Mums katram ir kāda vieta, pie kuras gribas atgriezties.
Kāda pilsēta. Iela. Restorāns. Kalnu taka. Upe. Kempings. Varbūt soliņš parkā, par kuru nevienam citam nav ne jausmas, kāpēc tieši tas ir īpašs.
Mēs mēdzam atgriezties arī pie sajūtām.
Pie saulrieta, kuru esam redzējuši simtiem reižu, bet tik un tā apstājamies.
Pie jūras, kas nekad nav gluži tāda pati kā iepriekš.
Pie rīta kafijas.
Pie dziesmas, kuru zinām no galvas, bet tik un tā klausāmies vēlreiz.
Un es aizdomājos – kāpēc mums neapnīk atkārtot lietas, kuras mīlam?
Varbūt tāpēc, ka atkārtošanās ne vienmēr nozīmē vienu un to pašu.
Dažreiz tieši atkārtojot mēs sākam pamanīt vairāk.
Un varbūt ar profesiju ir tieši tāpat.
Cik ilgi tu jau dari to, ko dari?
Šonedēļ man ir mazs uzdevums.
Pirms lasi tālāk, uzdod sev vienu jautājumu:
Cik ilgi es strādāju savā profesijā?
Gadu?
Piecus?
Desmit?
Divdesmit?
Varbūt vēl ilgāk?
Un tagad uz mirkli atceries sevi pirmajā darba dienā.
Nevis savu CV.
Sevi.
Kā tu juties?
Ko tu zināji?
No kā baidījies?
Ko pārbaudīji divreiz?
Varbūt trīsreiz.
Kam prasīji palīdzību?
Cik daudz laika vajadzēja darbībām, kuras šodien izdari gandrīz automātiski?
Veselības aprūpē šī atšķirība ir īpaši redzama.
Pirmajās darba dienās reizēm šķiet, ka visiem pārējiem ir kāda slepena instrukcija, kuru tikai tu neesi saņēmis.
Viņi kustas ātri.
Zina, kur kas atrodas.
Spēj vienlaikus klausīties pacientā, skatīties monitorā un jau domāt par nākamo soli.
Bet tu domā:
Labi. Vispirms izdarīsim vienu lietu.
Un tas ir normāli.
Jo profesionālisms nerodas pirmajā darba dienā.
Tas tiek būvēts.
Practice makes perfect. Bet vai tiešām?
Angļu valodā ir labi zināms teiciens:
Practice makes perfect.
Prakse dara perfektu.
Lai gan es neesmu pārliecināta, ka man patīk vārds perfekts.
Medicīnā perfekcija vispār ir mazliet bīstams mērķis. Cilvēki nav perfekti. Situācijas nav perfektas. Un pacienti, par laimi vai reizēm par nelaimi mūsu skaisti sagatavotajiem algoritmiem, arī ne vienmēr uzvedas pēc mācību grāmatas.
Varbūt labāk būtu teikt:
Practice makes progress.
Prakse rada progresu.
Jo tieši tas notiek.
Mēs atkārtojam.
Mēģinām.
Kļūdāmies.
Labojam.
Atkārtojam vēlreiz.
Un vienā brīdī tas, kas kādreiz prasīja visu mūsu uzmanību, kļūst par prasmi.
Nevis tāpēc, ka vienu rītu pamodāmies talantīgāki.
Bet tāpēc, ka darījām to atkal un atkal.
Consistency
Pēdējā laikā man galvā ir šis angļu vārds – consistency.
Latviski tam nav viena perfekta tulkojuma.
Konsekvence. Pastāvība. Neatlaidība.
Un droši vien mazliet no visa.
Man tas nozīmē turpināt.
Ne tikai dienās, kad ir motivācija.
Ne tikai tad, kad kāds paslavē.
Ne tikai tad, kad viss izdodas.
Bet arī pavisam parastā otrdienā, kad neviens neaplaudē un pašam arī īsti negribas.
Un varbūt tieši tur slēpjas atšķirība starp motivāciju un disciplīnu.
Motivācija saka:
“Es gribu.”
Disciplīna saka:
“Es darīšu.”
Bet konsekvence pēc kāda laika saka:
“Es to daru.”
Un šī atšķirība ir milzīga.
Profesiju mēs arī kopjam
Man patīk domāt par profesiju kā par kaut ko, ko mēs kopjam.
Mazliet kā māju.
Var tajā vienkārši dzīvot.
Bet var arī ik pa laikam atvērt logus.
Kaut ko pārkārtot.
