Ir tādas darba dienas, pēc kurām aizver durvis un vienkārši dodies mājās.
Un ir tādas, pēc kurām durvis aizveras, bet darba diena kaut kādā veidā nāk tev līdzi.
Tu pārģērbies. Noliec darba drēbes. Izej no slimnīcas, prakses, nodaļas vai kabineta. Iekāp mašīnā vai sabiedriskajā transportā. Telefons rāda, ka maiņa ir beigusies.
Bet galvā tā vēl turpinās.
Tu atceries sarunu ar pacientu.
Kolēģes skatienu.
Ārsta pateikto teikumu.
Situāciju, kurā vajadzēja reaģēt citādi.
To, ko nepaspēji.
To, ko izdarīji, bet vēlāk sāki šaubīties – vai tiešām pareizi?
Dažreiz mājās pārnāk ne tikai cilvēks. Līdzi pārnāk arī vesela darba diena.
Un varbūt tieši šeit sākas saruna par supervīziju.
Nevis tāpēc, ka ar mums kaut kas nav kārtībā.
Bet tāpēc, ka mēs esam cilvēki profesijās, kurās katru dienu sastopam citus cilvēkus.
Darbs, kuru nevar vienkārši atstāt darbā
Veselības aprūpē mēs bieži runājam par profesionalitāti.
Par kompetencēm. Zināšanām. Atbildību. Pacientu drošību. Procedūrām. Vadlīnijām. Dokumentāciju.
Tas viss ir nepieciešams.
Taču ir vēl viena darba daļa, kuru nevar tik viegli ierakstīt amata aprakstā.
Emocionālā daļa.
Mēs strādājam ar cilvēku bailēm, sāpēm, dusmām, cerībām, bezspēcību un reizēm arī ar nāvi. Mēs sastopam ģimenes, kuras gaida atbildes. Pacientus, kuri nevēlas pieņemt diagnozi. Kolēģus, kuri paši ir noguruši. Vadītājus, kuriem jāpieņem nepopulāri lēmumi.
Un tam visam pa vidu esam mēs.
Ar savu raksturu.
Savu pieredzi.
Savām robežām.
Savām vērtībām.
Un arī ar savām sliktajām dienām.
Mēs nevaram katru rītu pie slimnīcas durvīm nospiest pogu un uz astoņām vai divpadsmit stundām kļūt tikai par profesionālo sevis versiju.
Cilvēks ienāk darbā kopā ar sevi.
Un dažreiz no darba aiziet, paņemot līdzi daudz vairāk, nekā gribētu.
“Nedomā par darbu mājās.”
Cik bieži mēs to esam dzirdējuši?
“Tev jāiemācās atslēgties.”
“Darbs ir darbs.”
“Ej mājās un aizmirsti.”
Teorētiski tas skan ļoti vienkārši.
Praksē – ne vienmēr.
Jo kā tieši aizmirst sarunu, kas tevi ir aizskārusi?
Kā izslēgt domas par situāciju, kurā pats nezini, vai rīkojies pareizi?
Kā neņemt līdzi pacienta stāstu, kurā kaut kas ļoti personiski rezonējis ar tavu dzīvi?
Un kā nedomāt par konfliktu, kas nav atrisināts un kuru rīt atkal sastapsi tajā pašā gaitenī?
Varam sev simts reižu pateikt: “Es par to nedomāšu.”
Bet domas ne vienmēr ievēro darba laiku.
Varbūt jautājums nemaz nav par to, kā nedomāt.
Varbūt daudz svarīgāks jautājums ir – ko es daru ar to, par ko turpinu domāt?
Mēs daudz runājam. Bet vai vienmēr par to, kas patiešām svarīgs?
Veselības aprūpē komunikācijas netrūkst.
Mēs nododam maiņas. Runājam par pacientiem. Apspriežam analīzes, terapiju, procedūras, organizatoriskos jautājumus.
Reizēm pie kafijas pasūdzamies par darba grafiku.
Reizēm izrunājam kādu konfliktu ar tuvāko kolēģi.
Un reizēm vienkārši pasakām:
“Šodien bija traki.”
Otrs pamāj.
“Man arī.”
Un abas ejam tālāk.
Bet cik bieži mēs patiesībā apstājamies un pajautājam sev:
Kāpēc tieši šī situācija mani tik ļoti ietekmēja?
