Kad mēs domājam par veselības aprūpi, pirmais, kas nāk prātā, parasti ir profesionalitāte, zināšanas, tehnoloģijas, ārstēšana un pacientu aprūpe. Mēs runājam par diagnozēm, ārstēšanas plāniem, operācijām, medikamentiem un jaunākajām metodēm. Taču daudz retāk runājam par to, kas notiek cilvēkos, kuri katru dienu ir šī procesa centrā.
Par emocijām.
Par sajūtām.
Par izjūtām.
Un tomēr tās ir klātesošas katru dienu. Katrā nodaļā. Katrā maiņā. Katrā sarunā.
Bieži vien šie trīs vārdi tiek lietoti kā sinonīmi, taču man šķiet svarīgi tos mazliet nošķirt.
Emocijas ir mūsu tūlītējā reakcija uz notikumu. Tās rodas ātri – prieks, bailes, dusmas, skumjas, pārsteigums. Tās parādās pirms mēs paspējam visu izanalizēt.
Sajūtas ir tas, ko uztveram ar savu ķermeni un prātu. Nogurums pēc garas maiņas. Spriedze plecos. Kamols kaklā. Vieglums pēc labi padarīta darba. Miers, ieejot nodaļā, kur valda uzticēšanās.
Savukārt izjūtas ir dziļākas. Tās veidojas no mūsu pieredzes, vērtībām un attiecībām. Tās ir piederības sajūta komandai. Vilšanās. Lepnums. Vainas izjūta. Drošības sajūta. Nedrošība. Tās paliek ilgāk nekā emocijas un bieži vien ietekmē mūsu attieksmi pret darbu un cilvēkiem.
Tieši šo trīs lietu mijiedarbība ļoti bieži nosaka to, kā mēs jūtamies savā profesijā.
Jo medicīna nav tikai zinātne.
Medicīna ir darbs ar cilvēkiem.
Un cilvēks nevar dzīvot bez emocijām.
Strādājot medicīnā vairāk nekā desmit gadus, esmu sapratusi, ka katrai nodaļai ir sava atmosfēra. Operāciju zālei ir savs ritms. Tur valda koncentrēšanās, precizitāte un disciplīna. Vārdu reizēm ir maz, bet katram no tiem ir nozīme. Arī emocijas tur izpaužas citādi. Mēs reti skaļi runājam par satraukumu, tomēr katrs to pazīst. Sarežģīta operācija, neparedzēta situācija vai smags pacients ietekmē visu komandu. Kad operācija beigusies veiksmīgi, ne vienmēr seko skaļas ovācijas. Reizēm pietiek ar vienu skatienu, vienu smaidu vai klusu: "Paldies."
Dialīzes nodaļā viss ir citādi. Tur veidojas ilgstošas attiecības. Pacienti atgriežas vairākas reizes nedēļā, un mēs iepazīstam viņus ne tikai kā pacientus, bet kā cilvēkus. Mēs uzzinām par viņu ģimenēm, bērniem, mazbērniem, priekiem un raizēm. Mēs kopā priecājamies par labām ziņām un pārdzīvojam sliktās. Šādās attiecībās emocijas kļūst daudz personiskākas, jo starp cilvēkiem veidojas uzticēšanās.
Bērnu slimnīcā emocijas iegūst vēl citu nokrāsu. Tur bieži vien jāpalīdz ne tikai bērnam, bet arī vecākiem. Dažkārt visvairāk mierinājuma vajag mammai vai tētim, kuri jūtas bezspēcīgi, redzot sava bērna ciešanas. Arī tas ir veselības aprūpes darbs – būt blakus cilvēkam viņa visgrūtākajā brīdī.
Mēs bieži runājam par attiecībām starp pacientu un mediķi, taču veselības aprūpē vienlaikus pastāv ļoti daudz attiecību.
Ir māsa un pacients.
Ir māsa un kolēģis.
Ir māsa un ārsts.
Ir māsa un students.
Ir māsa un vadītājs.
Ir pacients un viņa piederīgie.
Ir ārsts un piederīgie.
Katra no šīm attiecībām nes sev līdzi emocijas.
Māsa un pacients veido uzticēšanos. Pacients bieži vien ir nobijies. Viņš nezina, kas notiks tālāk. Reizēm viņš ir dusmīgs nevis uz personālu, bet uz situāciju, kurā nonācis. Mēs to zinām, tomēr ne vienmēr ir viegli to pieņemt. Tieši tāpēc empātija ir tik svarīga. Empātija nenozīmē piekrist visam. Tā nozīmē mēģināt saprast, kā otrs cilvēks šobrīd jūtas.
