Ir viena frāze, ko veselības aprūpē dzirdam pārsteidzoši bieži:
“Man vienkārši vajag atvaļinājumu.”
Dažreiz to pasakām smejoties pēc smagas maiņas. Dažreiz pēc piektās kafijas. Dažreiz pēc dienas, kurā šķiet, ka visi pacienti, telefoni, dokumentācija un neatliekamās situācijas ir vienojušās ierasties vienlaikus.
Bet dažreiz mēs to vairs nesakām jokojot.
Mēs to sakām tad, kad ķermenis jau ir noguris. Kad no rīta negribas celties. Kad brīvdienā nav spēka darīt neko no tā, ko bijām ieplānojuši. Kad cilvēks, kurš ikdienā rūpējas par citiem, vakarā pārnāk mājās un saprot, ka sev pašam vairs nekas nav palicis.
Un tad es ieraudzīju šo Eiropas karti.
- gadā 27,5% Eiropas Savienības iedzīvotāju vecumā no 16 gadiem nevarēja finansiāli atļauties vienu nedēļu ilgu atvaļinājumu ārpus mājām.
Vairāk nekā katrs ceturtais.
Latvijā – 28,9%.
Vācijā – 20,9%.
Rumānijā – 61,4%.
Grieķijā – 46,6%.
Savukārt Luksemburgā tikai 10,6%.
Tie nav dati par to, cik cilvēku nevēlas ceļot. Runa ir par cilvēkiem, kuru mājsaimniecībai nav finansiālu iespēju atļauties vienu nedēļu prom no mājām.
Un es uz šo karti skatos ne tikai kā cilvēks.
Es uz to skatos kā māsa.
Un tad šī statistika iegūst pavisam citu nozīmi.
Mums ir tiesības uz atvaļinājumu. Bet vai mums ir iespēja atpūsties?
Latvijā darbiniekam pienākas vismaz četras kalendāra nedēļas ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma. Ja atvaļinājumu dala, vismaz vienai tā daļai jābūt divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām.
Vācijā likumā noteiktais minimums piecu dienu darba nedēļas ir 20 darba dienas, taču daudzās darbavietās darba vai koplīgumi paredz piecas vai sešas nedēļas, un 30 atvaļinājuma dienas nav nekas neparasts.
Uz papīra viss izskatās diezgan labi.
Taču veselības aprūpē pastāv vēl viena realitāte.
Atvaļinājuma dienu skaits līgumā vēl nenozīmē kvalitatīvu atpūtu.
Ir jābūt cilvēkam, kurš tevi aizvietos.
Ir jābūt pietiekami daudz personāla.
Ir jāsaskaņo kolēģu atvaļinājumi.
Ir skolas brīvlaiki, bērni, vasara, svētki un nodaļas noslodze.
Un tad sākas pazīstamā matemātika.
“Šajā nedēļā jau divi cilvēki ir atvaļinājumā.”
“Augustā vairāk nevar.”
“Vai vari paņemt septembrī?”
“Vai vari sadalīt?”
“Vai vari samainīties?”
Un dažkārt cilvēks, kurš visu gadu ir strādājis maiņās, naktīs, brīvdienās un svētku dienās, sāk justies gandrīz vainīgs par to, ka vēlas izmantot to, kas viņam likumīgi pienākas.
Bet atvaļinājums nav dāvana no darba devēja.
Tas ir nepieciešams atjaunošanās laiks.
Nogurums veselības aprūpē nav tikai “es gribu pagulēt”
Man šķiet, ka cilvēkam, kurš nekad nav strādājis veselības aprūpē, reizēm ir grūti izskaidrot šo nogurumu.
Tas nav tikai fizisks.
Protams, ir kājas, kas pēc maiņas sāp. Mugura. Galva. Nakts maiņas. Agri rīti. Divpadsmit stundu darba dienas. Nepaspētas pusdienas.
Bet tam visam klāt nāk vēl kaut kas.
Atbildība.
Tu nevari vienkārši pateikt: “Šodien man nav laba diena, darīšu lēnāk.”
Pacientam zāles ir vajadzīgas laikā.
Dialīze nevar pagaidīt līdz rītdienai.
Operācija nevar apstāties tāpēc, ka komandai bijusi smaga nedēļa.
Akūta situācija nepajautā, vai tev šodien ir enerģija.
Un kļūdai veselības aprūpē var būt pavisam cita cena nekā daudzās citās profesijās.
Tāpēc mēs koncentrējamies.
Savācamies.
Turpinām.
