst par nodaļas vēsturi, par atbalstu jaunajiem kolēģiem un bieži vien arī par stabilitātes simbolu.
Tomēr pasaule mainās. Mainās arī veselības aprūpe un cilvēku skatījums uz darbu. Ja agrāk darba maiņa bija retums, tad šodien tā ir kļuvusi par dabisku karjeras daļu. Cilvēki maina nodaļas, slimnīcas, specialitātes un pat valstis. Tas nenozīmē, ka viņi kļuvuši mazāk lojāli. Bieži vien tas nozīmē tikai to, ka viņi ir sākuši vairāk domāt par sevi.
Ilgu laiku sabiedrībā valdīja uzskats, ka labs darbinieks ir tas, kurš paliek. Pat tad, ja ir grūti. Pat tad, ja darba vide vairs nesniedz gandarījumu. Pat tad, ja nogurums ir kļuvis par ikdienu. It kā aiziešana būtu padevības pazīme.
Tomēr lojalitāte nekad nedrīkst nozīmēt sevis pazaudēšanu.
Lojalitāte ir skaista vērtība, ja tā balstās uz cieņu, uzticēšanos un abpusēju vēlmi sadarboties. Taču, ja tā pārvēršas pienākuma sajūtā, bailēs vai vainas apziņā, tā vairs nekalpo cilvēkam.
Neviens darbs nav pelnījis to, lai cilvēks tajā pazaudētu savu veselību, motivāciju vai prieku par profesiju.
Ļoti bieži cilvēki darba maiņu sāk apsvērt ilgi pirms uzraksta atlūgumu. Sākumā tās ir nelielas domas. Varbūt vēlme paskatīties darba sludinājumus. Varbūt saruna ar draugu, kurš strādā citā slimnīcā. Varbūt interese par citu specialitāti. Ar laiku šīs domas kļūst arvien biežākas, un cilvēks sāk sev uzdot jautājumu – vai es vēl esmu savā vietā?
Šis ir ļoti svarīgs brīdis.
Nevis tāpēc, ka uzreiz jāpieņem lēmums, bet tāpēc, ka ir vērts sevī ieklausīties.
Dažreiz problēma nav darbā. Dažreiz cilvēks ir vienkārši noguris. Pēc ilgstoša stresa gandrīz jebkura darbavieta var šķist nepanesama. Tāpēc pirms lieliem karjeras lēmumiem ir vērts atļaut sev atpūsties. Atvaļinājums, dažas mierīgākas dienas vai saruna ar cilvēku, kuram uzticamies, reizēm palīdz daudz skaidrāk saprast, vai vēlamies aiziet no darba vai tikai atgūt spēkus.
Ja pēc atpūtas sajūta nemainās, iespējams, ir pienācis laiks godīgi paskatīties uz savu profesionālo dzīvi.
Kas mani šeit vēl notur?
Kas mani šeit nogurdina?
Kas man pietrūkst?
Vai es joprojām redzu savu nākotni šajā komandā?
Tie nav viegli jautājumi, tomēr tie palīdz pieņemt lēmumus ar prātu, nevis tikai emocijām.
Interesanti ir tas, ka cilvēki ļoti bieži baidās nevis no pašas darba maiņas, bet gan no apkārtējo reakcijas.
Ko teiks kolēģi?
Ko padomās vadītājs?
Vai mani uzskatīs par nelojālu?
Vai viņi apvainosies?
Šīs bailes ir saprotamas. Veselības aprūpē komandas kļūst ļoti tuvas. Mēs kopā piedzīvojam sarežģītas situācijas, palīdzam viens otram un nereti pavadām kopā vairāk laika nekā ar ģimeni. Tāpēc aiziešana var šķist gandrīz kā šķiršanās.
Arī kolēģu reakcijas mēdz būt ļoti dažādas.
Daži patiesi priecāsies par tavu izaugsmi un novēlēs veiksmi. Citi būs skumji, jo zaudēs labu kolēģi. Vēl kāds var mēģināt pārliecināt palikt. Reizēm būs arī cilvēki, kuri nesapratīs tavu izvēli vai pat izteiks pārmetumus.
Tas ir cilvēcīgi.
Katrs uz pārmaiņām reaģē atšķirīgi.
Līdzīgi ir ar vadītājiem. Labs vadītājs centīsies saprast aiziešanas iemeslus, uzdos jautājumus un varbūt pat meklēs iespēju uzlabot darba apstākļus. Citreiz vadītājs būs vīlies, jo zaudē pieredzējušu darbinieku. Reizēm reakcija var būt emocionāla vai pat aizvainota, īpaši situācijās, kad nodaļā jau tā trūkst personāla.
Tomēr ir svarīgi atcerēties vienu lietu.
Nevienam nav pienākuma palikt darbā tikai tāpēc, lai citi justos labāk.
