Jo vairāk tu vari, jo vairāk tev uzliek. Kad kompetence darbā kļūst par slogu.
Ir tādi cilvēki, kurus darba vietā pamana diezgan ātri.
Viņi atnāk laikā. Izdara savu darbu. Ja kaut ko nezina – pajautā. Ja kaut ko apsola – izdara. Ja redz, ka kolēģim nepieciešama palīdzība, neizliekas, ka nav pamanījuši.
Sākumā tas tiek novērtēts.
“Tu ātri mācies.”
“Uz tevi var paļauties.”
“Tu labi tiec galā.”
Un, protams, šādus vārdus ir patīkami dzirdēt. Īpaši jaunā darba vietā. Mēs gribam pierādīt sevi. Gribam parādīt, ka esam profesionāli, ieinteresēti un gatavi būt daļa no komandas.
Tad paiet laiks.
Un kaut kur starp “uz tevi var paļauties” un “tu taču vari” sāk notikt kaut kas interesants.
Tev sāk dot vairāk.
Vēl vienu pienākumu.
Vēl vienu pacientu.
Vēl vienu jauno kolēģi, kuru vajadzētu apmācīt.
Vēl vienu uzdevumu, jo “tu jau zini, kā to izdarīt”.
Vēl vienu situāciju, kuru vajadzētu atrisināt.
Un reizēm pienāk brīdis, kad tu saproti – tava kompetence, kas sākumā bija tava priekšrocība, pamazām ir kļuvusi par iemeslu, kāpēc no tevis sagaida arvien vairāk.
“Labs darbinieks bieži tiek atalgots nevis ar mazāku slodzi, bet ar vēl lielāku uzticēšanos. Un uzticēšanās bez robežām ļoti ātri var kļūt par papildu darbu.”
Veselības aprūpē šī parādība, manuprāt, ir īpaši redzama.
Darbs vienkārši ir jāizdara.
Pacientu nevar atlikt uz rītdienu.
Operāciju nevar pusceļā apstādināt tāpēc, ka maiņa ir beigusies.
Medikamenti jāiedod.
Dokumentācija jāpabeidz.
Pacients jāsagatavo.
Jaunais kolēģis jāapmāca.
Students nedrīkst palikt viens situācijā, kuru vēl nepārzina.
Un, ja komandā trūkst cilvēku, kādam šie pienākumi būs jāuzņemas.
Visbiežāk tos uztic tam, par kuru zina – viņš tiks galā.
No vienas puses, tas ir kompliments.
No otras – ļoti slidena robeža.
Jo pastāv atšķirība starp uzticēšanos un izmantošanu.
Starp profesionālo izaugsmi un nepārtrauktu papildu pienākumu uzņemšanos.
Starp iespēju attīstīties un situāciju, kurā cilvēka spēja tikt galā kļūst par pašsaprotamu resursu.
“Tu taču vari.”
Man šķiet, daudzi šo teikumu ir dzirdējuši.
Tu taču vari paņemt vēl šo.
Tu taču vari šodien palīdzēt.
Tu taču zini, kā tas jādara.
Tu taču esi pieredzējusi.
Tu taču vienmēr tiec galā.
Un interesanti, ka tieši atbildīgākajiem cilvēkiem bieži ir visgrūtāk pateikt “nē”.
Ne tāpēc, ka viņiem nebūtu robežu.
Bet tāpēc, ka viņi redz sekas.
Ja es to neizdarīšu – kurš izdarīs?
Ja es nepalīdzēšu – kolēģim būs vēl grūtāk.
Ja es nepiekritīšu – cietīs pacients.
Ja es nepalikšu vēl mazliet – darbs paliks nepabeigts.
Veselības aprūpē šis iekšējais konflikts ir īpaši sarežģīts, jo mūsu darba centrā nav produkts vai tabula.
Tur ir cilvēks.
Tāpēc atteikšanās reizēm šķiet gandrīz kā egoisms.
Bet te ir jautājums, kuru mēs sev uzdodam daudz retāk:
Kāpēc sistēmas trūkumi tik bieži kļūst par individuāla darbinieka atbildību?
Ja trūkst cilvēku – kāds strādā vairāk.
Ja nav laika apmācībai – pieredzējušais kolēģis mēģina apmācīt paralēli savam darbam.
Ja kāds saslimst – pārējie sadala pienākumus.
Ja organizācijā kaut kas nedarbojas – atrod cilvēku, kurš “māk visu sakārtot”.
Vienreiz.
Otrreiz.
Trešoreiz.
Un tad tas vairs nav izņēmums.
Tas kļūst par normu.
Kad “palīdzēt” kļūst par amata pienākumu
Man ļoti patīk komandas, kurās cilvēki viens otram palīdz.
Es pat nespēju iedomāties veselības aprūpi bez savstarpējas palīdzības.