Un ļoti bieži tikai tad, kad sākas brīvdienas, ķermenis beidzot pasaka:
Tagad es vairs nevaru.
Pirmās atvaļinājuma dienas paiet nevis ekskursijās un restorānos, bet guļot.
Manuprāt, tas pats par sevi jau daudz ko pasaka.
Atvaļinājums sākas nevis lidostā, bet galvā
Mēs bieži sasaistām atvaļinājumu ar ceļošanu.
Lidmašīna. Viesnīca. Jūra. Brokastis terasē. Skaistas bildes.
Taču atpūtas būtība nav lidmašīnas biļete.
Atpūta ir iespēja uz laiku pārtraukt profesionālo spriedzi.
Nezināt, cik pacientu rīt būs.
Nedomāt par grafiku.
Negaidīt darba telefona zvanu.
Nejust nepieciešamību pārbaudīt grupas čatu.
Neplānot nākamo maiņu.
Vienkārši būt.
Un tieši tāpēc man šķiet svarīgi par atvaļinājumu runāt nevis kā par luksusa preci, bet kā par vienu no profesionālās ilgtspējas sastāvdaļām.
Pētījumi veselības aprūpē šo sajūtu tikai apstiprina. Vācijā 2024. gadā aptaujāto māsu vidū 61,5% ziņoja par regulārām virsstundām, 61,2% – par bieži izlaistiem pārtraukumiem, bet 55,9% – par situācijām, kad netiek ievēroti nepieciešamie atpūtas periodi. Šādi darba apstākļi bija saistīti ar darba noguruma pārnešanu uz privāto dzīvi.
Tātad mēs ne vienmēr atstājam darbu slimnīcā.
Dažreiz mēs to aiznesam mājās sev līdzi.
Bet atpūtai arī ir sava cena
Un te mēs nonākam pie tās Eiropas kartes.
Atvaļinājuma dienas var būt.
Bet naudas atvaļinājumam var nebūt.
Un tas ir ļoti būtisks jautājums.
Īpaši veselības aprūpē, kur daļa darbinieku savu ikmēneša ienākumu palielina ar papildu maiņām, nakts darbu, darbu svētkos vai pat otru darbavietu.
Tad rodas paradokss.
Lai nopelnītu naudu atvaļinājumam, mēs strādājam vairāk.
Bet, strādājot vairāk, mums atvaļinājumu vajag vēl vairāk.
Un brīdī, kad tas beidzot pienāk, dažkārt naudas tam vairs nav.
Viesnīca.
Ceļš.
Lidmašīnas biļetes.
Ēšana.
Bērnu izmaksas.
Dzīvokļa īre, kas tik un tā jāmaksā.
Kredīti.
Ikdienas rēķini.
Un atvaļinājums ļoti ātri kļūst par matemātikas uzdevumu.
Vācijas dati šo nevienlīdzību parāda īpaši skaidri: 2025. gadā kopumā aptuveni 21% iedzīvotāju nevarēja atļauties nedēļu ilgu ceļojumu, bet zemāko ienākumu piektdaļā tādu bija jau 48%.
Gandrīz puse.
Tāpēc reizēm frāze “tev vajadzētu vairāk atpūsties” izklausās daudz vienkāršāk, nekā tā ir realitātē.
Cilvēks var ļoti labi zināt, ka viņam vajadzīga atpūta.
Viņš vienkārši nevar to atļauties tādā formā, kādu sabiedrība mums ir iemācījusi saukt par “īstu atvaļinājumu”.
Bet varbūt mums jāpārdefinē, kas ir atvaļinājums?
Es negribētu, lai šis stāsts pārvēršas domā: ja nav naudas ceļojumam, nav iespējams atpūsties.
Tieši otrādi.
Atvaļinājums nav Instagram bilde.
Tam nav obligāti jābūt Bali, Grieķijai vai viesnīcai pie jūras.
Tā var būt nedēļa laukos.
Diena pie jūras.
Mežs.
Grāmata.
Izslēgts telefons.
Lēnas brokastis.
Diena, kurā neviens no tevis neko neprasa.
Tikšanās ar cilvēkiem, pie kuriem nav jābūt stipram.
Un dažreiz – vienkārši miegs.
Tomēr arī šeit jābūt uzmanīgiem.
Mēs nevaram sociālu un ekonomisku problēmu pārvērst skaistā frāzē par to, ka “labai atpūtai jau naudu nevajag”.
Vajag.
Ne vienmēr daudz, bet finansiālā drošība ļoti ietekmē cilvēka iespēju atslēgties no darba.