Māsa un ārsts ir komandas biedri. Labākajās komandās valda cieņa un uzticēšanās. Diemžēl ne vienmēr tā ir. Stress, laika trūkums un nogurums dažreiz rada spriedzi. Tāpēc tik svarīgi ir atcerēties, ka arī kolēģis ir cilvēks. Arī viņam var būt grūta diena. Savstarpēja cieņa nekad nav zaudēts laiks.
Māsa un māsa – iespējams, šīs attiecības ikdienā ir vienas no svarīgākajām. Mēs pavadām kopā garas maiņas. Mēs redzam viena otras nogurumu, kļūdas, šaubas un panākumus. Tieši kolēģis bieži vien pirmais pamana, ka kaut kas nav kārtībā. Reizēm pietiek ar jautājumu: "Kā tu jūties?" Lai gan tas šķiet tik vienkārši, dažkārt tieši šis jautājums cilvēkam ir visvairāk vajadzīgs.
Ļoti nozīmīgas ir arī attiecības starp vadītāju un komandu. Vadītājs nevar atrisināt visas problēmas. Taču viņš var radīt vidi, kurā cilvēki jūtas sadzirdēti. Darbinieks, kurš nejūtas droši izteikt savas emocijas vai bažas, ar laiku pārstāj runāt vispār. Un klusums komandā bieži vien ir daudz bīstamāks par atklātu sarunu.
Mēs bieži sakām, ka mediķiem jābūt stipriem.
Es arvien biežāk sev jautāju – ko tas īsti nozīmē?
Vai stiprs cilvēks ir tas, kurš nekad neraud?
Kurš nekad nenogurst?
Kurš vienmēr pasaka: "Man viss ir kārtībā"?
Es domāju citādi.
Manuprāt, stiprs cilvēks ir tas, kurš spēj atzīt, ka arī viņam ir emocijas.
Ka arī viņam sāp.
Ka arī viņš reizēm jūtas apjucis.
Ka arī viņam ir vajadzīgs atbalsts.
Ilgu laiku veselības aprūpē valdīja priekšstats, ka emocijas jāatstāj aiz slimnīcas durvīm. Es saprotu, kāpēc šāds uzskats radās. Mums jāspēj pieņemt lēmumus, jāspēj rīkoties kritiskās situācijās un saglabāt profesionalitāti.
Taču profesionalitāte nenozīmē emociju neesamību.
Profesionalitāte nozīmē spēju tās apzināties un vadīt.
Apspiestas emocijas nepazūd.
Tās uzkrājas.
Tās pārvēršas nogurumā.
Cinismā.
Vienaldzībā.
Izdegšanā.
Tāpēc es arvien vairāk ticu, ka veselības aprūpē mums ir jāmācās runāt ne tikai par pacientu drošību, bet arī par personāla emocionālo drošību.
Mums ir jārada vide, kur kolēģis var pateikt: "Man šodien ir grūti."
Kur students var uzdot jautājumu, nebaidoties izskatīties nezinošs.
Kur ārsts un māsa var atklāti pārrunāt sarežģītu situāciju.
Kur vadītājs ne tikai prasa rezultātu, bet arī pajautā, kā jūtas viņa komanda.
Tieši šeit es redzu supervīzijas nozīmi.
Daudzi joprojām domā, ka supervīzija ir domāta tikai problēmu risināšanai.
Es tai nepiekrītu.
Man supervīzija ir telpa sarunai.
Telpa, kur droši domāt.
Kur paskatīties uz situāciju no citas puses.
Kur saprast savas emocijas, sajūtas un izjūtas, pirms tās kļuvušas par izdegšanu vai konfliktu.
Tā nav vājuma pazīme.
Tā ir rūpes par profesionālo veselību.
Un, manuprāt, tikpat svarīga kā jebkura cita profilakse.
Jo cilvēks, kurš jūtas sadzirdēts, daudz biežāk spēj sadzirdēt arī citus.
Pēc visiem šiem gadiem medicīnā esmu sapratusi vienu pavisam vienkāršu patiesību.
Mēs visi vēlamies vienu un to pašu.
Pacients vēlas justies droši.
Piederīgais vēlas cerību.
Kolēģis vēlas cieņu.
Vadītājs vēlas uzticamu komandu.
Un mediķis vēlas just, ka arī par viņu kāds rūpējas.
Varbūt tieši tad, kad mēs pārstāsim baidīties runāt par emocijām, sajūtām un izjūtām, veselības aprūpe kļūs vēl cilvēcīgāka.
Ne mazāk profesionāla.
Tieši otrādi.
Daudz stiprāka.
Jo aiz katras diagnozes ir cilvēks.
Un aiz katras baltās formas arī.
Add comment
Comments