Mēs nevaram katrs stāvēt savā mazajā lauciņā un pateikt: “Tas nav mans darbs.”
Ir situācijas, kad vienkārši ej un palīdzi.
Taču problēma sākas tad, kad palīdzība vairs nav savstarpēja.
Kad viens cilvēks regulāri glābj situācijas.
Kad viņam dod sarežģītākos uzdevumus, jo “viņš jau tiks galā”.
Kad viņš apmāca citus, risina konfliktus, atbild uz jautājumiem, piesedz kolēģus un paralēli mēģina kvalitatīvi izdarīt savu darbu.
Un pēc kāda laika neviens vairs nepamana, ka tas ir kaut kas papildus.
Tas vienkārši kļūst par viņa lomu.
Interesanti, ka dažreiz tieši tad, kad šāds cilvēks vienreiz pasaka “es nevaru”, apkārtējie ir pārsteigti.
Kā – nevar?
Tu taču vienmēr vari.
Un varbūt tieši tur slēpjas viena no lielākajām problēmām.
Mēs ļoti ātri pierodam pie cilvēku spēka.
Kompetence nedrīkst kļūt par sodu
Pieredzei būtu jāatver durvis.
Tai būtu jādod iespēja attīstīties, mācīt citus, uzņemties lielāku atbildību, piedalīties lēmumos un profesionāli augt.
Taču lielākai atbildībai vajadzētu nākt kopā arī ar kaut ko pretī.
Ar laiku.
Ar atbalstu.
Ar atzinību.
Ar iespējām.
Un, jā, dažkārt arī ar atbilstošu atalgojumu.
Jo pastāv būtiska atšķirība starp:
“Es tev to uzticu, jo redzu tavu potenciālu”
un
“Es tev to iedošu, jo zinu, ka tu neatteiksi.”
No malas šīs situācijas var izskatīties gandrīz vienādas.
Cilvēkam tiek dots vairāk.
Taču sajūta ir pilnīgi cita.
Vienā gadījumā cilvēks aug.
Otrā – tiek izmantota viņa atbildības sajūta.
Bet arī mums pašiem ir sava daļa atbildības
Šajā vietā būtu ļoti viegli visu atbildību uzlikt vadītājiem vai sistēmai.
Tomēr es nedomāju, ka tas būtu godīgi.
Arī mums pašiem reizēm ir jāpaskatās uz savu uzvedību.
Kāpēc mēs tik bieži sakām “jā”?
Kāpēc reizēm uzņemamies darbu, kuru neviens mums pat nav lūdzis darīt?
Kāpēc mums ir svarīgi būt tiem, kuri tiek galā?
Varbūt gribam pierādīt savu vērtību.
Varbūt mums patīk būt vajadzīgiem.
Varbūt baidāmies pievilt citus.
Varbūt esam pieraduši, ka labs darbinieks ir tas, kurš nesūdzas.
Un varbūt reizēm mums pašiem ir grūti atšķirt profesionalitāti no sevis upurēšanas.
Šī robeža nav vienkārša.
Jo es joprojām ticu atbildībai.
Es ticu darba disciplīnai.
Es ticu tam, ka komandā dažreiz jāizdara vairāk, nekā rakstīts amata aprakstā.
Taču es arī ticu, ka ārkārtas situācija nedrīkst kļūt par ikdienas darba modeli.
“Bet tu to dari tik labi.”
Arī šis ir interesants teikums.
Cilvēkam, kurš labi kaut ko dara, mēs dodam to darīt vēl vairāk.
Labam mentoram – vēl vienu jauno kolēģi.
Organizētam cilvēkam – vēl vienu projektu.
Pieredzējušai māsai – sarežģītākos pacientus.
Tam, kurš labi atrisina konfliktus – nākamo konfliktu.
Tam, kurš reti atsaka – nākamo lūgumu.
Tas šķiet loģiski.
Bet ilgtermiņā organizācijai vajadzētu sev pajautāt:
Vai mēs attīstām cilvēka stiprās puses, vai vienkārši tās patērējam?
Manuprāt, starp šīm divām lietām ir milzīga atšķirība.
Labs darbinieks nav neizsmeļams resurss.
Kad cilvēks sāk darīt mazāk
Un tad reizēm notiek kaut kas paradoksāls.
Cilvēks, kurš gadiem ir darījis vairāk, sāk darīt tikai to, kas no viņa tiek prasīts.
Vairs nepiesakās pirmais.
Vairs neuzņemas vēl vienu uzdevumu.
Vairs nesaka: “Es izdarīšu.”
No malas var šķist, ka viņš ir zaudējis motivāciju.
Bet varbūt viņš vienkārši ir sapratis, ka katru reizi, kad pierāda, ka spēj nest vairāk, viņam tiek uzlikts vēl viens kilograms.
