Kad pirms trīspadsmit gadiem pirmo reizi iegāju medicīnas koledžā, man šķita, ka zinu, ko vēlos. Es gribēju kļūt par labu medicīnas māsu. Man likās, ka lielākais izaicinājums būs apgūt anatomiju, farmakoloģiju, procedūras un visu to, kas nepieciešams, lai profesionāli rūpētos par pacientiem. Es domāju, ka studēju profesiju.
Šodien, atskatoties uz šiem gadiem, es saprotu, ka medicīna mani nav iemācījusi tikai profesiju. Tā ir iemācījusi dzīvi.
Šo gadu laikā esmu strādājusi operāciju zālē, vadījusi komandu, mācījusi topošās medicīnas māsas un jaunos ārstus, strādājusi bērnu slimnīcā, devusies prom no Latvijas, atgriezusies un atkal sākusi visu no jauna Vācijā dialīzes nodaļā. Katrs no šiem posmiem mani ir bagātinājis citādi. Katrs ir devis savas mācības. Dažas bija skaistas. Dažas ļoti sāpīgas. Bet nevienu no tām es šodien nemainītu.
Ja man kāds pajautātu, ko man ir devuši šie trīspadsmit gadi medicīnā, es droši vien nerunātu par diplomiem, amatiem vai darba vietām. Es runātu par cilvēkiem. Jo tieši cilvēki mani ir izveidojuši par tādu, kāda esmu šodien.
Es iemācījos, ka dzīve ir daudz trauslāka, nekā mēs domājam.
Strādājot medicīnā, ļoti ātri pazūd ilūzija, ka nelaimes notiek tikai ar citiem. Tu redzi, cik ātri viss var mainīties. Vienu dienu cilvēks plāno savu nākamo atvaļinājumu, bet nākamajā jau atrodas uz operāciju galda vai uzzina diagnozi, kas maina visu viņa dzīvi.
Operāciju zāle mani iemācīja cienīt dzīvi. Tur katra minūte ir svarīga. Tur nav vietas paviršībai. Tur saproti, cik liela atbildība ir katram komandas loceklim.
Taču līdz ar šo atbildību nāk arī pavisam cita attieksme pret savu dzīvi. Es daudz vairāk novērtēju pavisam vienkāršas lietas. Laiku kopā ar ģimeni. Sarunas ar draugiem. Mierīgus rītus. Pastaigas pie jūras. Iespēju vienkārši būt.
Medicīna man iemācīja negaidīt īpašus notikumus, lai justos laimīga.
Es iemācījos redzēt cilvēku, nevis diagnozi.
Studiju laikā mēs ļoti daudz mācāmies par slimībām. Darbā mēs mācāmies par cilvēkiem.
Gadu gaitā esmu sapratusi, ka slimnīcas gultā nekad neguļ tikai diagnoze. Tur guļ cilvēks ar savu dzīvesstāstu. Kādam viņš ir mamma. Kādam tētis. Kādam dzīvesbiedrs. Kādam bērns.
Īpaši to izjutu, sākot strādāt dialīzes nodaļā. Atšķirībā no operāciju zāles, kur pacientu bieži satiec vienu reizi, dialīzē cilvēki kļūst par daļu no tavas ikdienas. Tu iepazīsti viņu raksturu, humoru, bailes un sapņus. Tu redzi ne tikai viņu slimību, bet arī viņu spēku.
Tas man vēlreiz atgādināja, ka laba aprūpe sākas nevis ar procedūru, bet ar attieksmi.
Dažreiz pacientam visvairāk vajag nevis perfektu tehnisko izpildījumu, bet sajūtu, ka viņš ir sadzirdēts.
Es iemācījos, ka komanda var kļūt par otro ģimeni.
Par komandu pēdējā laikā esmu rakstījusi daudz. Un ne velti.
Liela daļa manas profesionālās dzīves pagāja operāciju zālē. Tie, kuri tur ir strādājuši, sapratīs, ko nozīmē komanda. Tur nevar strādāt vienatnē. Tur viens cilvēks nevar būt labs, ja pārējie nav kopā ar viņu.
Es atceros kolēģus, ar kuriem kopā piedzīvoti saspringti brīži, sarežģītas operācijas un arī daudz smieklu. Dažreiz mēs viens otru redzējām vairāk nekā savas ģimenes.
Vēlāk, kļūstot par virsmāsu, es uz komandu paskatījos pavisam citādi. Es sapratu, ka vadīt cilvēkus nenozīmē tikai sastādīt grafikus vai pieņemt lēmumus. Vadīt nozīmē redzēt cilvēku aiz amata. Pamanīt, kad kolēģis ir noguris. Atbalstīt, kad viņš šaubās. Reizēm vienkārši uzklausīt.
Labs vadītājs nav tas, kurš nekad nekļūdās. Labs vadītājs ir tas, kurš neaizmirst, ka arī komandā strādā cilvēki ar savām emocijām un dzīves notikumiem.
Es iemācījos, ka dalīšanās zināšanās ir daļa no mūsu atbildības.
Kad kļuvu par pasniedzēju, man šķita, ka mana loma būs mācīt.
Patiesībā studenti ļoti daudz iemācīja man.
Viņi atgādināja, cik svarīgi ir nezaudēt zinātkāri. Cik svarīgi ir uzdot jautājumus. Cik svarīgi ir nebaidīties kļūdīties.
Tieši viņi lika man saprast, ka pieredze iegūst vērtību tikai tad, kad ar to dalāmies.
Varbūt tieši tāpēc man tik ļoti patīk rakstīt šo blogu. Ne tāpēc, ka domāju, ka zinu visas atbildes. Bet tāpēc, ka ticu – mūsu pieredze var palīdzēt kādam citam justies mazliet drošākam savā ceļā.