Protams, aiziet ir vērts profesionāli un ar cieņu. Pabeigt iesāktos darbus, ievērot līgumā noteikto uzteikuma termiņu, pateikt paldies cilvēkiem, ar kuriem kopā būts. Pasaule ir maza, un veselības aprūpes vide bieži vien ir vēl mazāka. Labas attiecības ir vērtība, kuru ir vērts saglabāt.
Vienlaikus nav jāatvainojas par to, ka vēlies augt.
Ja cilvēks izvēlas citu darba vietu, tas nenozīmē, ka iepriekšējā bijusi slikta. Dažkārt tas vienkārši nozīmē, ka viņa vajadzības ir mainījušās. Pirms desmit gadiem svarīgākais varēja būt pieredzes iegūšana, šodien – stabils darba grafiks. Kādam svarīgāka kļuvusi ģimene, citam – profesionālā attīstība, vēl kādam – emocionālais līdzsvars.
Tas nav egoisms.
Tā ir dzīve.
Karjeras laikā mūsu prioritātes mainās, un tas ir pilnīgi normāli.
Ja šobrīd esi pārdomu posmā, nesteidzies ar lēmumu. Pamēģini vairākas dienas pierakstīt savas domas. Kas darbā sniedza gandarījumu? Kas radīja nogurumu? Kā tu jūties, dodoties uz darbu? Kā jūties, braucot mājās? Dažreiz tieši ikdienas novērojumi parāda daudz vairāk nekā viena ļoti slikta darba diena.
Aprunājies ar cilvēkiem, kuri tevi pazīst un kuri spēj paskatīties uz situāciju no malas. Nevis ar tiem, kuri pieņems lēmumu tavā vietā, bet ar tiem, kuri palīdzēs uzdot pareizos jautājumus.
Ja iespējams, nesteidzies iesniegt atlūgumu, kamēr neesi iepazinies ar citām iespējām. Aizej uz darba interviju. Apskati citu nodaļu. Aprunājies ar nākamajiem kolēģiem. Uzdod jautājumus. Arī darba devēju ir vērts izvērtēt tikpat rūpīgi, cik viņš izvērtē tevi.
Mēs bieži aizmirstam, ka intervija nav eksāmens tikai kandidātam. Tā ir iespēja arī pašam saprast, vai šī vide atbildīs tavām vērtībām.
Un vēl kāda doma.
Neviena darbavieta nebūs ideāla.
Visur būs izaicinājumi. Visur būs saspringtas dienas. Visur būs cilvēki ar atšķirīgiem raksturiem. Tāpēc nevajadzētu meklēt perfektu darbu. Daudz svarīgāk ir atrast vietu, kur plusi ilgtermiņā atsver mīnusus un kur vari būt ne tikai labs speciālists, bet arī cilvēks, kurš jūtas mierīgs, novērtēts un drošs.
Dažreiz drosmīgākais lēmums ir palikt un kopā ar komandu veidot pārmaiņas. Citreiz drosmīgākais lēmums ir aiziet. Neviens no šiem ceļiem nav nepareizs, ja tas ir apzināts un pieņemts ar cieņu pret sevi un citiem.
Karjera nav taisna līnija. Tā sastāv no izvēlēm, kļūdām, iespējām, pārdomām un jauniem sākumiem. Un varbūt tieši šī spēja laiku pa laikam sev pajautāt: "Vai es vēl joprojām esmu īstajā vietā?" ir viena no svarīgākajām profesionālās brieduma pazīmēm.
Lojalitāte ir vērtība. Taču pati svarīgākā lojalitāte ir pret savām vērtībām, savu veselību un savu profesionālo identitāti. Ja spējam tās saglabāt, tad neatkarīgi no tā, vai vienā darbavietā nostrādājam piecus, desmit vai trīsdesmit gadus, mēs paliekam uzticīgi tam, kas patiesībā ir vissvarīgākais – sev un profesijai.
Varbūt tieši šobrīd arī Tu meklē atbildes uz kādu no šiem jautājumiem...
- Vai es joprojām esmu savā vietā?
- Vai es palieku šajā darbā tāpēc, ka to patiešām vēlos, vai tāpēc, ka baidos kaut ko mainīt?
- Ja šodien no jauna izvēlētos savu darba vietu, vai es izvēlētos to pašu?
- Vai mana lojalitāte pret darbavietu joprojām ir abpusēja?
- Kas man šobrīd ir svarīgāks – ieradums vai mana labsajūta?
- Ja bailes nebūtu šķērslis, kādu soli es spertu savā profesionālajā dzīvē?
Iespējams, atbildes neatnāks uzreiz. Un tas ir pilnīgi normāli. Dažkārt svarīgākais nav steigā atrast pareizo atbildi, bet uzdot sev pareizo jautājumu.
"Lojalitāte ir vērtība. Taču vislielākā lojalitāte sākas brīdī, kad paliec uzticīgs savām vērtībām, savai veselībai un sev."
Add comment
Comments