“Bet kā tu to vari nezināt?”
Droši vien gandrīz katrs no mums kaut reizi dzīvē ir dzirdējis šo teikumu.
Un, būsim godīgi, droši vien arī pateicis.
Reizēm smejoties.
Reizēm ar patiesu izbrīnu.
Reizēm ar mazliet pārāk lielu pārliecību, ka tas, ko zinu es, automātiski būtu jāzina arī visiem pārējiem.
Bērnībā tas bija pavisam vienkārši.
Brālis kaut ko rāda māsai. Māsa mēģina. Nesaprot.
“Nu, šitā!”
Mēģina vēlreiz.
Nesanāk.
“Nu kā tu to vari nesaprast?”
Un tajā brīdī tam, kurš māca, viss šķiet absolūti elementāri.
Jo viņš jau zina.
Varbūt tieši tur arī sākas mūsu lielākais pārpratums par zināšanām.
Kad kaut ko esam iemācījušies, ļoti ātri aizmirstam, kā bija to vēl nezināt.
Kas tev šķiet pašsaprotams?
Pamēģini iedomāties kaut ko, ko dari ļoti labi.
Varbūt tā ir profesionāla prasme.
Varbūt gatavošana.
Braukšana ar automašīnu.
Darbs ar kādu programmu.
Svešvaloda.
Vai vienkārši spēja atrast pareizo pogu telefonā, kamēr cilvēks tev blakus jau desmit minūtes ir pārliecināts, ka šādas pogas vispār nav.
Tev tas ir vienkārši.
Un tieši tur ir āķis.
Tev.
Tas, kas man ir pašsaprotams, citam var būt pilnīgi jauns.
Tas, ko es apguvu desmit minūtēs, citam var prasīt stundu.
Tas, ko viens saprot, izlasot instrukciju, citam jāredz praktiski.
Vēl kādam pašam jāizmēģina.
Un kādam vajag atkārtot piecas reizes.
Vai desmit.
Ne tāpēc, ka viņš ir mazāk gudrs.
Vienkārši tāpēc, ka mēs nemācāmies vienādi.
“Vai tu saprati?”
Šis ir vēl viens ļoti interesants jautājums.
“Vai tu saprati?”
“Jā.”
Lieliski. Ejam tālāk.
Bet ko īsti nozīmē šis “jā”?
Es dzirdēju?
Es aptuveni sapratu?
Es sapratu teoriju?
Es varētu to izdarīt pati?
Es varētu to izdarīt pati arī tad, ja situācija pēkšņi mainītos?
Vai arī es vienkārši negribu trešo reizi pateikt, ka vēl nesaprotu?
Man šķiet, šeit ir milzīga atšķirība.
Īpaši praktiskajās profesijās.
Un vēl jo vairāk veselības aprūpē.
Jo reizēm mēs informāciju esam dzirdējuši, bet vēl neesam to apguvuši.
Un tās nav vienas un tās pašas lietas.
Veselības aprūpē “es nezinu” nedrīkst būt kauns
Iedomāsimies jaunu kolēģi.
Pirmās nedēļas darbā.
Jauna nodaļa. Jauna sistēma. Jaunas procedūras. Jauni cilvēki. Jaunas iekārtas. Jauna dokumentācija.
Apkārtējie skrien.
Telefons zvana.
Pacients kaut ko jautā.
Kolēģis saka:
“Paņem to tur.”
Kur ir “tur”?
Un kas tieši ir “tas”?
Bet tu negribi izskatīties muļķīgi.
Tāpēc mēģini.
Un tad kāds pajautā:
“Tu tiešām to nezini?”
Varbūt cilvēks, kurš to pateica, pēc trīs minūtēm šo sarunu jau ir aizmirsis.
Bet jaunais kolēģis – ne.
Nākamreiz viņam atkal būs jautājums.
Un tad sākas īstā problēma.
Nevis tas, ka viņš kaut ko nezina.
Bet tas, ka viņš sāk domāt:
“Varbūt labāk nejautāšu.”
Veselības aprūpē tieši šis brīdis mani satrauc daudz vairāk nekā pats zināšanu trūkums.