Ja atvaļinājuma laikā jādomā, vai mēneša beigās pietiks īrei, rēķiniem un pārtikai, nervu sistēmai ir diezgan grūti noticēt, ka tagad ir laiks atpūsties.
Veselības aprūpē atpūties darbinieks nav bonuss
Man šķiet, šeit ir pats svarīgākais.
Veselības aprūpē mēs reizēm par darbinieka labsajūtu runājam tā, it kā tā būtu tikai viņa personīgā problēma.
Izgulies.
Atpūties.
Paņem pauzi.
Ej pastaigāties.
Mācies novilkt robežas.
Tas viss ir vajadzīgs.
Bet ar individuālām robežām nevar aizvietot trūkstošu kolēģi maiņā.
Ar meditāciju nevar aizvietot pusdienu pārtraukumu, kuru nav iespējams paņemt.
Ar pozitīvu domāšanu nevar aizvietot normālu darba grafiku.
Un ar vienu nedēļu pie jūras nevar pilnībā kompensēt vienpadsmit mēnešus sistemātiskas pārslodzes.
- gadā publicētā pētījumā par Vācijas māsām īpaši izcēlās darba organizācijas nozīme – virsstundas, izlaisti pārtraukumi, nepietiekama atpūta un neprognozējamas grafika izmaiņas būtiski ietekmēja iespēju atjaunoties pēc darba.
Tas nozīmē, ka atpūta nav tikai darbinieka atbildība.
Tā ir arī organizācijas atbildība.
Atvaļinājums nevar būt vienīgais glābšanas riņķis
Man ļoti patīk atvaļinājums.
Man patīk sajūta, kad nav jāliek modinātājs. Kad var aizbraukt. Redzēt kaut ko jaunu. Būt pie jūras. Satikt savējos. Vai vienkārši nedarīt neko.
Bet es negribu dzīvot dzīvi, kurā vienīgais mērķis ir izturēt līdz nākamajam atvaļinājumam.
Un es nedomāju, ka tā vajadzētu dzīvot arī veselības aprūpes darbiniekam.
Ja janvārī mēs skaitām dienas līdz vasaras atvaļinājumam, iespējams, jautājums vairs nav tikai par atvaļinājumu.
Jautājums ir par to, kā mēs strādājam pārējās gada dienās.
Vai mums ir normāli pārtraukumi?
Vai pietiek kolēģu?
Vai pēc maiņas spējam dzīvot arī savu dzīvi?
Vai brīvdiena tiešām ir brīvdiena?
Vai varam saslimt, nejūtot vainas sajūtu?
Vai varam aiziet atvaļinājumā, neuztraucoties par to, kas notiks nodaļā bez mums?
Un, visbeidzot – vai par darbu, kurā uzņemamies tik lielu atbildību par citu cilvēku veselību un dzīvību, saņemam tādu atalgojumu, kas ļauj ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot?
Varbūt īstais jautājums nav: “Kur tu brauksi atvaļinājumā?”
Skatoties uz šo Eiropas karti, es domāju par tiem 27,5%.
Par katru ceturto cilvēku.
Un īpaši par tiem, kuri no rīta uzvelk formas tērpu un dodas rūpēties par citiem.
Māsām.
Māsu palīgiem.
Ārstiem.
Rezidentiem.
Neatliekamās palīdzības darbiniekiem.
Aprūpētājiem.
Cilvēkiem, kuri ikdienā dod ļoti daudz no sevis.
Varbūt mums retāk vajadzētu jautāt:
“Kur tu šogad brauksi atvaļinājumā?”
Un biežāk:
“Vai tev vispār ir iespēja pa īstam atpūsties?”
Jo tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Atvaļinājums nav tikai ceļojums.
Tas nav statuss.
Tas nav skaists foto no lidostas.
Un tam nevajadzētu būt balvai par to, ka cilvēks ir izturējis vēl vienu gadu.
Atvaļinājums ir laiks, kurā mēs atgūstam daļu no sevis.
Bet veselības aprūpē ar to vien nepietiek.
Mums vajadzīgas ne tikai vairākas brīvas nedēļas gadā.
Mums vajadzīga darba vide, pēc kuras nav nepieciešams atvaļinājums tikai tāpēc, lai atkal kļūtu par cilvēku.
Jo rūpes par tiem, kuri rūpējas par citiem, nav greznība. Tās ir drošas un cilvēcīgas veselības aprūpes priekšnoteikums.
Add comment
Comments