Es iemācījos, ka palīdzēt citiem ir vieglāk nekā palīdzēt sev.
Šī, iespējams, ir viena no grūtākajām mācībām.
Mēs tik bieži pacientiem sakām: "Atpūtieties.", "Parūpējieties par sevi.", "Nepārslogojiet sevi."
Bet vai mēs paši to darām?
Es ilgu laiku nē.
Man šķita, ka laba medicīnas māsa vienmēr atradīs spēku vēl vienai maiņai, vēl vienam pacientam, vēl vienam pienākumam.
Līdz kādā brīdī sapratu, ka arī man ir robežas.
Izdegšana mani nepadarīja par sliktāku medicīnas māsu.
Tā mani padarīja godīgāku pret sevi.
Es sapratu, ka rūpes par sevi nav egoisms. Tās ir atbildība. Jo tukšs cilvēks nevar ilgstoši dot spēku citiem.
Es iemācījos, ka ne viss ir mūsu spēkos.
Medicīna ļoti ātri iemāca pazemību.
Mēs varam izdarīt visu iespējamo.
Mēs varam sekot vadlīnijām.
Mēs varam atdot visu savu profesionālo pieredzi.
Un tomēr būs situācijas, kurās rezultāts nebūs tāds, kā cerējām.
Agrāk man bija grūti to pieņemt.
Šodien es saprotu, ka ne vienmēr mūsu uzdevums ir izglābt.
Dažreiz mūsu uzdevums ir vienkārši būt blakus.
Būt klātesošiem.
Būt cilvēcīgiem.
Un reizēm tieši tas cilvēkam paliek atmiņā visilgāk.
Es iemācījos, ka profesija nav visa mana identitāte.
Ilgu laiku man šķita, ka esmu tikai medicīnas māsa.
Un es lepojos ar šo profesiju vēl šodien.
Taču ar gadiem sapratu, ka cilvēkam ir vajadzīgs arī kaut kas ārpus darba.
Man patīk rakstīt.
Man patīk mācīt.
Man patīk sarunas, kurās cilvēki atrod atbildes paši sev.
Tieši tāpēc manā dzīvē ienāca supervīzija.
Daudzi domā, ka tas ir pilnīgi jauns virziens.
Es tam nepiekrītu.
Manuprāt, tas ir ļoti dabisks turpinājums visam, ko medicīna mani ir iemācījusi.
Ja trīspadsmit gadus esmu rūpējusies par pacientiem, tad šodien vēlos rūpēties arī par tiem cilvēkiem, kuri ik dienu rūpējas par pacientiem. Par medicīnas māsām. Par ārstiem. Par studentiem. Par komandām. Jo aiz katras formas ir cilvēks.
Un es ļoti gribētu, lai mēs veselības aprūpē arvien biežāk atcerētos arī par viņu.
Ko esmu zaudējusi?
Droši vien savu naivumu.
Pārliecību, ka pasaulē viss vienmēr ir taisnīgi.
Spēju pilnībā atstāt darbu aiz slimnīcas durvīm.
Ir pacienti, kurus atceros vēl šodien.
Ir kolēģi, kurus nekad neaizmirsīšu.
Ir notikumi, kas mani ir mainījuši uz visiem laikiem.
Bet es nedomāju, ka tas ir slikti.
Tas nozīmē, ka es joprojām spēju just.
Ko esmu ieguvusi?
Daudz vairāk, nekā jebkad biju iedomājusies.
Empātiju.
Pacietību.
Pazemību.
Cieņu pret dzīvi.
Cieņu pret cilvēkiem.
Un ļoti skaidru apziņu, ka mūsu profesijas lielākā vērtība nav tikai zināšanas vai tehniskas prasmes.
Tā ir cilvēcība.
Ja man šodien vēlreiz būtu jāizvēlas, es atkal ietu tajā pašā medicīnas koledžā. Es atkal izvēlētos operāciju zāli, atkal mācītu studentus, atkal pieņemtu izaicinājumu vadīt komandu un atkal satiktu savus dialīzes pacientus.
Ne tāpēc, ka šis ceļš ir bijis viegls.
Tas nav bijis viegls.
Bet tāpēc, ka tieši šis ceļš mani ir padarījis par cilvēku, kāda esmu šodien.
Un varbūt tā ir pati svarīgākā mācība, ko man devuši šie trīspadsmit gadi medicīnā.
Es vairs nedomāju, ka labs mediķis ir tas, kurš nekad nenogurst, nekļūdās vai nešaubās.
Es domāju, ka labs mediķis ir tas, kurš, neskatoties uz visu piedzīvoto, spēj saglabāt cilvēcību.
Jo pacienti neatcerēsies tikai to, ko mēs izdarījām.
Viņi atcerēsies, kā mēs viņiem likām justies.
Un es arvien vairāk ticu, ka par pacientu mēs spējam patiesi parūpēties tikai tad, ja neaizmirstam par cilvēku baltajā halātā.
Varbūt tieši tāpēc šodien līdzās medicīnai manā dzīvē ir arī supervīzija. Nevis tāpēc, ka esmu aizgājusi prom no profesijas, bet tāpēc, ka vēlos rūpēties arī par tiem, kuri ik dienu rūpējas par citiem.
Jo aiz katras baltās formas ir cilvēks.
Un dažreiz arī viņam ir vajadzīgs kāds, kurš uzklausa.
Jautājums Tev.
Ja Tu šodien atskatītos uz savu profesionālo ceļu, kas ir tā viena mācība, ko Tavs darbs Tev ir iemācījis nevis par profesiju, bet par dzīvi?
"Dažreiz mēs domājam, ka izvēlamies profesiju. Patiesībā profesija, soli pa solim, veido arī mūs."
Add comment
Comments