Un kaut kad cilvēks sāk sargāt savu muguru.
Ne vienmēr tas nozīmē vienaldzību.
Dažreiz tās vienkārši ir robežas.
“Cilvēks, kurš vienmēr tiek galā, nav cilvēks, kuram vienmēr jādod vēl vairāk. Dažreiz tieši viņam vajadzētu pajautāt – ko mēs varam noņemt no taviem pleciem?”
Kā izskatās laba darba vide?
Manuprāt, laba darba vieta nav tā, kurā no spēcīgākajiem cilvēkiem iespējams izspiest maksimāli daudz.
Tā ir vieta, kas prot šos cilvēkus saglabāt.
Kur pamana ne tikai kļūdas, bet arī ieguldījumu.
Kur papildu atbildība tiek nosaukta par papildu atbildību.
Kur mentoringam ir paredzēts laiks.
Kur cilvēkam, kurš dara vairāk, ir iespēja arī profesionāli augt.
Kur “nē” automātiski nenozīmē sliktu attieksmi pret darbu.
Un kur labs darbinieks netiek uztverts kā cilvēks, kurš vienmēr visu izglābs.
Arī vadītājiem šeit nav vienkāršs uzdevums.
Ja komandā ir cilvēks, kuram uzticies, ir dabiski vērsties pie viņa.
Viņš ir drošība.
Tu zini – būs izdarīts.
Taču varbūt tieši labam vadītājam ik pa laikam sev jāuzdod jautājums:
Vai es šim cilvēkam dodu iespējas, vai tikai vairāk darba?
Un varbūt arī:
Kad pēdējo reizi es viņam kaut ko noņēmu, nevis pieliku klāt?
Mums nav jāpārstāj būt atsaucīgiem
Es negribētu, lai pēc šī raksta paliek sajūta, ka risinājums ir sākt skaitīt katru izdarīto lietu un uz visu atbildēt: “Tas nav mans pienākums.”
Es tam neticu.
Veselības aprūpe bez cilvēcības un savstarpējas palīdzības nevar pastāvēt.
Taču palīdzībai nevajadzētu balstīties uz viena un tā paša cilvēka bezgalīgu spēju izturēt.
Komanda ir stipra nevis tad, kad tajā ir viens cilvēks, kurš spēj visu.
Komanda ir stipra tad, kad atbildība tiek sadalīta.
Kad zināšanas tiek nodotas tālāk.
Kad jaunajiem ļauj augt.
Kad pieredzējušajiem nav visu laiku jāglābj situācija.
Un kad cilvēks drīkst pateikt:
“Šobrīd man jau ir pietiekami.”
Bez vainas sajūtas.
Varbūt jautājums nav – cik daudz tu vari?
Mēs dzīvojam laikā, kad spēja izdarīt daudz bieži tiek apbrīnota.
Ātri.
Efektīvi.
Vairāk.
Vēl vairāk.
Taču veselības aprūpē kvalitāti nevar mērīt tikai izdarīto uzdevumu skaitā.
Aiz katra uzdevuma ir cilvēks.
Gan pacients.
Gan tas, kurš par viņu rūpējas.
Tāpēc varbūt nākamreiz, kad komandā ir cilvēks, par kuru visi saka:
“Dod viņam. Viņš tiks galā.”
Ir vērts uz mirkli apstāties.
Protams, viņš, iespējams, tiks galā.
Bet varbūt tas nav svarīgākais jautājums.
Varbūt vajadzētu pajautāt:
Cik daudz mēs prasām no cilvēka tikai tāpēc, ka viņš līdz šim nekad nav pateicis, ka viņam ir par daudz?
Un arī mums pašiem reizēm ir vērts sev pajautāt:
Vai es daru vairāk tāpēc, ka vēlos augt – vai tāpēc, ka esmu pieradis pierādīt, ka varu?
Jo būt profesionālam nenozīmē bezgalīgi nest.
Būt uzticamam nenozīmē vienmēr piekrist.
Un spēja tikt galā ar daudz ko nenozīmē, ka cilvēkam jātiek galā ar visu.
Domas, ko paņemt līdzi
Tava kompetence ir vērtība, nevis atļauja bezgalīgi palielināt tavu slodzi.
Palīdzēt komandai ir profesionalitāte. Regulāri kompensēt sistēmas trūkumus – tas jau ir pavisam cits stāsts.
Ja vienīgā balva par labi padarītu darbu ir vēl vairāk darba, kādā brīdī cilvēks pārstāj vēlēties pierādīt, cik daudz viņš spēj.
Un varbūt pats svarīgākais:
Ne vienmēr vairāk pienākumu nozīmē lielāku profesionālo izaugsmi. Dažreiz tas vienkārši nozīmē vairāk pienākumu.
Add comment
Comments