Mēs bieži domājam, ka sēras ir saistītas tikai ar tuvinieka zaudējumu.
Taču dzīvē ir daudz dažādu zaudējumu.
Dažreiz tās ir attiecības, kas beidzas.
Dažreiz mājas, kurās esam dzīvojuši gadiem.
Dažreiz sapnis, kas nepiepildās.
Un dažreiz – kolēģis, kurš aiziet no darba.
No malas tas šķiet pavisam vienkārši.
"Cilvēks atrada citu darbu."
"Viņa pārcēlās."
"Viņš izlēma mainīt profesiju."
Dzīve turpinās.
Taču tiem, kuri paliek, bieži vien nekas vairs nav gluži tāpat kā iepriekš.
Veselības aprūpē komandas veidojas citādi nekā daudzās citās profesijās.
Mēs kopā piedzīvojam nakts maiņas.
Steidzamus izsaukumus.
Pacientu glābšanu.
Neizdošanos.
Prieku.
Nogurumu.
Asaras.
Un arī klusumu.
Šajās situācijās starp cilvēkiem izveidojas saikne, kuru ir grūti izskaidrot tiem, kas to nav piedzīvojuši.
Tāpēc darba attiecību šķiršanās reizēm līdzinās īstām sērām.
Mēs atvadāmies ne tikai no cilvēka
Kad kolēģis aiziet, mēs nezaudējam tikai vienu darbinieku.
Mēs zaudējam ierasto ritmu.
To, kurš vienmēr zināja, kur atrodas vajadzīgais instruments.
To, kurš prata nomierināt satrauktu pacientu.
To, kurš vienmēr pajokoja nakts maiņā.
To, kurš saprata bez vārdiem.
Katrs cilvēks komandā ieņem savu vietu.
Kad viņa vairs nav, visa komanda mazliet mainās.
Un šīs pārmaiņas var būt sāpīgas.
Arī darba vietā mēs piedzīvojam sēras
Psiholoģijā jau sen ir zināms, ka zaudējuma pieredze neattiecas tikai uz nāvi.
Mēs sērojam arī par attiecību beigām.
Par identitātes maiņu.
Par darba zaudēšanu.
Par kolektīva izjukšanu.
Bieži vien mēs pat nepamanām, ka sērojam.
Mēs vienkārši sakām:
"Šodien kaut kā tukši."
"Vairs nav tās sajūtas."
"Nekas vairs nav kā agrāk."
Patiesībā tās var būt pavisam normālas sēras.
Viena situācija – dažādas paaudžu reakcijas
Iedomāsimies nodaļu, kurā desmit gadus kopā strādājusi māsa nolemj aiziet.
Kā uz to reaģē kolēģi?
Baby Boom paaudzes kolēģi bieži piedzīvos šo zaudējumu ļoti dziļi, taču reti to izteiks skaļi.
Viņi pateiks:
"Tā ir viņas izvēle."
Un nākamajā dienā turpinās strādāt.
Taču mājās viņi domās par to, cik daudz kopā piedzīvots.
Viņu paaudzē emocijas bieži tika paturētas sevī.
Raudāt darbā nebija pieņemts.
Par grūtībām daudz nerunāja.
X paaudze bieži mēģinās noturēt komandu kopā.
Viņi organizēs atvadu pasēdēšanu.
Palīdzēs sadalīt darbus.
Centīsies būt stiprie.
Tomēr arī viņi bieži vien neatrod laiku apzināties savas emocijas.
Millennials daudz biežāk pateiks:
"Man viņas pietrūks."
Viņi rakstīs ziņas.
Satiksies arī pēc darba.
Runās par izjūtām.
Jo šai paaudzei emocionāla tuvība nav vājuma pazīme.
Savukārt Z paaudze nereti uztvers aiziešanu kā dabisku dzīves posmu.
Viņi vieglāk pieņem domu, ka cilvēki maina darbus.
Ka attiecības transformējas.
Ka dzīvē viss mainās.
Tomēr tas nenozīmē, ka viņiem nesāp.
Viņi vienkārši citādi izrāda savas emocijas.
Pārmaiņas vienmēr prasa pielāgošanos
Katras pārmaiņas nozīmē arī nelielu identitātes maiņu.
Ja gadiem ilgi esi strādājis vienā komandā, tu kļūsti par daļu no tās.
Tu zini, kurš sapratīs bez vārdiem.
Kurš pamanīs, ka tev ir grūta diena.
Kurš atnesīs kafiju.
Kurš palīdzēs, kad pietrūks spēka.
Kad šis cilvēks aiziet, mums nākas mācīties dzīvot citādi.
Tas prasa laiku.