Izmest to, kas vairs nav vajadzīgs.
Salabot to, kas nedarbojas.
Notīrīt putekļus.
Varbūt pat pārkrāsot sienu.
Ar profesiju ir līdzīgi.
Mēs varam vienkārši nostrādāt gadus.
Bet gadi paši par sevi vēl nenozīmē izaugsmi.
Desmit gadu pieredze var būt desmit gadi attīstības.
Bet teorētiski tā var būt arī viena gada pieredze, kas atkārtota desmit reizes.
Un šī doma man šķiet mazliet neērta.
Bet ļoti svarīga.
Jo jautājums nav tikai:
Cik ilgi es to daru?
Jautājums ir:
Ko es šo gadu laikā esmu darījusi ar savu pieredzi?
Praktiskajās profesijās rokas atceras
Veselības aprūpē to var redzēt īpaši labi.
Ir lietas, kuras nevar līdz galam iemācīties no grāmatas.
Vari izlasīt procedūras aprakstu.
Vari noskatīties video.
Vari noklausīties lekciju.
Vari pat ļoti skaisti nokārtot testu.
Bet tad pienāk īsts pacients.
Un pēkšņi teorijai ir rokas, balss, bailes, sāpes un ļoti konkrēta situācija.
Praktiskajās profesijās zināšanām kaut kādā brīdī ir jānokļūst līdz rokām.
Un tur palīdz tikai prakse.
Atkārtošana.
Koncentrēšanās.
Atgriezeniskā saite.
Vēlreiz.
Un vēlreiz.
Līdz rokas atceras.
Bet es teiktu – profesionālisms sākas tad, kad ne tikai rokas atceras, bet galva joprojām domā.
Jo automātisms palīdz.
Bet autopilots var kļūt bīstams.
Atceries savu pirmo gadu
Man ļoti patīk reizēm salīdzināt sevi šodien ar sevi profesionālā ceļa sākumā.
Ne tāpēc, lai pasmietos par toreizējo sevi.
Tieši otrādi.
Ar zināmu cieņu.
Jo tas cilvēks vēl daudz ko nezināja.
Bet viņš atnāca.
Mācījās.
Jautāja.
Dažreiz kļūdījās.
Droši vien reizēm mājās pārdomāja vienu situāciju ilgāk, nekā vajadzēja.
Un nākamajā dienā atnāca vēlreiz.
Pēc gada daudzas lietas jau šķita citādas.
Pēc pieciem – atkal citādas.
Pēc desmit gadiem tu uz situāciju skaties ar pavisam citu pieredzi.
Bet tad rodas nākamais jautājums:
Kas palīdzēja līdz tam nonākt?
Talants?
Varbūt.
Labs mentors?
Ļoti iespējams.
Kolēģi?
Noteikti.
Kļūdas?
Arī tās.
Bet kaut kur visam pa vidu bija viena ļoti vienkārša lieta.
Tu turpināji.
Hard work nav ļoti romantisks
Par pašizaugsmi mums patīk runāt skaisti.
Mērķi.
Sapņi.
Izaugsme.
Jaunas virsotnes.
Potenciāls.
Tas viss izklausās lieliski.
Mazāk romantiski skan:
darbs.
Atkārtošana.
Disciplīna.
Nogurums.
Vēlreiz mēģināt.
Atzīt, ka kaut ko nezini.
Palūgt, lai parāda vēlreiz.
Pieņemt kritiku.
Labot savas kļūdas.
Bet tieši tur visbiežāk notiek īstā attīstība.
Nevis lielajos motivācijas brīžos.
Bet mazajos ikdienas lēmumos.
Vai es šodien izdarīšu rūpīgi arī to, ko esmu darījusi tūkstoš reižu?
Vai pārbaudīšu?
Vai pajautāšu, ja neesmu droša?
Vai būšu pietiekami pazemīga, lai atzītu, ka man vēl ir ko mācīties?
Uzcītība nav skaļš talants
Mēs bieži pamanām talantīgus cilvēkus.
Tos, kuriem kaut kas šķietami padodas viegli.
Bet profesionālajā dzīvē mani arvien vairāk fascinē nevis talants, bet uzcītība.
Cilvēks, kurš dara.
Kurš trenējas.
Kurš atgriežas.
Kurš pēc kļūdas nepasaka: “Es tam neesmu radīts,” bet mēģina saprast, kas jāmaina.
Kurš arī pēc desmit gadiem profesijā spēj pajautāt:
“Vai vari man parādīt, kā tu to dari?”
