Pēdējās nedēļās esmu daudz rakstījusi par mācīšanos.
Par to, ka mācāmies skolā, darbā, tālākizglītībā, no kolēģiem, pacientiem un reizēm arī no situācijām, kuras labprātāk savā profesionālajā pieredzē būtu izlaiduši.
Esmu rakstījusi par praktiskajām zināšanām, empātiju, pieredzi un spēju paskatīties uz ierasto no otras puses.
Un kaut kur starp visām šīm domām sapratu – varbūt mācīšanās nemaz nav tikai par zināšanām.
Varbūt tā ir par vēlmi augt.
Un es ļoti ceru, ka šī vēlme nekad nepāries.
Jo ir lietas, kas ar laiku iziet no modes. Mainās apģērbs, tehnoloģijas, darba metodes un reizēm pat tas, ko pirms desmit gadiem uzskatījām par vienīgo pareizo veidu.
Bet vēlme uzzināt vairāk, saprast dziļāk un kļūt labākam tajā, ko dari?
Cerams, tā nekad nekļūs vecmodīga.
Galu galā arī vecais teiciens “atkārtošana ir zināšanu māte” joprojām turas diezgan labi.
Un laikam jau ne bez iemesla.
Bet vai mums vēl ir interesanti?
Pēdējā laikā šis jautājums man šķiet arvien svarīgāks.
Nevis – cik daudz es zinu?
Nevis – cik sertifikātu man ir?
Nevis – cik gadus esmu nostrādājusi savā profesijā?
Bet:
Vai man vēl ir interesanti?
Vai man vēl gribas pajautāt?
Vai man vēl gribas saprast, kāpēc?
Vai spēju uzklausīt kaut ko jaunu arī tad, ja par konkrēto tēmu man jau ir savs viedoklis?
Jo profesionālajā dzīvē pienāk brīdis, kad pieredze kļūst par milzīgu priekšrocību.
Bet reizēm tā var kļūt arī par ļoti ērtu krēslu.
Tajā var apsēsties un nodomāt:
Es jau to zinu.
Es to daru gadiem.
Ko tad man vēl tur var iemācīt?
Un, iespējams, tieši tajā brīdī vajadzētu no šī krēsla piecelties.
Kaut vai tikai tāpēc, lai paskatītos, kas notiek apkārt.
Jo mācīšanās, attīstība un pašizaugsme nav tikai kaut kas, ko darām profesionālās karjeras sākumā.
Tās ir lietas, kurām, manuprāt, nekad nevajadzētu apnikt.
Informācijas mums ir daudz. Bet vai mēs esam informēti?
Pēdējā laikā manās domās arvien biežāk parādās vēl viens vārds.
Informācija.
Mēs dzīvojam laikā, kad tās, šķiet, nekad nav bijis tik daudz.
Telefons kabatā. Ziņas. Sociālie tīkli. Profesionālās platformas. Kolēģi. Lekcijas. Podkāsti. Video. Pētījumi. Diskusijas.
Un, protams, viens no klasiskajiem informācijas avotiem darba vietā:
“Es dzirdēju, ka…”
Informācijas mums netrūkst.
Bet vai daudz informācijas automātiski nozīmē būt informētam?
Man šķiet, ka nē.
Jo nozīme nav tikai tam, cik daudz informācijas līdz mums nonāk.
Svarīgi ir arī tas, ko mēs ar to darām.
Ko izvēlamies lasīt.
Ko klausāmies.
Kam ticam.
Ko pārbaudām.
Ko nododam tālāk.
Un cik kritiski spējam paskatīties arī uz informāciju, kas ļoti labi sakrīt ar mūsu pašu viedokli.
Mēs paši veidojam savu informatīvo vidi
Mēs bieži domājam, ka informācija pie mums vienkārši nonāk.
Bet lielu daļu no tās mēs izvēlamies paši – apzināti vai neapzināti.
Vide, kurā dzīvojam.
Cilvēki, ar kuriem tiekamies.
Kolēģi, ar kuriem sarunājamies.
Saturs, kuram sekojam.
Profesionāļi, kurus klausāmies.
Tēmas, par kurām interesējamies.
Pat tas, ko mūsu telefons pēc kāda laika sāk mums piedāvāt.
Un tad rodas interesants jautājums:
Vai mēs meklējam informāciju, kas palīdz mums augt, vai informāciju, kas tikai apstiprina to, ko jau domājam?
Jo tās ir divas ļoti dažādas lietas.
Protams, ir patīkami dzirdēt:
“Jā, tev ir taisnība.”
Bet attīstībai reizēm daudz vērtīgāks ir cilvēks, kurš pajautā:
“Bet vai esi uz to paskatījusies arī šādi?”
Un pēkšņi kaut kas sāk kustēties.
Sākas domāšana.
Parādās vēl viens skatpunkts.
Varbūt pat neliels iekšējs protests.
Un arī tas ir labi.
Jo ne vienmēr vērtīgākā informācija ir tā, kurai uzreiz piekrītam.
Dažreiz vērtīgākais ir jautājums, kas vēl kādu laiku pēc sarunas paliek galvā.