Kāpēc ar vienu kolēģi man ir tik viegli sadarboties, bet otra klātbūtnē es uzreiz kļūstu saspringta?
Kāpēc es vienmēr piekrītu papildu pienākumiem, lai gan pēc tam dusmojos?
Kāpēc man ir tik grūti pateikt “nē”?
Kāpēc es jūtos atbildīga arī par to, kas patiesībā nav mana atbildība?
Kāpēc viena pacienta kritika mani pavada vēl vairākas dienas, lai gan desmit citi tajā pašā dienā pateica paldies?
Šeit mēs vairs nerunājam tikai par darbu.
Mēs sākam runāt par sevi darbā.
Un tā ir ļoti liela atšķirība.
Varbūt mums nevajag vēl vienu padomu
Kad profesionālajā dzīvē rodas problēma, mēs bieži meklējam risinājumu.
Ko man darīt?
Kā pareizi atbildēt?
Vai man mainīt darbu?
Vai man runāt ar vadītāju?
Kā lai atrisinu konfliktu?
Mēs vēlamies konkrētu atbildi.
Un tas ir saprotami.
Taču reizēm cilvēkam nemaz nevajag, lai kāds pasaka priekšā, ko darīt.
Viņam vajag telpu, kurā viņš pats var saprast, kas īsti notiek.
Tieši šeit manā profesionālajā dzīvē ienāk supervīzija.
Supervīzija nav vieta, kur supervizors sēž otrā galda pusē un pasaka:
“Es zinu, kā tev jārīkojas.”
Patiesībā ļoti bieži ir gluži pretēji.
Supervizors uzdod jautājumu.
Dažreiz ļoti vienkāršu.
Un pēkšņi tu saproti, ka uz šo jautājumu nemaz neesi sev atbildējis.
Bet kas tad īsti ir supervīzija?
Man šķiet, ka šis vārds joprojām daudziem izklausās mazliet svešs.
Dažiem tas asociējas ar kontroli.
Citi domā, ka supervīzija nepieciešama tikai tad, kad darbā jau ir nopietnas problēmas.
Vēl kāds to sajauc ar psihoterapiju.
Taču profesionālajā vidē supervīzija ir iespēja paskatīties uz savu darbu no malas.
Uz situācijām.
Attiecībām.
Lomām.
Atbildību.
Robežām.
Izvēlēm.
Un uz sevi tajā visā.
Individuāli vai kopā ar komandu.
Nevis meklējot vainīgo, bet mēģinot ieraudzīt to, ko, atrodoties situācijas vidū, reizēm vairs neredzam.
Man ļoti patīk doma, ka supervīzijā nav obligāti jāierodas ar “lielu problēmu”.
Dažreiz pietiek ar vienu teikumu:
“Darbā pēdējā laikā nejūtos labi, bet īsti nesaprotu, kāpēc.”
Arī tas jau ir sākums.
Kāpēc veselības aprūpē mums tas var būt īpaši svarīgi?
Mēs ļoti daudz mācāmies par to, kā palīdzēt citiem.
Bet daudz mazāk – par to, kā profesionāli būt kopā ar visu, ko palīdzēšana rada mūsos.
Māsa var lieliski pārzināt savu specialitāti un vienlaikus justies bezspēcīga konfliktā ar kolēģi.
Ārsts var būt izcils profesionālis un vienlaikus gadiem nest sev līdzi kāda pacienta zaudējumu.
Vadītājs var ļoti labi organizēt komandu, bet nezināt, ko darīt ar sajūtu, ka visi no viņa kaut ko gaida.
Students var perfekti zināt teoriju, bet pēc vienas skarbas piezīmes praksē sākt šaubīties, vai vispār ir izvēlējies pareizo profesiju.
Profesionālās zināšanas automātiski neatrisina mūsu attiecības ar darbu.
Un varbūt tām arī nav tas jādara.
Tāpēc eksistē telpas, kurās drīkstam ne tikai darīt, bet arī domāt par to, kā mēs darām un ko tas ar mums dara.
“Bet es taču tieku galā.”
Šis teikums man šķiet ļoti pazīstams veselības aprūpē.
Es tieku galā.
Protams.
Mēs tiekam galā ar ļoti daudz ko.
Ar garām maiņām.
Ar sarežģītiem pacientiem.
Ar personāla trūkumu.
Ar pārmaiņām.
Ar konfliktiem.
Ar zaudējumiem.