Jo cilvēks, kurš nezina un jautā, var iemācīties.
Cilvēks, kurš nezina un baidās jautāt, var kļūdīties.
Drošība sākas arī ar jautājumu
Mēs daudz runājam par pacientu drošību.
Par protokoliem.
Standartiem.
Kontrolēm.
Double-check.
Higiēnu.
Medikamentu drošību.
Dokumentāciju.
Un tas viss ir būtiski.
Bet drošība ir arī darba vide, kurā drīkst pateikt:
“Es neesmu pārliecināta.”
“Vari, lūdzu, parādīt vēlreiz?”
“Kāpēc mēs to darām tieši tā?”
“Es šo vēl neesmu darījusi.”
Manuprāt, profesionālisms nav izlikties, ka zini visu.
Profesionālisms ir arī spēja pamanīt robežu starp:
“Es zinu”
un
“Man vajag palīdzību.”
Un laba komanda ir tā, kurā šo robežu drīkst nosaukt skaļi.
Bet es taču tev jau parādīju
Jā.
Parādīji.
Vienreiz.
Un varbūt ļoti labi.
Bet mācīšana un iemācīšanās ir divi dažādi procesi.
Tas, ka es kaut ko esmu izstāstījusi, vēl nenozīmē, ka otrs to ir apguvis.
Un šī doma reizēm nav īpaši ērta tiem, kuri māca.
Jo ir daudz vieglāk pateikt:
“Es taču izskaidroju.”
nekā sev pajautāt:
“Vai mans skaidrojums šim cilvēkam bija saprotams?”
Varbūt jāparāda citādi.
Varbūt vajag vairāk laika.
Varbūt cilvēkam vajag pašam izdarīt.
Varbūt viņam ir nepieciešams saprast ne tikai kā, bet arī kāpēc.
Un varbūt viņš šodien vienkārši nespēj uzņemt vēl vienu jaunu informācijas vienību, jo galvā jau ir divdesmit septiņas citas.
Arī mūsu prātam, šķiet, nav bezgalīgas noliktavas ar uzrakstu:
“Droši lieciet visu šeit.”
Pieredzei ir viena interesanta blakusparādība
Jo ilgāk kaut ko darām, jo grūtāk reizēm atcerēties, kā bija to nezināt.
Tas ir mazliet kā braukt ar automašīnu.
Sākumā:
spogulis.
Sajūgs.
Ātrums.
Pagrieziens.
Kur man ir kāja?
Kas notiek aiz muguras?
Kāpēc visi pārējie brauc tik ātri?
Pēc gadiem mēs darām vairākas no šīm lietām automātiski.
Un tad apsēžamies blakus cilvēkam, kurš tikai mācās, un domājam:
“Nu kāpēc tu vienkārši nebrauc?”
Jo viņš vēl nevar “vienkārši braukt”.
Viņš vēl mācās.
Tieši tas pats notiek profesijā.
Pieredzējuša cilvēka uzdevums nav tikai parādīt, cik daudz viņš zina.
Dažreiz daudz lielāka profesionalitāte ir spēja atcerēties:
arī es reiz nezināju.
Mēs visi kaut ko nezinām
Šī doma man ļoti patīk.
Neviens nezina visu.
Arī ļoti pieredzējis profesionālis ne.
Arī vadītājs ne.
Arī pasniedzējs ne.
Arī supervizors ne.
Un varbūt tieši tas padara profesionālo attīstību interesantu.
Vienam ir divdesmit gadu praktiskā pieredze.
Otrs tikko atnācis no universitātes un zina jaunāko teoriju.
Trešais lieliski komunicē ar pacientiem.
Ceturtais pamana tehniskas detaļas, kuras citi palaiž garām.
Piektais uzdod jautājumu, par kuru neviens no pieredzējušajiem vairs sen nav aizdomājies.
Un pēkšņi cilvēks, kurš “zina mazāk”, palīdz cilvēkam ar divdesmit gadu pieredzi paskatīties uz kaut ko citādi.
Skaisti, vai ne?
Ja vien mēs atstājam tam vietu.