Arī šķiršanās māca
Darba vietā notiek ne tikai profesionālas, bet arī cilvēciskas šķiršanās.
Reizēm mēs aizveram nodaļas durvis pēdējo reizi.
Reizēm aizbraucam uz citu valsti.
Reizēm sākam pilnīgi jaunu dzīvi.
Un reizēm saprotam, ka vecajā vietā vairs nevaram palikt.
Tas nenozīmē, ka iepriekšējais posms bija slikts.
Tas nozīmē, ka tas ir beidzies.
Arī personīgajās attiecībās ir līdzīgi.
Mēs varam mīlēt cilvēku un vienlaikus saprast, ka mūsu ceļi šķiras.
Mēs varam būt pateicīgi par kopā piedzīvoto un tomēr izvēlēties iet tālāk.
Šīs sajūtas nav pretrunā viena ar otru.
Komandas gars nebeidzas pēdējā darba dienā
Dažkārt mēs domājam, ka komanda ir tikai tie cilvēki, kuri šodien ir maiņā.
Es tam nepiekrītu.
Katrs kolēģis, ar kuru esam kopā auguši profesionāli, atstāj mūsos kaut ko paliekošu.
Varbūt tie ir vārdi, kurus joprojām atceramies.
Varbūt darba paņēmiens.
Varbūt mierīgs skatiens sarežģītā situācijā.
Varbūt vienkārši sajūta, ka reiz mēs bijām ļoti laba komanda.
Cilvēki aiziet.
Bet tas, ko viņi mums iemācīja, paliek.
Kāpēc dažām paaudzēm ir grūtāk atlaist?
Tas nav tāpēc, ka viņi būtu jūtīgāki.
Tas nav arī tāpēc, ka viņi baidītos no pārmaiņām.
Daudzi vienkārši uzauga pasaulē, kur stabilitāte bija vērtība.
Vienā darba vietā.
Vienā pilsētā.
Vienā ģimenē.
Savukārt jaunākās paaudzes uzauga pasaulē, kur pārmaiņas kļuva par ikdienu.
Mainījās tehnoloģijas.
Mainījās profesijas.
Mainījās valstis.
Mainījās iespējas.
Tāpēc arī attieksme pret šķiršanos ir citāda.
Neviena nav pareizāka.
Tās vienkārši ir atšķirīgas.
Mēs visi ejam cauri vieniem un tiem pašiem posmiem
Sākumā ir neticība.
"Patiešām viņa aizies?"
Tad nāk skumjas.
Pēc tam pielāgošanās.
Un kādu dienu mēs saprotam, ka komanda atkal ir atradusi savu ritmu.
Ne tādu pašu.
Bet jaunu.
Dzīvē ļoti reti kaut kas paliek nemainīgs.
Maināmies mēs.
Mainās cilvēki mums apkārt.
Mainās darba vietas.
Mainās vērtības.
Mainās paaudzes.
Taču viena lieta paliek nemainīga.
Mums visiem ir vajadzīga piederības sajūta.
Sajūta, ka kāds mūs redz.
Ka mūsu darbs ir nozīmīgs.
Ka mēs kādam pietrūksim.
Un, iespējams, tas ir pats skaistākais, ko varam paņemt līdzi no katras komandas.
Nevis amatu.
Nevis darba grafikus.
Bet cilvēkus.
Jo dzīves beigās mēs reti atceramies, cik pacientu tajā dienā aprūpējām.
Toties ļoti labi atceramies cilvēkus, ar kuriem kopā gājām šo ceļu.
Varbūt tieši tāpēc katra darba vieta kļūst par nelielu dzīves posmu.
Dažas nodaļas paliek mūsu atmiņās tikai kā pieredze.
Citas kļūst par vietu, kur izaugam ne tikai kā speciālisti, bet arī kā cilvēki.
Un, kad pienāk laiks atvadīties, ir pilnīgi normāli just skumjas.
Jo skumjas ir pierādījums tam, ka šīs attiecības mums bija svarīgas.
Neatkarīgi no tā, vai tās ilga vienu gadu vai divdesmit.
Neatkarīgi no tā, kurai paaudzei piederam.
Jo zem visām paaudžu atšķirībām mēs tomēr paliekam cilvēki.
Cilvēki, kuri pieķeras.
Cilvēki, kuri mācās.
Cilvēki, kuri zaudē.
Un cilvēki, kuri, neskatoties uz visu, atrod spēku doties tālāk.
Pārdomām
Varbūt šodien ir vērts padomāt par kādu kolēģi, kurš reiz bija nozīmīga daļa no tava profesionālā ceļa.
Ko tieši viņš vai viņa tev iemācīja?
Un vai esi kādreiz pateicis par to paldies?
Add comment
Comments