Ar lielu atbildību.
Bet “es tieku galā” un “man ar šo ir labi” nav viens un tas pats.
Un vēl vairāk – spēja tikt galā nenozīmē, ka viss ir jānes vienam.
Manuprāt, tieši šeit mēs reizēm sajaucam profesionālo spēku ar spēju izturēt.
It kā labs profesionālis būtu tas, kuru nekas neietekmē.
Bet vai tiešām?
Varbūt profesionāls briedums sākas tieši tajā brīdī, kad spējam pamanīt:
Šī situācija mani ietekmē. Es gribu saprast – kāpēc.
Nevis aizbēgt no sajūtas.
Nevis vainot sevi.
Nevis uzreiz mainīt darbu.
Bet paskatīties uz notiekošo.
Dažreiz jautājums maina vairāk nekā atbilde
Mums ļoti patīk atbildes.
Taču supervīzijā man arvien interesantāki šķiet jautājumi.
Ko tu šajā situācijā patiesībā gribēji?
Kas tev traucēja to pateikt?
Par ko tu šeit uzņemies atbildību?
Vai tā tiešām ir tava?
Ko tu šajā situācijā vari ietekmēt?
Ko nevari?
Kas notiktu, ja tu šoreiz nedarītu to, ko no tevis vienmēr sagaida?
Vienkārši jautājumi.
Bet reizēm viens šāds jautājums atver daudz vairāk nekā desmit labi domāti padomi.
Jo risinājums, kuru cilvēks ierauga pats, ir citāds nekā risinājums, kuru viņam iedod kāds cits.
Un varbūt mums vajag vietu, kurā nav jābūt stipriem
Veselības aprūpē mēs ļoti bieži esam tie, pie kuriem nāk citi.
Pacients nāk ar savu problēmu.
Piederīgais – ar savām bailēm.
Students – ar jautājumiem.
Jaunais kolēģis – pēc palīdzības.
Vadītājs – ar jaunu uzdevumu.
Komanda – ar savām vajadzībām.
Bet kur profesionālis aiziet ar saviem jautājumiem?
Ne vienmēr tiem jābūt dramatiskiem.
Dažreiz jautājums ir pavisam vienkāršs:
“Kāpēc es vairs nejūtos savā vietā?”
“Kāpēc mani kaitina tas, kas agrāk netraucēja?”
“Kāpēc man ir tik grūti sadarboties tieši ar šo cilvēku?”
“Kāpēc es baidos kaut ko mainīt?”
“Kāpēc es vienmēr uzņemos vairāk?”
Un reizēm pat:
“Es nezinu, ko gribu tālāk.”
Arī tam drīkst būt vieta.
Es gribu par supervīziju runāt vairāk
Ar šo rakstu es gribu savā blogā atvērt jaunu tēmu.
Ne tāpēc, lai pārliecinātu, ka ikvienam obligāti nepieciešama supervīzija.
Bet tāpēc, ka gribu vairāk runāt par profesionālo dzīvi no citas puses.
Ne tikai par to, ko mēs darām darbā, bet arī par to, kas notiek ar mums, kamēr mēs šo darbu darām.
Par robežām.
Par lomām.
Par attiecībām komandā.
Par atbildību.
Par konfliktiem.
Par izvēlēm.
Par šaubām.
Par profesionālo identitāti.
Par brīžiem, kad gribam kaut ko mainīt, bet nezinām – ko.
Un arī par brīžiem, kad viss šķiet labi, bet gribas sevi profesionāli saprast mazliet vairāk.
Jo supervīzija nav tikai saruna par problēmām.
Tā var būt saruna par attīstību.
Un varbūt dažreiz mums nevajag vēl vienu cilvēku, kurš pasaka, ko darīt.
Varbūt mums vajag cilvēku, kurš uzdod īsto jautājumu.
Tādu, pēc kura uz brīdi iestājas klusums.
Un pēc tam tu saki:
“Es par to nekad nebiju tā domājusi.”
Tieši ar šo brīdi dažreiz sākas pārmaiņas.
“Profesionālais spēks nav spēja visu izturēt. Dažreiz tas sākas ar drosmi pajautāt sev – ko šis darbs dara ar mani?”
“Supervīzija ne vienmēr dod gatavu atbildi. Dažreiz tās lielākā vērtība ir jautājums, kuru pats sev nekad neesi uzdevis."
Add comment
Comments