Klusais telefons pieaugušo pasaulē
Informācijas nodošana vispār ir interesanta parādība.
Droši vien gandrīz katrs bērnībā ir spēlējis kluso telefonu.
Pirmais cilvēks kaut ko pasaka otrajam.
Otrais – trešajam.
Trešais – ceturtajam.
Un beigās teikums par sarkanu kaķi, kurš sēdēja pie loga, kaut kādā mistiskā veidā ir pārvērties stāstā par tanti sarkanā mētelī, kura aizbraukusi uz Poliju.
Visi smejas.
Bērnībā tā ir spēle.
Pieaugušo un profesionālajā dzīvē – reizēm realitāte.
Informācija tiek nodota tālāk.
Katrs kaut ko sadzird.
Kaut ko interpretē.
Kaut ko pieliek.
Kaut ko aizmirst.
Un beigās rodas pavisam cita versija.
Tāpēc informētība nav tikai spēja saņemt informāciju.
Tā ir arī atbildība par to, kā mēs to nododam tālāk.
Ko es patiesībā zinu?
Ko es tikai pieņemu?
Ko esmu dzirdējusi no kāda cita?
Vai informācija ir pārbaudīta?
Un varbūt pats interesantākais jautājums:
Kāds ir mans mērķis, šo informāciju nododot tālāk?
Te mēs jau varētu ļoti viegli aiziet komunikācijas tēmā.
Bet komunikācija ir pelnījusi pati savu bloga sēriju.
Jo viens gan ir skaidrs – komunikācijā vienmēr ir vismaz divas puses.
Viens kaut ko pasaka.
Otrs kaut ko sadzird.
Un tas, kas tika pateikts, ne vienmēr ir tas pats, kas tika sadzirdēts.
Bet par to – citreiz.
Un tad šonedēļ es pieslēdzos metasupervīzijai
Šonedēļ piedzīvoju kaut ko jaunu – savu pirmo pieredzi attālinātā metasupervīzijas grupā.
Metasupervīzija pati par sevi man nav sveša, bet līdz šim nebiju to piedzīvojusi šādā – attālinātā – formātā.
Un man bija interesanti.
Vai caur ekrānu var izveidoties tā pati sajūta?
Vai grupa spēs būt klātesoša?
Vai iespējams ne tikai dzirdēt vienam otru, bet arī patiesi sadzirdēt?
Pēc šīs pieredzes man palika ļoti skaidra atbilde.
Jā. Var.
Un man tā bija satriecoši pozitīva pieredze.
Ne tāpēc, ka dažu stundu laikā pēkšņi tiktu atrastas atbildes uz visiem profesionālās dzīves jautājumiem.
Un ne tāpēc, ka kāds pateiktu vienu ģeniālu teikumu, pēc kura mēs visi varētu aizvērt datorus un nodomāt:
Nu, skaidrs. Dzīve atrisināta.
Tieši otrādi.
Vērtīgākais bija process.
Cilvēki.
Jautājumi.
Dažādi skatījumi.
Interese.
Vēlme iesaistīties.
Pozitīvisms.
Un pāri visam – saikne.
Attālums ne vienmēr nozīmē attālinātību
Manuprāt, grupā var būt perfekti sagatavota programma.
Var būt profesionāls vadītājs.
Var būt laba metodika.
Var būt lieliska teorija.
Bet ir vēl kaut kas, ko nevar vienkārši ierakstīt darba kārtībā no pulksten 14.00 līdz 14.15.
Saikne.
Un tā rodas no abām pusēm.
No grupas vadītāja un no grupas dalībniekiem.
No intereses.
No klātbūtnes.
No vēlmes iesaistīties.
No gatavības ne tikai runāt, bet arī klausīties.
No ziņkārības par otra cilvēka skatījumu.
Un varbūt arī no pavisam vienkāršas sajūtas:
Es gribu šeit būt.
To, manuprāt, nevar nospēlēt.
Var pieslēgties.
Var ieslēgt kameru.
Var pamāt ar galvu.
Var pat pierakstīt trīs ļoti gudrus teikumus.
Bet patiesa interese ir jūtama.
Tāpat kā tās trūkums.
Un šī pieredze man vēlreiz parādīja, ka nav tik būtiski, vai cilvēki sēž vienā telpā vai katrs pie sava ekrāna.
Ja ir ieinteresēts vadītājs un ieinteresēta grupa, ja cilvēki patiesi vēlas būt klātesoši, klausīties, dalīties un attīstīties, arī attālināts formāts var kļūt par ļoti dzīvu profesionālu telpu.
Attālums ne vienmēr nozīmē attālinātību.
Bet kāpēc mēs tik reti analizējam labo?
Profesionālajā vidē mums ļoti patīk analizēt problēmas.
Kas nenostrādāja?
Kur bija kļūda?
Ko vajadzēja darīt citādi?
Kāpēc radās konflikts?
Kas jāuzlabo?
Un tas viss, protams, ir nepieciešams.
Bet pēc šīs pieredzes es aizdomājos:
Kāpēc mēs tik reti analizējam to, kas izdevās labi?