Un te sākas supervīzija
Manuprāt, šī tēma ļoti organiski nonāk līdz supervīzijai.
Jo supervīzijā nav jāierodas ar pareizajām atbildēm.
Patiesībā reizēm daudz interesantāk ir ierasties ar labu jautājumu.
Kāpēc mani kaitina, ja kolēģis kaut ko nesaprot?
Kāpēc man ir grūti vēlreiz paskaidrot?
Kāpēc es pati baidos pateikt, ka kaut ko nezinu?
Vai manā darba vidē kļūdīties ir droši?
Vai es protu lūgt palīdzību?
Vai es mācu tā, kā otram ir iespējams mācīties, vai tā, kā man ir ērti mācīt?
Un varbūt pats neērtākais:
Vai es reizēm lieku otram justies muļķīgi tikai tāpēc, ka viņš vēl nezina to, ko es jau zinu?
Šādi jautājumi nav par vainošanu.
Tie ir par pamanīšanu.
Un pamanīšana ļoti bieži ir pirmais solis uz pārmaiņām.
“Es nezinu” var būt ļoti profesionāla atbilde
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā zināšanas tiek ļoti augstu vērtētas.
Un pamatoti.
Bet varbūt reizēm pārāk zemu novērtējam spēju pateikt:
“Es nezinu.”
Man šie divi vārdi nešķiet vājuma pazīme.
Ja tiem seko:
“Bet es noskaidrošu.”
Tad tie kļūst par kaut ko pavisam citu.
Par atbildību.
Par interesi.
Par profesionālo godīgumu.
Jo daudz bīstamāks par cilvēku, kurš kaut ko nezina, var būt cilvēks, kurš nezina, bet ir pārliecināts, ka zina.
Katram ir savs temps
Un varbūt tas ir pats vienkāršākais, ko šonedēļ gribu pateikt.
Mēs esam dažādi.
Mums ir dažādas zināšanas.
Dažāda pieredze.
Dažādas spējas.
Dažāds mācīšanās temps.
Vienam vajag izlasīt.
Otram – redzēt.
Trešajam – dzirdēt.
Ceturtajam – pašam izmēģināt.
Piektajam – izdarīt, kļūdīties un tikai tad līdz galam saprast.
Tas, ka otrs kaut ko nesaprot tik ātri kā es, nenozīmē, ka viņš to nesapratīs.
Varbūt viņam vienkārši vajag citu ceļu līdz tai pašai atbildei.
Un varbūt mūsu uzdevums, īpaši tad, ja esam pieredzējušāki, nav jautāt:
“Kā tu to vari nezināt?”
Bet gan:
“Kas tev palīdzētu to saprast?”
Man šķiet, šajos divos jautājumos ir pilnīgi atšķirīgas pasaules.
Pirmais aizver.
Otrais atver.
Pirmais vērtē.
Otrais interesējas.
Pirmais parāda, ko cilvēks vēl nezina.
Otrais palīdz viņam iemācīties.
Un varbūt nākamreiz, kad gribēsies izbrīnīti pajautāt:
“Kā tu to vari nezināt?”
ir vērts uz sekundi apstāties.
Atcerēties savu pirmo darba dienu.
Pirmo procedūru.
Pirmo kļūdu.
Pirmo reizi, kad pats nesaprati.
Pirmo cilvēku, kurš pacietīgi parādīja vēlreiz.
Jo mēs visi reiz esam bijuši iesācēji.
Un, ja mums paveicas, mēs nekad pilnībā nepārstājam tādi būt.
Jo vienmēr būs kaut kas, ko vēl nezinām.
Kaut kas, ko varam saprast labāk.
Kaut kas, ko otrs cilvēks mums var iemācīt.
Tāpēc šīs nedēļas jautājums varbūt nav:
“Kā tu to vari nezināt?”
Bet gan:
“Vai es radu tādu vidi, kurā otrs cilvēks drīkst pateikt – es vēl nezinu?”
Jo zināšanas sākas nevis brīdī, kad mums ir visas atbildes.
Tās sākas brīdī, kad vairs nebaidāmies uzdot jautājumu.
Add comment
Comments