Manuprāt, tajā ir milzīgs spēks.
Jo pieredze nav brīdis, kad pārstājam jautāt.
Pieredze ir brīdis, kad mūsu jautājumi kļūst labāki.
Bet kas notiek, kad pazūd vēlme?
Protams, būsim godīgi.
Ne katru dienu gribas augt.
Dažreiz gribas vienkārši pabeigt maiņu.
Dažreiz negribas lasīt nevienu jaunu pētījumu.
Negribas kursus.
Negribas pašizaugsmi.
Un, iespējams, negribas dzirdēt vēl vienu cilvēku sakām:
“Izkāp no savas komforta zonas!”
Dažreiz komforta zonā vienkārši gribas apsēsties un iedzert kafiju.
Un arī tas ir normāli.
Konsekvence nenozīmē nepārtraukti skriet.
Tā nenozīmē katru dienu būt maksimāli produktīvam.
Tā nozīmē pēc pauzes atgriezties.
Turpināt savu ceļu.
Varbūt lēnāk.
Varbūt citādi.
Bet turpināt.
Un kur šeit ir supervīzija?
Manuprāt, ļoti dabiskā vietā.
Jo profesionālajā ceļā pienāk brīži, kad jautājums vairs nav:
“Vai es protu?”
Bet:
“Kāpēc es to daru tieši šādi?”
Kas man palīdz?
Kas mani bremzē?
Ko esmu iemācījusies?
Ko turpinu darīt tikai ieraduma pēc?
Kur esmu kļuvusi pārliecinātāka?
Un kur varbūt pārliecības jau ir mazliet par daudz?
Supervīzija ļauj paskatīties ne tikai uz rezultātu, bet uz pašu ceļu.
Un dažreiz no malas var ieraudzīt to, ko, ejot pa vienu un to pašu maršrutu gadiem, pats vairs nepamani.
Varbūt kāds ieradums vairs nekalpo.
Varbūt kāda prasme ir izaugusi daudz vairāk, nekā pats apzinies.
Varbūt pienācis laiks nākamajam solim.
Katram savs ceļš
Un te es atgriežos pie vietām.
Pie ceļiem.
Pie pilsētām.
Pie saulrietiem.
Pie upēm.
Pie tām vietām, kurās mums patīk atgriezties.
Vienu un to pašu ceļu var noiet daudzas reizes.
Bet katru reizi mēs paši esam mazliet citi.
Varbūt tieši tā ir arī ar profesiju.
Mēs atkārtojam darbības.
Atgriežamies līdzīgās situācijās.
Satiekam līdzīgus izaicinājumus.
Bet, ja patiešām mācāmies, mēs tajos vairs neienākam kā tas pats cilvēks.
Mēs ienākam ar vēl vienu pieredzi.
Vēl vienu kļūdu.
Vēl vienu atziņu.
Vēl vienu jautājumu.
Un vēl vienu iespēju izdarīt mazliet labāk.
Tāpēc šonedēļ mans uzdevums ir ļoti vienkāršs.
Atceries sevi savas profesijas sākumā.
Tad – pēc gada.
Pēc pieciem.
Pēc desmit.
Vai pēc divdesmit.
Kas ir mainījies?
Ko šodien dari viegli, lai gan kādreiz tas šķita sarežģīti?
Kas tev palīdzēja?
Kurš cilvēks tev palīdzēja?
Kura kļūda tev kaut ko iemācīja?
Un pats svarīgākais:
Vai tu joprojām kop savu profesiju?
Jo varbūt profesionalitāte nav kaut kas, ko vienreiz sasniedzam un noliekam plauktā blakus diplomam.
Tā ir jākopj.
Jāpucē.
Jāspodrina.
Ar praksi.
Ar darbu.
Ar disciplīnu.
Ar interesi.
Ar pazemību.
Un reizēm – vienkārši ar neatlaidību turpināt.
Jo katrs mēs izvēlamies savu ceļu.
Bet ar izvēli vien nepietiek.
Nozīme ir tam, kā mēs šo ceļu ejam.
Un varbūt consistency nav par to, lai katru dienu būtu perfekts.
Varbūt tā ir spēja atkal un atkal atgriezties pie tā, kas tev ir svarīgs, un katru reizi mēģināt to izdarīt mazliet labāk.
Jo galu galā ne jau viena perfekta diena izveido profesionāli.
To izdara simtiem pavisam parastu dienu, kurās viņš izvēlējās turpināt.
Add comment
Comments