Kāpēc neapstāties arī pie pozitīvas pieredzes?
Kas šeit nostrādāja?
Kāpēc šajā grupā bija laba sajūta?
Kas radīja uzticēšanos?
Kas lika iesaistīties?
Kas deva enerģiju?
Ko no šīs pieredzes es gribu paņemt līdzi?
Jo arī labais ir jāpamana.
Vēl vairāk – no labā arī ir jāmācās.
Ja spējam saprast, kāpēc kaut kas bija labs, mums ir daudz lielāka iespēja to radīt vēlreiz.
Varbūt arī tā ir viena no profesionālās attīstības daļām, par kuru runājam pārāk maz.
Ne tikai labot kļūdas.
Bet pamanīt to, kas jau darbojas.
Un dot tam iespēju augt.
Attīstīties nenozīmē, ka ar mani kaut kas nav kārtībā
Reizēm pašizaugsmi uztveram mazliet nepareizi.
It kā vēlme attīstīties automātiski nozīmētu:
Es vēl neesmu pietiekami laba.
Man vēl kaut kā trūkst.
Man vēl jāiemācās.
Man vēl sevi jāuzlabo.
Bet es uz to skatos citādi.
Vēlme augt nenozīmē, ka ar mums šobrīd kaut kas nav kārtībā.
Tā var nozīmēt kaut ko daudz vienkāršāku.
Man ir interesanti.
Es gribu zināt vairāk.
Es gribu redzēt plašāk.
Es gribu izmantot savas iespējas.
Es gribu satikt cilvēkus, no kuriem varu kaut ko iemācīties.
Un varbūt arī pati kādam dot kaut ko pretī.
Tas nav skrējiens uz kaut kādu ideālo sevis versiju.
Godīgi sakot – kurš vispār zina, kā tāda izskatās?
Varbūt pašizaugsme ir vienkārši vēlme neapstāties.
Cilvēki, pēc kuriem paliek jautājumi
Arvien vairāk novērtēju cilvēkus, pēc sarunas ar kuriem galvā paliek kāds jautājums.
Ne obligāti atbilde.
Tieši jautājums.
Cilvēkus, kuri dalās zināšanās bez vajadzības pierādīt, ka zina vairāk par visiem pārējiem.
Cilvēkus, kuri spēj pateikt:
“Es uz to skatos citādi.”
Un ar to saruna nebeidzas.
Tieši otrādi.
Tā sākas.
Man šķiet, profesionālajā attīstībā videi ir milzīga nozīme.
Ja atrodamies starp cilvēkiem, kuriem ir interese, arī pašiem gribas interesēties.
Ja apkārt ir cilvēki, kuri uzdod jautājumus, arī mēs sākam jautāt.
Ja kāds ar aizrautību stāsta par savu darbu, dažreiz arī pats atceries, kāpēc reiz izvēlējies savējo.
Enerģija kaut kādā ziņā ir lipīga.
Un, par laimi, ne viss lipīgais veselības aprūpē ir jāizolē.
Ceru, ka tas nekad nepāries
Un laikam šī ir galvenā doma, kuru šonedēļ gribu paturēt.
Es ceru, ka man nekad neapniks mācīties.
Ceru, ka neapniks jautāt.
Ceru, ka neapniks satikt cilvēkus, kuri zina kaut ko, ko nezinu es.
Ceru, ka arī pēc daudziem gadiem profesijā spēšu pateikt:
“Interesanti. Pastāsti vairāk.”
Jo man šķiet, ka brīdī, kad cilvēkam viss jau ir skaidrs, pasaule kļūst ļoti maza.
Bet, kamēr mums vēl ir jautājumi, ir arī kur augt.
Un varbūt tas attiecas ne tikai uz profesionālo dzīvi.
Tas attiecas arī uz mums pašiem.
Uz to, kā izvēlamies informāciju.
Kā to uztveram.
Cik kritiski spējam to izvērtēt.
Kā nododam to tālāk.
Kādus cilvēkus izvēlamies sev apkārt.
Kādās sarunās iesaistāmies.
Un vai atstājam sev iespēju reizēm arī mainīt domas.
Šīs nedēļas attālinātās metasupervīzijas pieredze man neatnesa sajūtu:
“Tagad es zinu.”
Un, iespējams, tieši tāpēc tā bija tik vērtīga.
Tā atstāja daudz labāku sajūtu:
“Es gribu zināt vēl.”
Varbūt tieši tas ir viens no skaistākajiem attīstības rādītājiem.
Nevis tas, cik daudz atbilžu mums jau ir.
Bet tas, ka mums joprojām ir interese uzdot nākamo jautājumu.
Jo mācīšanās, attīstība un pašizaugsme vienmēr būs modē.
Un es ļoti ceru, ka tās mums nekad neapniks.
Jo dienā, kad šķiet, ka vairs nav ko mācīties, varbūt ir vērts sev pajautāt – vai tiešām esam uzzinājuši visu, vai vienkārši esam pārstājuši interesēties?
Add comment
Comments